Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

      Ketlīna cieši vērās Metjūsā. – Vai tā ir patiesība?

      Viņš pamāja ar galvu. – Cik mums zināms, jā. Šis stāsts ir iekļauts arhīvā, kas nav pieejams sabiedrībai.

      – Šīs ziņas ir piecus simtus gadu vecas.

      – Un pārsteidzošā kārtā izraisīs sprādzienam līdzīgas sekas pat mūsdienās, ja nonāks atklātībā. Tādēļ mēs esam šeit.

      “Kā tas var būt?” Ketlīna prātoja, bet cieta klusu.

      – Sers Tomass Raieslijs uzrakstījis tās dienas, tūkstoš piecsimt devītā gada divdesmitā aprīļa, notikumu izklāstu. Nākamajā dienā Henrijs Septītais nomira. Diemžēl Raieslijs nevarēja pierakstīt to, ko tēvs patiesībā bija izstāstījis dēlam. Tomēr mums zināms, ka Henrijs Astotais nodeva ziņas par šo īpašo vietu savai sestajai sievai Ketrīnai Parrai īsi pirms savas nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā. Mēs arī zinām, ka Henrija Septītā turība nāves brīdī lēsta aptuveni četrarpus miljonu mārciņu apmērā. Mūslaiku naudā tas nebūtu aprēķināms, jo lielākā daļa mantojuma bija dārgmetāli, kuru apjoms un kvalitāte nav droši nosakāma. Taču nebūtu izslēgts, ka summa sasniegtu vairākus miljardus mārciņu.

      Metjūss pastāstīja par vīra un sievas sarunu, kas notika pie Henrija Astotā nāves gultas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvārī un ļoti līdzinājās tēva un dēla sarunai pirms trīsdesmit astoņiem gadiem.

      – Attiecībās ar sievietēm Henrijs Astotais bija nejēga, – Metjūss paziņoja. – Viņš velti uzticējās Ketrīnai Parrai, kura Henriju ienīda. Par visu mazāk viņa gribētu nodot uzticētās ziņas Edvardam Sestajam. – Metjūss brīdi klusēja. – Vai jūs zināt daudz par Ketrīnu Parru?

      Ketlīna papurināja galvu.

      Metjūss pastāstīja, ka viņa piedzimusi kādai Henrija Astotā kurtizānei un nosaukta par godu viņa pirmajai sievai Aragonas Katrīnai. Labi izglītotā sieviete pratusi franču, spāņu un itāliešu valodu. Henrijs apprecēja viņu tūkstoš piecsimt četrdesmit trešajā gadā. Kad karalis nomira, Ketrīna Parra bija tikai trīsdesmit četrus gadus veca. Drīz pēc tam viņa apprecējusies vēlreiz – ar Tomasu Seimūru – un drīz jau gaidīja no viņa bērnu. Pārcēlusies uz Sjūdli pili Glosteršīrā, viņa tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada augustā dzemdēja meitiņu un pēc sešām dienām nomira. Seimūrs nodzīvoja līdz nākamā gada martam, kad tika sodīts ar nāvi par nodevību. Pēc tam atmiņas par Ketrīnu Parru, Tomasu Seimūru un viņu meitu Mēriju nogrima aizmirstībā.

      – Taču ir iespējams, ka tagad situācija mainīsies, – atzina Metjūss.

      Ketlīna aptvēra, ka norisinās kaut kas nopietns. Tā Vindzoras pilī bija izteicies priekšnieks. Runas par to, ka viņas karjerai Smago organizēto noziegumu pārvaldē pienācis gals, un atgriešanās Midlholā bija uzjundījušas atmiņas par to, kā viņa kopā ar citiem baristriem un studentiem sēdēja pie šiem galdiem un ieturēja maltīti – tāds pienākums bija laiku pa laikam jāpilda katram Midltemplas loceklim. Kādreiz, pirms vairākiem gadsimtiem, pusstundu pirms pusdienām uz Midlholas kāpnēm pūta ragu. Taču tie, kas bija izgājuši medīt zaķus Temzas tālajā krastā, pūtienus nedzirdēja, tādējādi laika gaitā ragam atradās vieta arhīvā.

      Viņa bieži bija iztēlojusies, kāda dzīve te ritējusi pirms simtiem gadu, kā studenti gatavojās apgūt jurista profesiju. Iespējams, viņa drīz atgriezīsies un pati to izbaudīs.

      Taču nedrīkstēja tik viegli piekāpties.

      – Kāpēc esmu šurp atsaukta?

      Smago organizēto noziegumu pārvaldes direktors bija izteicies: “Viņi lūdza piesaistīt lietai tieši tevi.”

      – Bleiks Entrims.

      Sen nedzirdēts vārds. Tiklīdz tas atskanēja Midlholā, Ketlīna aptvēra, ka pārsteigumi nebeidzas un situācija kļūst arvien sarežģītāka.

      – Acīmredzot jums nav noslēpums, ka mēs ar Entrimu kādreiz bijām tuvi.

      – Mēs cerējām, ka vienā no mūsu pārvaldēm atradīsies cilvēks, kas viņu pazīst. Meklējumos datubāzē uzgājām visai spīdošu СКАЧАТЬ