Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Īans norādīja uz grāmatu plastmasas maisiņā. – Tā grāmatu lēdija. Mis Mērija. Viņa man iedeva tos stāstus un dažreiz ļauj palikt veikalā pa nakti, kad ārā ir auksts. Tad es tur varu lasīt visu, ko iegribas.

      – Arī man patīk lasīt. Man pieder grāmatu veikals.

      – Gērijs teica.

      – Izskatās, ka jūs pa ceļam esat no sirds izrunājušies.

      – Lidojums bija garš, un mums īpaši miegs nenāca.

      Taču Malons nebija pārsteigts, ka zēni ir patērzējuši. Ar ko vēl Gērijs varētu parunāties? Ar māti, kas tikpat kā neko nestāstīja? Vai Malonu, kurš arī tikai nupat uzzinājis patiesību?

      – Ko tu viņam ieteici darīt?

      – Teicu, lai neiztaisās par sīkaļu. Viss ir normāli, līdz aste bluķī. – Tā kā Malons neizpratnē sarauca pieri, Īans paskaidroja: – Nu, sīkaļu. Mazu bērnu. Tādu kā mēs ar Gēriju. Un tad mēs iekuļamies nepatikšanās. Aste bluķī. Viss ir labi, kamēr tā negadās. Jo tad mūs sāk mācīt.

      Kādu laiku valdīja klusums.

      – Es ieteicu, lai iet un meklē, – Īans sacīja. – Un palūdz, lai jūs viņam palīdzat.

      Malons pieņēma, ka tas no sirds ir domāts kā kompliments.

      – Tu man tā arī neatbildēji, – vīrietis teica. – Kāpēc tu mēģināji bēgt Atlantas lidostā?

      – Es būtu aizlaidies, ja Gērijs nebūtu mani apturējis.

      Joprojām apdullis, Malons iedomājās par Norsu un Devīnu. – Vai ar tevi šeit notiks kaut kas slikts?

      Īans tikai pavērās nakts tumsā.

      Tieši no tādas atbildes Malons baidījās.

      12. nodaļa

      Entrims atvēra acis.

      Viņš gulēja Aplī uz akmens grīdas, līdzās templiešu veidoliem. Muskuļi smeldza, un viņš atģida, kas noticis. Krūtīs bija trāpījuši divi lādiņi, un viņš, saņemdams piecdesmit tūkstošu voltu triecienu, bija iekritis bezsamaņā. Viņu apdullinājis elektrošoks. Protams, labāk nekā lode, bet tik un tā nepatīkami.

      Daidala biedrība.

      “Kas tā tāda, velns parāvis?”

      Būtu vilinoši uzlūkot viņus par jukušiem, taču šie večuki bija nogalinājuši Ferovu Kariju un viņa cilvēku Svētā Pāvila katedrālē un pārzināja gandrīz visu, ar ko Entrims nodarbojās. Skaidrs, ka ar šādu spēku ir jārēķinās. Tikpat saprotams ir tas, ka viņš ir nācis uz pēdām kaut kam interesantam. Viņa vīri bija uzcītīgi vākuši vēsturiskas relikvijas un manuskriptus no glabātavām visā Anglijā, nofotografējuši atbilstošus tekstus Britu bibliotēkā un pat ielauzušies Henrija VIII kapenēs. Nebija ne mazāko pazīmju, ka viņu darbošanās atklāta. “Tomēr šī Daidala biedrība zināja, ka es šodien atradīšos Svētā Pāvila katedrālē. Interesanti, vai tā zina pašu būtiskāko? Ne reizi netika pieminēts ne Īans Danns, ne zibatmiņa, ne arī tas, kas tajā varētu glabāties.”

      Un tas viesa cerību.

      Iepriekšējo trīs gadu laikā Entrims bija pārdzīvojis kaunpilnu neveiksmju sēriju, un vissmagākā no tām gadījās Polijā – tur izgāšanās nebija palikusi bez sekām. Lai nu kas, bet šāda situācija Lenglijā nebija pieļaujama, turklāt īpašo pretoperāciju vienības misijas laikā. Viņa pienākums bija atrisināt sarežģījumus, nevis tos radīt. Vašingtonā tobrīd raudzīja panākt, lai Skotija neizdod notiesāto masu slepkavu Lībijai. Lielbritānija bija Amerikas sabiedrotais. Tādējādi uzdevums bija nepārprotami skaidrs jau no sākta gala.

      “Rīkojies. Bet neļauj, ka tevi pieķer.”

      Entrims paberzēja smeldzošās krūtis un pamasēja acis ar delnu virspusi.

      Nesenie notikumi katrā ziņā kvalificējami kā pieķeršana.

      Varbūt patiešām pielikt visam punktu?

      Pieci miljoni mārciņu.

      Slapjajam mētelim švīkstot klusajā telpā, viņš lēni trausās kājās. Aplī un kora nodalījumā neviena neredzēja, un joprojām dega tās pašas retumis novietotās lampas. Lai arī šķita, ka prāts pagaidām vēl nespēj veidot sakarīgas domas, viņš nojauta, ka šiem cilvēkiem noteikti ir saistība ar Midltemplu vai Inertemplu. Kā citādi viņi tik ilgi spētu netraucēti darboties?

      Viņš paberzēja kritienā sasisto galvu. Kādreiz viņš varēja dižoties ar kupliem, tumšiem matiem. Tagad galvvidus spīdēja gandrīz kails, ap to spurojās iesirmu matu pusloks. Arī tēvs jau pēc četrdesmit gadiem bija kļuvis par plikgalvi. Ja reiz gandrīz visu viņš mantojis no tēva, tad šo iezīmi arī – kāpēc gan ne?

      Sataustījis tālruni, Entrims pārliecinājās, vai nav jaunu ziņu.

      Nebija.

      “Kas notiek ar Kotonu Malonu un Īanu Dannu?”

      Viņam tas bija jāzina.

      Skatienu piesaistīja kāds papīra gabals, kas mētājās uz grīdas starp akmens bruņiniekiem.

      Vizītkarte.

      Entrims pieliecās un to pacēla.

      Tā bija viņa vizītkarte – ar Beļģijas vēstniecības darba tālruni, adresi un Ārlietu ministrijas viltus amata nosaukumu – “informācijas koordinēšanas nodaļas vadītāja vietnieks”.

      Vizītkartes otrā pusē ar zilu tinti glītā rokrakstā bija uzrakstīti divi vārdi.

Nožēlas celle

      Par tādu bija dzirdēts. Tā atradās tepat. Šaura istaba kāpņu galā, kur savulaik ieslodzīja templiešu bruņiniekus, kuri bija pārkāpuši ordeņa likumus.

      Bērnībā viņš tajā reiz bija iegājis.

      Entrims pagrieza galvu pret kora nodalījumu.

      “Vai tur kāds ir?”

      Izgājis cauri aptumšotajam plašumam, viņš uzmeklēja kāpnes. Pie stenderes joprojām redzēja sen izņemto durvju eņģes un aizbīdņa vietu. Viņš uzkāpa līdz cellei. Gaisma tajā ieplūda pa divām nelielām atverēm sienā – viena vērsta uz altāra pusi, no otras pavērās skats uz Apli. Telpa bija ne vairāk kā četras pēdas gara un divas pēdas plata, un tajā nevarēja nogulties tā, lai būtu kaut mazliet ērti, un tas acīmredzot bijis celles radītāju nolūks.

      Svētā Pāvila katedrālē nošautais cilvēks ar segvārdu Gajs Velss gulēja te, atbalstīts pret sienu. Ķermenis šaurajā telpā bija salocīts, galva nedabiski noslīgusi uz viena pleca.

      Mirušais atgādāts te?

      Protams.

      Lai СКАЧАТЬ