Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vīru pulciņam un nonāca arkām ieskautā krustveida ejā. Aiz tās pletās pagalms, un viņš pamanīja vīrieti ieejam Tempļa baznīcā.

      Kādu brīdi Entrims vilcinājās.

      Reiz viņš tajā bija iegriezies. Šaura baznīca, maz iespējamo slēptuvju.

      Kāpēc lai tur ietu?

      Bet – kā citādi kaut ko noskaidrot?

      Atgriezies lietū, viņš rikšiem skrēja uz baznīcas sānu durvju pusi. Iegājis dievnamā, viņš pārlaida skatienu šur tur krītošajām blāvās gaismas strēlēm. Valdīja klusums, un tas viesa nemieru. Uz baznīcas grīdas bija izvietoti gulošu krustnešu marmora veidoli pilnās bruņās, virs galvas pletās apaļais dievnama jumts. Plašo telpu greznoja marmora statujas, sienā iestrādātas savijušās arkas, kolosāli akmens grebumi. Apaļajā dievnamā bija seši logi un sešas marmora kolonnas. Pa labi taisnstūrainajā kora telpā aiz vēl trim augstām arkām atradās vāras iedzeltenas gaismas apmirdzēts altāris. Neredzēja ne viņa izsekojamo, ne citu dzīvu būtni.

      Modās pavisam nelāgas priekšnojautas.

      Viņš pagriezās, lai dotos prom.

      – Vēl ne, mister Entrim, – kāds ierunājās nedaudz dobjā balsī. Šķita, ka runātājs ir gados.

      Entrims apcirtās.

      No tumsas, kas ietina sienas, iznira seši stāvi un nostājās aplī starp bruņinieku veidoliem uz grīdas. Sejas nebija saskatāmas. Vīrieši. Uzvalkos. Rokas nolaiduši gar sāniem, kā maitasputni tumsā.

      – Mums nepieciešams aprunāties, – turpināja tas pats cilvēks.

      Kreisajā pusē desmit pēdu attālumā parādījās cits vīrs – arī viņa seju slēpa ēnas, taču pat pustumsā bija saskatāms pret Entrimu notēmēts ierocis.

      – Lūdzu, ienāciet Aplī, – atkal sacīja pirmais vīrietis.

      Izvēles nebija.

      Tālab viņš rīkojās, kā pavēlēts, un nostājās starp bruņinieku tēliem visu sešu vīru ielenkumā. – Jūs nogalinājāt manu cilvēku tikai tāpēc, lai atvilinātu mani šurp?

      – Tas tika darīts, lai apliecinātu mūsu nopietnos nodomus. Pustumsā grimstošā runātāja zods izskatījās ciets kā bruņu plātne.

      Ko mirstot sacīja Velss? “Tam nebija jānotiek.”

      – Kā jūs zinājāt, ka es ieradīšos Svētā Pāvila katedrālē?

      – Operēšana ar nevainojamiem izlūkdatiem allaž bijis būtisks mūsu izdzīvošanas priekšnoteikums. Mēs jau vairākus mēnešus vērojam jūsu aktivitātes mūsu valstī.

      – Kas jūs esat? – Entrims no tiesas gribēja to zināt.

      – Dibinātājs nosauca mūs par Daidala biedrību. Vai zināt mītu par Daidalu?

      – Mitoloģija mani nekad nav interesējusi.

      – Jums, noslēpumu atklājējam, vajadzētu mitoloģiju pārzināt itin labi.

      Lielmanīgais tonis kaitināja, taču Bleiks Entrims klusēja.

      – Vārds “Daidals” nozīmē “gudrais strādnieks”, – paskaidroja gados vecākais vīrs.

      – Kas jūs īsti esat? Kaut kāds klubs?

      Pārējo piecu vīru ēnas pat nepakustējās, viņi nebilda ne vārda.

      – Mēs esam noslēpumu glabātāji. Karaļu un karalieņu sargi. Dievs vien zina, cik ļoti viņiem bijusi nepieciešama apsargāšana, un galvenokārt pašiem no sevis. Mūsu biedrība tika radīta tūkstoš seši simti piektajā gadā, lai sargātu tieši to noslēpumu, kuru jūs pūlaties atrast.

      Skaidrojums modināja interesi. – Jūs apgalvojat, ka tas patiešām pastāv?

      – Kādēļ jūs to meklējat? – iejautājās cits vīrietis, arī veca cilvēka čerkstošā balsī.

      – Runājiet! – ieteicās trešais. – Kālab jūs jaucaties mūsu darīšanās?

      – Vai šī ir pratināšana? – Entrims pavaicāja.

      Pirmais vīrs iesmējās. – Nebūt ne. Taču mūs māc ziņkāre. Amerikāņu izlūkdienesta aģents rokas ne pārāk izplatītās britu vēstures annālēs un meklē to, par kā pastāvēšanu šai pasaulē zina tikai retais. Jūs apjautājāties savam cilvēkam Svētā Pāvila katedrālē par Ferova Karija likteni. Mēs viņu nogalinājām. Cerībā, ka pārtrauksiet meklējumus. Taču vīlāmies, tālab šovakar nogalinājām vēl vienu jūsu vīru. Vai mums jāslepkavo trešais?

      Draudi bija pilnīgi skaidri, taču Entrims attrauca: – Man jāizpilda uzdevums.

      – Mums tāpat, – attrauca kāds no ēnām.

      – Jums tas neizdosies, – aizrādīja cits.

      Un trešais brīdināja: – Mēs jūs apturēsim.

      Pirmais vīrs pacēla roku, apklusinādams pārējos.

      – Mister Entrim, līdz šim veiksme jums nav smaidījusi. Man rodas nojausma, ka jūsu priekšniecība no šī uzdevuma atteiksies pavisam, tiklīdz jūsu pūliņi izrādīsies patiešām velti. Mums atliek vienīgi nodrošināt šādu iznākumu.

      – Atklājiet, kas jūs esat.

      – Slepenība ir mūsu sabiedrotais, – pirmais vīrietis atteica. – Mēs nedarbojamies likuma ietvaros. Mēs neesam neviena pakļautībā. Mēs paši izlemjam piemērotāko un atbilstīgāko rīcību. – Brīdi valdīja klusums. – Un politika mums ir vienaldzīga.

      Entrims norija kamolu, kas bija aizžņaudzis kaklu, un bilda: – Mēs nepieļausim tā Lībijas slepkavas atbrīvošanu. Vismaz bez plašas rezonanses ne.

      – Es jau sacīju, mister Entrim, ka politikai mūsu acīs nav nozīmes. Taču tas rosina jautājumu. Vai jūs no tiesas iedomājaties, ka tas, ko jūs meklējat, spēs jums palīdzēt?

      Kā viņš ienīda šo bezpalīdzības sajūtu! – Jūs nogalinājāt amerikāņu izlūkdienesta aģentu. Tas nepaliks nesodīts.

      Vīrs iesmējās. – Vai tas mūs nobiedētu? Es jums galvoju, ka mums draudējuši krietni vien varenāki spēki. Kromvels ar puritāņiem nocirta galvu Čārlzam Pirmajam. Mēs pūlējāmies to nepieļaut, taču neveiksmīgi. Tomēr mums izdevās sarīkot Kromvela krišanu un Čārlza Otrā atgriešanos. Mēs darījām visu, lai Viljams un Mērija ieņemtu vietu tronī. Mēs vadījām neprātīgo Džordžu Trešo viņa valdīšanas laikā un novērsām sacelšanos. Nākuši un gājuši daudzi karaļi un karalienes, un katrs sevi dzina postā vēl trakāk nekā viņa priekštecis. Taču mēs ikreiz atradāmies līdzās, pieskatījām viņus un sargājām. Mēs nebīstamies Amerikas Savienoto Valstu. Taču mēs abi apzināmies, ka neviens Atlantijas okeāna otrā krastā neuzņemsies atbildību, ja jūsu СКАЧАТЬ