Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

      Malons noklausījās zēna stāstījumā.

      – Tātad tu stacijā zagi.

      – Jā, šo to ieguvu. Tad es nocēlu vienam zellim zibatmiņu, bet jau nākamajā brīdī tas ķēms nogrūda viņu uz sliedēm.

      – Tu redzēji, kā viņu nogrūda?

      Īans pamāja. – To es nebiju gaidījis, tāpēc aizbēgu, bet tas, kurš viņu nogrūda, mani noķēra un iestūma savā mašīnā.

      – Kur ir zibatmiņa? – Malons jautāja vēlreiz un pacēla maisiņu.

      – Es to paturēju arī pēc tam, kad biju izkāpis no mašīnas. Nodomāju, ka tai varētu būt kāda vērtība.

      – Un tādi zagļi kā tu neaizmet mantas, kurām ir kāda vērtība.

      – Es neesmu zaglis.

      Kotonam Malonam sāka trūkt pacietības. – Kur ir tā sasodītā zibatmiņa?

      – Kādā īpašā vietā. Tur, kur es glabāju savas mantas.

      Iezvanījās Malona tālrunis.

      Tas viņu iztrūcināja.

      Bet tad Malons atģida, ka varbūt zvana Gērijs. Viņš iegrūda Īanu pagalmā un ar skatienu nobrīdināja nebēgt.

      Sameklējis tālruni, viņš nospieda taustiņu. – Gērij.

      – Pie mums ir jūsu dēls, – paziņoja vīrietis. Balsi Malons pazina.

      Devīns.

      – Jūs zināt, ko mēs gribam.

      Viņš zināja. Zēns stāvēja viņam tieši pretī. – Pie manis ir Danns.

      – Tad mēs varam veikt apmaiņu.

      Noguris no visa, Malons tikai atteica: – Kad un kur?

      9. nodaļa

      Entrims uzsita mēteļa apkakli un sagatavojās iznirt uz ielas dzestrajā lietū. Vīrietis, kuram viņš naktī sekoja nepatīkamajos laikapstākļos, bija nupat nošāvis ASV izlūkdienesta darbinieku. Viņam bija jāzina, kas un kāpēc aiz tā slēpjas.

      No tā varēja būt atkarīgs viss.

      Steidzīgo gājēju pūļi ņudzēja ne mazāk rosīgi kā transporta satiksmes plūsma. Bija sākusies vakara sastrēgumstunda astoņu miljonu pilsētā. Viņš zināja, ka pazemē uz visām pusēm dārdēdami brāžas vilcieni, un cilvēki kāpa lejup tur, kur ar zilu svītru pārsvītrotais sarkanais aplis apzīmēja ieeju metro stacijās. Tas viss Entrimam bija pazīstams, jo Londonā viņš bija dzīvojis pirmos četrpadsmit mūža gadus. Viņa tēvs tolaik strādāja Ārlietu ministrijā un veidoja karjeru diplomātiskajā dienestā, kas ilga trīsdesmit gadus, līdz pat viņa pensijai. Vecāki īrēja dzīvokli netālu no Čelsi, un viņš bieži pastaigājās pa Londonas ielām.

      Tēvs lielījās, ka sniedzis lielu ieguldījumu Aukstā kara beigu sākumam. Patiesā aina izrādījās pilnīgi citāda. Viņš bija nebūtisks cilvēks nebūtiskā amatā, sīka skrūvīte milzīgā diplomātiskā mehānismā. Tēvs aizgāja no dzīves pirms piecpadsmit gadiem. Tolaik viņš dzīvoja Amerikā un pārtika no valsts pensijas. Tiesa, pusi naudas saņēma Entrima māte, kas bija izpelnījusies šo laipnību, kad izšķīrās no vīra Ilinoisas pavalstī pēc trīsdesmit sešiem laulībā pavadītiem gadiem. Ne vienam, ne otram nepietika pieklājības to pavēstīt dēlam pirms šķiršanās, un tas visumā atbilstoši raksturoja viņu ģimenes dzīvi.

      Trīs svešinieki.

      Jebkurā jomā.

      Māte visu dzīvi pavadīja, cenšoties izpatikt vīram, bailēs no pasaules un nedrošībā par visu. Tādēļ viņa pacieta vīra kliedzienus, apvainojumus un dunkas. Tas atstāja acīmredzamu iespaidu ne tikai uz pašu sievieti, bet arī viņu dēlu.

      Līdz pat šai dienai Entrims necieta, ja kāds pieskārās viņa sejai.

      Tas sākās līdz ar tēva paradumu iepļaukāt zēnu par katru sīkumu vai pat gluži tāpat vien. Un māte to pacieta. Kādēļ gan ne?

      Būdama sliktās domās par sevi, par dēlu viņa domāja vēl sliktāk.

      Viņš daudzreiz bija staigājis pa Flītstrītas ielām. Pirmā reize bija pirms nepilniem četrdesmit gadiem, kad divpadsmitgadīgais zēns mēģināja aizbēgt, lai izvairītos no vecāku nesaskaņām. Šī iela, kura savu nosaukumu ieguva no kādas apakšzemē plūstošas upes, reiz bija Londonas preses šūpulis. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados laikrakstu darbinieki pārcēlās uz pilsētas nomali, taču tiesu pārstāvji un juristi palika uzticīgi ēku un četrstūraino pagalmu mudžeklim. Vienbrīd Entrims apsvēra domu studēt jurisprudenci, taču galu galā izvēlējās valsts dienestu. Tiesa, viņam darbu piedāvāja nevis Ārlietu ministrija, bet gan CIP. Tēvs nodzīvoja pietiekami garu mūžu un par šo faktu zināja, taču ne reizi nebija dēlu tādēļ paslavējis. Māte jau sen bija zaudējusi saikni ar realitāti un nīkuļoja miglā. Entrims reiz bija viņu apciemojis pansionātā un negribēja pat atcerēties šo pārāk nomācošo notikumu. Viņam patika doma, ka no mātes viņš mantojis bailīgumu un no tēva – pārdrošību, taču palaikam uzmācās aizdomas, ka drīzāk varētu būt otrādi.

      Simts pēdu tālāk mērķis soļoja vienmērīgā gaitā.

      Uzbangoja panika.

      Kāds beidzot uzzinājis par operāciju “Karaļa viltība”.

      Viņš pārlaida skatienu apkārtnei.

      Kreisajā pusē dažus simtus jardu tālāk plūda Temzas upe, un Karaliskās tiesas ēka atradās tikai dažus kvartālus tālāk. Šī bija Sitija, autonoms rajons, kopš trīspadsmitā gadsimta nodalīts un pārvaldīts atsevišķi. Daži to dēvēja par Kvadrātjūdzi, un šajā teritorijā cilvēki apmetās vismaz kopš pirmā gadsimta un romiešu laikiem. Te tika dibinātas lielās amatnieku ģildes viduslaikos un vēlāk – starptautiskie tirdzniecības uzņēmumi. Sitija arī mūsdienās ir Lielbritānijas finanšu un tirdzniecības centrs, un Entrims prātoja, vai izsekošanas objektam ir saistība ar kādu no šīm nozarēm.

      Izsekojamais nogriezās pa kreisi.

      Lietus lāsēm irdzot pāri sejai, Entrims steidzās uz priekšu un pamanīja, ka šāvējs pa pazīstamajiem akmens vārtiem iegājis Tiesu innos.

      Arī šī apkaime bija pazīstama.

      Savulaik tā bija templiešu ordeņa mājvieta – līdz pat četrpadsmitā gadsimta sākumam. Divsimt gadu vēlāk Henrijs VIII likvidēja visus reliģiskos ordeņus un ļāva juristiem pārņemt templiešu teritoriju un izveidot Tiesu innus. Vēlāk Džeimss I nostiprināja to pastāvīgo klātbūtni ar karalisko atļauju. Bērnībā Entrims bija klaiņojis šai ēku un pagalmu labirintā. Viņš atcerējās platānas, saules pulksteņus un zaļo mauriņu nogāzes, kas sniedzās līdz Temzas krastmalas dambim. Tiesu innos celiņi un alejas bija leģendāri, tos СКАЧАТЬ