Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ skaļāk skanēja neticības pilnie saucieni.

      Īans piepeši attapa, ka stāv uz perona visu acu priekšā un tur rokā to, ko bija nozadzis no bojāgājušā žaketes kabatas. Taču neviens viņam nepievērsa uzmanību – izņemot gara auguma puisi sprogainiem, pelnu pelēkiem matiem un tādas pašas krāsas ūsām.

      Un tad viņam kļuva skaidrs.

      Vīrieti no perona varēja nostumt šis dēmons.

      Abu skatieni sastapās.

      Sprogainais pastiepās pēc tā, ko turēja Īans, acīmredzot kāda iemesla dēļ negribēdams, lai viņš to patur.

      Īans atgrūda svešo roku un pagriezās, lai bēgtu.

      Nākamajā acumirklī viņu no aizmugures apvija divas rokas. Ar papēdi viņš deva spēcīgu triecienu pa pretinieka plāno ādas kurpju purngalu.

      Sprogainais iekliedzās un atslābināja tvērienu.

      Atgrūzdams cilvēkus, Īans aizskrēja uz izeju.

      Neviens viņu neapturēja. Pūļa uzmanību saistīja vienīgi vilciens un vīrietis, kas bija nokritis uz sliedēm. Vagonu durvis vērās vaļā, un pasažieri izkāpa uz perona.

      Īans turpināja virzīties uz priekšu. Viņš neskatījās, vai Sprogainais seko. Šis sirojums Oksfordas loka stacijā bija izvērties par ārprātu, un viņa vienīgā vēlēšanās bija tikt prom.

      Nonācis iepretim durvīm, viņš devās uz priekšu pa flīzēm izlikto gaiteni.

      Tur redzēja maz cilvēku, jo lielākā daļa joprojām kavējās uz perona. Viņš dzirdēja svilpienus tālāk priekšā un ātri pagāja malā, ļaujot garām padrāzties diviem policistiem, kas steidzās lejup. Joprojām nezinādams, ko pamanījies izvilkt no kabatas, iekams nelaimīgais nolidoja no perona, zēns brīdi apstājās un apskatīja šo priekšmetu.

      Datora zibatmiņa.

      Viņš pakratīja galvu. “Bezvērtīgi. Vakariņas šodien nāksies meklēt vienā no trim misijām, kas piedāvā maltītes par brīvu. Bet man kārojas picu.”

      Iegrūdis zibatmiņu kabatā, Īans steidzās uz eskalatoru. Augšā viņš izgāja cauri turniketam ar braukšanas kartiņu, kuru agrāk bija nozadzis kādam vīrietim Čelsi rajonā. Atstūmis netīras stikla durvis, viņš izgāja uz ielas vienmērīgā lietū. Cimdus viņš bija pazaudējis pirms dažām dienām kaut kur Īstendā. Spraukdamies garām cilvēkiem un neatraudams skatienu no nelīdzenā asfalta, viņš nogriezās gar stūri un gāja garām avīžu un cigarešu kioskiem.

      – Re, kur tu esi. Un es tevi tā meklēju, – līdzās kāds ierunājās draudzīgā balsī.

      Īans pacēla acis, un Sprogainais nevērīgi aplika roku viņam ap pleciem un virzīja zēnu pie automašīnas, kas stāvēja ielas malā. Zem jakas zēns sajuta naža asmens smaili, kas sāpīgi piespiedās augšstilba mīkstumam.

      – Klusi un mierīgi! – vīrietis čukstus norādīja, – citādi notecināsim tev mazliet asiņu.

      Trīs soļi, un abi nonāca pie tumšas krāsas Bentley automobiļa atvērtajām aizmugures durvīm. Viņu iegrūda salonā, Sprogainais arī iekāpa un nosēdās sēdeklī iepretim Īanam.

      Durvis aizvērās, un automašīna uzsāka braukšanu.

      Īans sēdēja nekustīgi, rokas sabāzis jakas kabatās.

      Viņš pievērsa uzmanību otram cilvēkam, kas sēdēja blakus Sprogainajam. Vecāks vīrietis, ģērbies tumši pelēkā uzvalkā ar vesti, sēdēja taisni un raudzījās viņā zaļām, brūniem punktiņiem izraibinātām acīm. Skatiens vēstīja, ka viņš nav radis pie pretimrunāšanas. Biezie, sirmie mati noslīdēja līdz pat sarauktajām uzacīm.

      – Tev pieder tas, kas man ir vajadzīgs, – ierunājās vecākais vīrs klusā, aizsmakušā balsī, nevainojami veidodams vārdus.

      – Es nesadarbojos ar nepazīstamiem cilvēkiem.

      Aristokrātiski atturīgo skatienu un sejas izteiksmi nomainīja jautrs smaids. – Es nesadarbojos ar ielaspuikām. Atdod man zibatmiņu!

      – Kas tajā tik svarīgs?

      – Es nevienam neatskaitos.

      Pār muguru noslīdēja auksta sviedru tērcīte. Abi vīrieši, kas viņu cieši uzlūkoja, šķita izmisuši.

      Un tas biedēja.

      Tālab viņš meloja. – Es to aizmetu.

      – Tādi sīki zaglēni kā tu neko neaizmet.

      – Es nepaturu mēslus.

      – Nogalini viņu! – pavēlēja vecākais vīrs.

      Sprogainais metās uz priekšu, atvēzējis nazi, un gatavojās durt.

      – Labi! Labi! – Īans steigšus iesaucās. – Man tas ir.

      Vecākais vīrs ar rokas kustību apturēja Sprogainā uzbrukumu.

      Automobilis sāka bremzēt satiksmes plūsmā.

      Aiz lietū norasojušajiem logiem varēja redzēt, ka arī citi transporta līdzekļi sāk palēnināt gaitu – acīmredzot tuvojās krustojumam. Londonā sastrēgumstundas laikā neviens nebrauca ātri. Īans prātā pārlika izredzes un nosprieda, ka to nav daudz. Sprogainais joprojām turēja rokā nazi un zēnu uzmanīgi vēroja. Otrs vīrs lūkojās tikpat modri, un šaurajā salonā nebija īpaši daudz manevrēšanas iespēju.

      Īans izņēma no kreisās kabatas zibatmiņu un parādīja to.

      – Jums vajag šo?

      – Prātīgs puika, – vecākais vīrs uzslavēja.

      Ar otru roku Īans sagatavojās nākamajam gājienam, tikko jaušami pasmaidīdams.

      Pirksti cieši satvēra piparu gāzes baloniņu. Viņš bija to noturējis par nevajadzīgu. Tagad tas šķita nesamaksājami dārgs.

      Sirmais pasniedzās pēc zibatmiņas.

      Tanī brīdī Īans izrāva no kabatas gāzes baloniņu un nospieda sviru.

      Abi vīri ieaurojās un, velti pūlēdamies remdēt sāpes, berzēja acis.

      – Nogalini viņu! Tūlīt pat! – sirmais izrīkoja otru.

      Sprogainais aizvērtām acīm nometa nazi un taustījās zem mēteļa.

      Ieraudzījis izvilkto ieroci, Īans vēlreiz iepūta viņam sejā asaru gāzi, un Sprogainais iebļāvās.

      Zēns СКАЧАТЬ