Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ taču tas izraisīs vēl lielāku ziņkāri, un šeit saradīsies citi aģenti. Tālab mēs pavēlam jums atstāt šo noslēpumu mierā.

      – Kādēļ lai es to darītu?

      – Jo jūs baidāties. Es to redzu jūsu sejā, jūsu acīs. Bailes paralizē, vai ne?

      – Tomēr es izsekoju jūsu cilvēku.

      – Tas tiesa. Taču būsim godīgi. Jūsu pagātnē nekādas īpaši varonīgas rīcības nav. Jūsu karjeru dienestā labi raksturotu apzīmējumi “piesardzība” un “apdomība”. Mēs par jums esam uzzinājuši daudz, mister Entrim, un es esmu spiests atzīt, ka īpašu iespaidu uz mani tas neatstāj.

      – Jūsu apvainojumi mani neskar.

      – Mēs samaksāsim, – sacīja viens no vīriem. – Piecus miljonus mārciņu jebkurā jūsu izvēlētā kontā. Vienkārši paziņojiet priekšniecībai, ka neko neesat noskaidrojis.

      Entrims rēķināja. Septiņi miljoni dolāru. Par to, ka viņš pagriež muguru un aiziet.

      – Mēs zinājām, ka mūsu piedāvājums jūs ieinteresēs, – pirmais runātājs atzina. – Jums pieder maz, un iekrāts nav nekas. Kādā brīdī jūsu lietderība darba devēja acīs izsīks… varbūt tas jau ir noticis… un ko tad jūs iesāksiet?

      Blāvās gaismas ieskauts, Entrims stāvēja līdzās uz grīdas izvietotajiem akmens tēliem un jutās sakauts. Vai tas bija šo cilvēku mērķis?

      Ārā vēl aizvien lija.

      Taktiku vīri bija rūpīgi pārdomājuši, un Entrims nevarēja neatzīt, ka piedāvājums ir kārdinošs. Piecdesmit divos gados cilvēks daudz domā par savu turpmāko dzīvi. Operatīvie darbinieki parasti aiziet no darba piecdesmit piecu gadu vecumā, un pārtikt no niecīgas valsts pensijas nešķita diez ko vilinoši.

      Septiņi miljoni dolāru.

      Tas gan bija vilinoši.

      Taču kaitināja svešinieku zināšanas par viņa vājībām.

      – Padomājiet par to, mister Entrim, – atkal ierunājās pirmais vīrietis. – Padomājiet labi!

      – Jūs nevarat nonāvēt visus ASV valdības aģentus, – Entrims jutās spiests aizrādīt.

      – Tiesa. Taču, samaksājot jums, mēs panāksim, ka operācija “Karaļa viltība” izgāžas, un tas nozīmē, ka šurp vairs nesūtīs aģentus. Jūs ziņosiet par neveiksmi un uzņemsieties visu vainu. Mēs uzskatām to par vienkāršāku un efektīvāku paņēmienu nekā spēka lietošanu. Mums par laimi, operācijas vadībā ir cilvēks, ar kuru varam vienoties. Jūs.

      Kārtējais apvainojums, kuru viņš izlēma norīt.

      – Mēs gribam tam pielikt punktu. Un ar jūsu palīdzību tas izdosies.

      Ēna pacēla labo roku un uzsita knipi.

      Vīrietis ar ieroci pašāvās uz priekšu.

      Entrims stāvēja kā pārakmeņojies, nespēdams reaģēt.

      Atskanēja paukšķis.

      Krūtīs kaut kas iedūrās.

      Asa. Dzeloša sāpe.

      Kājas kļuva ļenganas.

      Un viņš nokrita uz grīdas starp mirušajiem bruņiniekiem.

      10. nodaļa

      Ketlīna novietoja automašīnu Tjūdorstrītā, turpat pie vārtiem. Uz direktora iedotās vizītkartes bija rakstīts: “Midltemplhola.” Tā atradās vecā templiešu ordeņa teritorijā, tai Tiesu innu rajonā, kur jau četrsimt gadu kuploja Londonas juristu saime. Tur jau kopš Henrija VIII laikiem atradās divu lielāko juristu biedrību – Midltemplas un Innertemplas – galvenās mītnes. Pats Dikenss piederēja pie Midltemplas, un Ketlīnai allaž bija paticis, kā viņš apraksta dzīvi inna telpās.

      “Tas, kurš ienāk šeit, atstāj troksni ārpusē.”

      Viņu joprojām satrauca tas, ko viņa todien bija redzējusi. Karaļa Henrija kauli. Nekad dzīvē viņa nebūtu iedomājusies, ka redzēs tādu ainu. “Kurš ielauzies kapenēs? Šim cilvēkam drosmes katrā ziņā nav trūcis, jo Vindzoras pili pienācīgi apsargāja. Un kādēļ? Kas tur meklēts?” Visu ceļu atpakaļ uz Londonu šie jautājumi smagi nospieda prātu, un Ketlīna alka noskaidrot, kas viņu gaida Midltemplholā.

      Lietus te nedaudz aprima, te gāza aumaļām. Īsie tumšie mati pa ceļam bija paguvuši izžūt, taču nerimstošās lāses tos atkal izmērcēja. Pie transporta vārtiem neviena sarga neredzēja, un autostāvvieta aiz mūra bija tukša. Pulkstenis rādīja gandrīz pusastoņi, un piektdienas darbi Tiesu innos bija beigušies.

      Taču viņas darbdiena acīmredzot tikai sākās.

      Šķērsojusi labi pazīstamo Karaļa sola ceļu, Ketlīna pasoļoja garām vairākām sarkanu ķieģeļu ēkām – visi to logi grima tumsā – un iegāja pagalmā iepretim slavenajai Tempļa baznīcai. Straujiem soļiem viņa devās uz krusteju tālākajā galā, šķērsoja vēl vienu ķieģeļiem klātu ceļu un nonāca pie Midlholas. Izkārtne pie fasādes vēstīja, ka ēka apmeklētājiem ir slēgta, taču viņa nelikās par to zinis un atvēra durvis.

      Apgaismotā iekštelpa bija apmēram trīsdesmit metrus gara, platumā uz pusi mazāka, to apjuma konsoļu siju jumts – Ketlīna zināja, ka ozolkoka sijas ir deviņsimt gadu vecas. Augstos logus abās pusēs rotāja bijušo Mildtemplas locekļu bruņutērpi un ģerboņu piemiņas attēli. Gadsimtu gaitā to vidū bijuši ne tikai Dikenss, bet arī sers Volters Rolijs, Viljams Blekstons, Edmunds Bērks un Džons Mārstons. No viena telpas gala līdz otram stiepās četri gari ozolkoka galdi, gar tiem rindojās cieši cits citam līdzās novietoti krēsli. Tālākajā galā zem piecām lielām eļļas gleznām atradās senajo galds, pie kura biedrības astoņi visvecākie baristri bija ieturējuši maltītes jau kopš sešpadsmitā gadsimta. Portreti pie sienas nebija mainījušies jau divsimt gadu. Čārlzs I, Džeimss II, Viljams III, Čārlzs II, karaliene Anna un kreisajā pusē Elizabete I, kuras portrets skatienam atklājās tikai tad, ja interesents piegāja tuvāk.

      No pretējā telpas gala tuvojās kāds vīrietis.

      Neliela auguma, vairāk nekā sešdesmit gadus vecs, ar laika savecinātiem vaibstiem un seju, apaļu kā pilnmēness. Sirmie mati bija tik nevainojami safrizēti, ka gluži vai prasījās, lai tos sabužina. Kamēr viņš nāca tuvāk, Ketlīna nosprieda, ka biezie briļļu stikli tērauda rāmjos ne tikai slēpj acis, bet arī izdzēš viņa bezkaislīgo vaibstu dabisko simetriju. Viņš valkāja elegantu tumšu uzvalku ar vesti, no kuras kabatas izvijās sudrabota pulksteņķēde. Iedams vīrietis mazliet pievilka stīvo labo kāju un atbalstījās uz spieķa. Ketlīna zināja, kas ir šis cilvēks, lai gan viņi nebija iepazīstināti.

      Sers Tomass Metjūss.

      Slepenā izlūkdienesta vadītājs.

      Tikai sešpadsmit vīri ir vadījuši šo pārvaldi, kas atbildēja par visām ārvalstu izlūkošanas darbībām kopš divdesmitā СКАЧАТЬ