Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ lai arī mēs neaizbraucām uz viņas dzimteni.

      – Vai jūs pazīstat amerikāni, vārdā Kotons Malons?

      Viņa papurināja galvu.

      – Bijušais izlūkdienesta aģents. Augstu vērtēts. Kompetents. Pavisam citāds nekā Entrims. Cik noprotams, Entrims viņu pazīst un ir nokārtojis tā, lai Malons ierodas te, Londonā. Ir kāds jauneklis, vārdā Īans Danns, kuru Malons šurp atvedis pirms dažām stundām. Entrims šo puisi meklē.

      – Jūs taču zināt, ka mēs ar Bleiku nešķīrāmies draudzīgi? – Ketlīna iebilda.

      – Tomēr viņš uzrakstīja spīdošu rekomendāciju, kad grasījāties strādāt pārvaldē.

      – Tas bija pirms šķiršanās, – viņa atteica, negribēdama paskaidrot detaļas.

      – Izraudzīties jūs, mis Ričardsa, mani pamudināja jūsu agrākās attiecībās ar Entrimu. Ja tās bijušas naidīgas vai arī nav pastāvējušas vispār, tad jūs man neesat noderīga. Kā jums jau sāpīgā kārtā zināms, jūsu noderīgums pārvaldei ir izsmelts.

      – Un jūs to varat vērst par labu?

      Metjūss pamāja. – Jā, ja palīdzēsiet atrisināt manu problēmu.

      – Es varu no jauna iekarot Bleika labvēlību, – Ketlīna atzina.

      – Tieši tādu atbildi es gaidīju. Viņš nedrīkst neko nojaust.

      Jūs nekādā gadījumā nedrīkstat izpaust saistību ar mums.

      Par atbildi Ketlīna pamāja.

      Gaismā, kas plūda no loga, viņa nopētīja Anglijas spiegu lielmeistaru. Aukstā kara leģendu. Viņa bija dzirdējusi nostāstus par varoņdarbiem un bieži sapņojusi par iespēju strādāt Lielbritānijas Slepenajā izlūkdienestā.

      Taču nepieciešamība atkal redzēties un sarunāties ar Bleiku Entrimu – tā ir ļoti augsta cena par šādu izdevību.

      – Es pats piederu Inertemplai, – Metjūss palepojās. – Jau piecdesmit gadus. Lūk, tur es apguvu jurista profesiju! – Viņš norādīja uz kādu logu aiz Templas baznīcas kupola.

      – Un arī jūs izvēlējāties likumsarga amatu.

      – Tā bija gan. Redzat, mums ir kaut kas kopīgs. – Jūs vēl aizvien neesat pastāstījis lietas būtību.

      Metjūss piegāja pie vairākvirsmu rakstāmgalda, atbīdīja krēslu un aicināja Ketlīnu apsēsties. Viņa paklausīja un tumsā ieraudzīja klēpjdatora aprises.

      Atvēris tā vāku, vecais vīrs nospieda taustiņu. Ekrāns atdzīvojās un ietina sievieti spilgtā gaismā. Viņa samiedza acis, lai tās pierastu pie gaišuma.

      – Izlasiet un rīkojieties saskaņā ar norādījumiem, – Metjūss pamācīja un devās uz durvju pusi.

      – Kā es atradīšu Entrimu? – Ketlīna pajautāja.

      – Par to neraizējieties. Kad tas brīdis pienāks, jums piegādās papildu ziņas.

      – Kā jūs atradīsiet mani?

      Vīrietis apstājās, pagriezās un pakratīja galvu. – Neuzdodiet muļķīgus jautājumus, mis Ričardsa.

      Un viņš izgāja no dzīvokļa.

      14. nodaļa

      Malons ar Īanu devās ārā no pagalma uz Mazo Venēciju, kur gaidīja daudz taksometru. Devīns otrreiz vairs nebija zvanījis. Gērijam draudēja briesmas, un tas plosīja Malona sirdi. Kā viņš to bija pieļāvis? Tas bija pretrunā ar visu, ko viņš bija mēģinājis panākt, aiziedams no Tieslietu ministrijas.

      – Es aizeju no darba, – viņš paziņoja Gērijam.

      – Tev taču šis darbs patīk.

      Viņš pašūpoja galvu. – Pēdējā laikā tas kļuvis pārlieku riskants.

      Tas notika Mehiko. Tur viņš sniedza savu artavu, lai trīs personas tiktu notiesātas par Narkotiku Apkarošanas administrācijas aģenta nonāvēšanu. Pusdienas pārtraukumā parkā slepkavības mēģinājums pārvērtās asinspirtī, un Malons iekļuva apšaudes krustugunīs. Septiņi miruši, deviņi cietušie. Beigu beigās viņš gan bija noguldījis visus šāvējus, taču pats dabūjis lodi kreisajā plecā. Turpmāko mēnesi viņš veseļojās un pieņēma dažus lēmumus.

      – Tev ir trīspadsmit gadi, – viņš toreiz atgādināja Gērijam. – Tev tas būs grūti saprotams, taču dažreiz dzīvē ir kaut kas jāmaina.

      Viņš jau bija iesniedzis atlūgumu Stefanijai Nellei, tādējādi pielikdams punktu divpadsmit gadus ilgajam darbam Magelāna vienībā un vēl ilgākajai karjerai jūras kara flotē. Viņš bija uzkalpojies līdz komandiera dienesta pakāpei un būtu priecīgs par kapteiņa pakāpi – bet ar to arī pietiktu.

      – Tātad tu brauc prom? – Gērijs vaicāja. – Pārcelies uz citu valsti.

      – Es tevi nepametu.

      Tomēr pameta.

      Brīdī, kad Malons pieņēma šo svarīgo lēmumu, viņi ar Pemu dzīvoja šķirti jau piekto gadu. Kādu dienu, atgriezies no uzdevuma izpildes, viņš māju atrada tukšu. Sieva bija noīrējusi māju citā pilsētas malā un pārbraukusi, paņemot līdzi tikai pašas nepieciešamākās mantas sev un Gērijam. Zīmītē viņa pavēstīja jauno adresi un to, ka šai laulībai pienākušas beigas. Pragmatiski un salti. Īsti viņas garā. Turklāt izlēmīgi. Taču ne viens, ne otrs necentās uzreiz panākt oficiālu šķiršanos, lai gan abi sarunājās vienīgi nepieciešamības gadījumā un Gērija dēļ.

      Viņu kopdzīves laikā bija noticis daudz. No jūras kara flotes rekrūša viņš bija kļuvis par advokātu, pēc tam par Tieslietu ministrijas aģentu. Viņa arī bija uzsākusi advokātes praksi. Viņš daudz laika pavadīja, braukādams pa pasauli. Pema siroja pa Atlantas tiesas namu gaiteņiem. Viņi satikās katru vai katru otro nedēļu, dalīdami aizbildniecību pār Gēriju, un dēls auga straujāk, nekā vecāki to apjauta. Viņi dzīvoja apkaimē, kur pavirši pazina tikai reto kaimiņu. Taču “dzīvoja” nebija īstais apzīmējums. Drīzāk – eksistēja. Mehiko lodes skartais plecs beidzot lika uzdot jautājumu: “Vai es vēlos šādu dzīvi?” Ne viņš pats, ne Pema nebija laimīgi. Tik daudz abi saprata. Un Pemai vajadzēja pavisam nedaudz, lai īgnumu nomainītu dusmas.

      – Vai tu kaut reizi būsi apmierināts? – viņa prašņāja. – Jūras kara flote, lidotāju skola, jurisprudences skola, kara flotes ģenerālprokurors un juridiskais padomnieks, Magelāna vienība. Un tagad tu pēkšņi aizej no darba. Kas būs tālāk?

      – Es pārceļos uz Dāniju.

      Sievas sejā nepakustējās ne vaibsts. Tikpat labi viņš varētu pavēstīt, ka gatavojas pārvākties dzīvot uz Mēnesi.

      – Pēc СКАЧАТЬ