Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kuriem nebija tiesību uz šo vēstures daļu, toties viņiem piemita vēlme to pieņemt kā savu un valkāt ģimenes vārdu.

      No upes atvēsmoja patīkama vēja brāzma, pieskardamās sviedriem, kas jau bija sākuši ritēt man pār muguru. Es redzēju, kā sašūpojas lapas un tilandsiju plīvuri ozolu zaros, atspoguļodamās netīrajos lodziņos pie durvīm. Virs manis kaut kas melodiski ietinkšķējās, un es pārsteigumā paraudzījos augšup. Pie zilajiem, aplupušajiem verandas griestiem rindojās apmēram ducis vēja zvanu, kas bija veidoti, kā man izskatījās, no ziliem un zaļiem akmentiņiem.

      – Tie visi ir Īditas roku darbs. Tādi ir arī augšstāva balkonā. Viņai patika krāt jūras stiklus, un tas bija lielisks veids, kā izlikt apskatei gabaliņus, kas viņai visvairāk iepatikušies.

      Es paraudzījos ciešāk un savilku pieri. – Izskatās pēc akmentiņiem.

      – Nudien. Tie okeānā atradušies jau daudzus gadus, tālab tiem ir tāds dūmakains izskats. Īdita sacīja, ka ikviens šāds stikla gabaliņš, kurš spējis izturēt tik spēcīgu sišanu un mētāšanu, ir svinēšanas vērts. – Misters Viljamss pasmaidīja, atcerēdamies šo seno sarunu. – Viņa vienmēr atgādināja, ka tikai muļķi stiklu uzskatot par trauslu materiālu.

      Pa kāpnēm uzšāvās kārtējā vēja brāzma, atnesot nelielu atveldzējumu no tveices un liekot stikla gabaliņiem dziedāt un dejot. Es sadrūmu, lūkodamās uz vēja zvaniem un pūlēdamās nedomāt par veco sievieti, kura tos taisījusi. – Tie ir skaisti, bet… vai to skaņas netraucēs man naktī gulēt?

      Misters Viljamss izņēma no kabatas lielu misiņa atslēgu. – Nu, varbūt tikai dažas pirmās naktis, taču domāju, ka pēc īsa laika jūs pieradīsiet un jums pat būs grūti aizmigt bez to dziesmas.

      Vēl pēdējo reizi es paraudzījos uz garo vēja zvanu rindu un nodomāju, ka varbūt man būs jānopērk pieslienamās kāpnes, lai tos visus noņemtu, un tad jau pagāju garām misteram Viljamsam, kurš pieturēja atvērtās durvis, ļaudams man ieiet mājā.

      Es spēru soli savu jauno māju priekštelpā.

      Viss likās tik plašs! Mājai bija augsti griesti, pamatīgas grīdlīstes un liela priekštelpa ar četrām augstām, biezām divvērtņu durvīm un šauru gaiteni, kas veda uz mājas otru pusi. Smalkas tumša koka margas, ko augšpusē saturēja kopā tievi statņi – kāpnes, kas veda uz otro stāvu, kur atradās neticami milzīga kristāla lustra. Tā noteikti bija uzskatāma par neskaitāmi daudzu zirnekļu tīklu patvēruma vietu, nevis par gaismas avotu. Gaisā jautās putekļu, senuma un pamestības aromāts. Un beidzot es sapratu, kālab misters Viljamss tik negribīgi piekrita, lai uzreiz ievācos šeit.

      Taču es ieraudzīju arī skaistumu, kas slēpās zem putekļiem un tumšajām ēnām. Es redzēju to smalki izgrebtajos griestu medaljonos un durvju karnīzēs, salauztajos ēdamistabas grīdas dēļos un marmora pilastros, kas atdalīja divas viesistabas. Tas bija paslēpies arī koka balustrādēs un plantatoru stila gultas iespaidīgajos baldahīna balstos augšstāva guļamistabā.

      Visur oda pēc putekļiem, taču es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka māja mani vērtē tieši tāpat, kā to vērtēju es. Bija sajūta, ka abas gaidām, kas notiks tālāk. Šīs sajūtas sajauca man soli, un es pamanīju, ka esmu aizturējusi elpu, iztēlodamās, ka māja dara tāpat.

      Misters Viljamss atvēra durvis uz lielo vannasistabu augšstāvā, un es pakāpos atpakaļ, lai gan jau iepriekš biju uzklausījusi brīdinājumu – tikai paskatoties iekšā pa durvīm, es redzēju ieplīsušas marmora grīdas flīzes un antīku vannu uz kājām – un zināju, ka mājā bija ierīkota elektrība un moderna kanalizācijas sistēma, tomēr nekas cits nebija īpaši mainījies kopš seniem laikiem.

      – Kura bija Kela istaba? – Mana balss tukšajā mājā skanēja kaut kā pārāk skaļi.

      – Šī, – advokāts atbildēja un devās uz gaiteņa galu, kur atvēra kādas durvis. Spiedīga karstuma vilnis kādu brīdi nelaida mani tālāk par istabas slieksni, bet es paguvu ieraudzīt divguļamo gultu un tās galā palielu lādi. Uz grāmatu plauktiem bija salikti "Lego" modeļi, un kopā ar mācību grāmatām tādi bija arī uz neliela rakstāmgalda pie loga. Uz naktsgaldiņa bija nolasīta grāmata "Haklberijs Fins" ar atlocītiem stūriem. Es cieši skatījos uz to, nespēdama atcerēties kādreiz redzējusi Kelu lasām grāmatu.

      – Itin kā viņš vispār nebūtu devies projām… – es noteicu, pat neapzinādamās, ka šie vārdi izskanējuši.

      – Kela negaidītā aizbraukšana salauza Īditas sirdi. Viņa vienmēr ir bijusi skumja, bet mazdēli viņas dzīvē tomēr spēja ienest kādu gaismas staru.

      – Un Gibzs… Kela brālis? Vai viņam ar Īditu bija labas attiecības?

      Mēs izgājām no istabas, misters Viljamss aizvēra durvis, un viņa roka mirkli pakavējās uz durvju roktura, kamēr viņš apsvēra atbildi. – Jā, viņi satika labi. Līdz Kela aizbraukšanai. Tolaik Gibzam bija tikai apmēram desmit gadu, bet, man liekas, viņš vainoja Īditu tajā, ka Kels ir devies projām. Devies uz koledžu un medicīnas skolu, Gibzs mājās tikpat kā nemaz nerādījās. Reizēm mācību brīvlaikos viņš apmetās pie mums, nevis savās mājās. Mani dēli viņam bija labi draugi. Un man liekas, ka tāda nebija tikai viņa paša izvēle. Pēc Kela aizbraukšanas Īdita… kā lai to pasaka… noslēdzās. Laikam jau. Viņa man teica… – Advokāts apklusa, itin kā būtu atcerējies, kas ir viņa sarunbiedre.

      – Ko viņa jums teica? – es vaicāju. – Piedodiet, ja esmu pārāk tieša, bet Kels bija mans vīrs. Es tikai… pūlos to visu saprast.

      Misters Viljamss lēnām pamāja ar galvu. – Viņa teica, ka Gibzam ir labāk bez viņas nekā ar viņu kopā. Ka viņa jau divas reizes nav tikusi galā ar uzdevumu izaudzināt labus cilvēkus un vēlas, lai Gibzam būtu iespēja. Šīs joprojām bija viņa mājas, taču Īdita parūpējās par to, lai lielāko daļu laika viņš pavadītu kopā ar mums. Viņa domāja, ka mēs esam Gibza vienīgā iespēja baudīt laimīgu, normālu dzīvi. Es nevaru droši apgalvot, ka piekritu Īditai šajā ziņā, tomēr neko nespēju darīt, lai pārliecinātu viņu rīkoties citādi. Un izskatījās, ka Gibzu priecē brāļu klātbūtne, jo īpaši pēc tam, kad Kels jau bija aizbraucis. – Advokāts apklusa un aizdomājās. – Es zinu, ka viņa Gibzu ļoti mīlēja. Tik ļoti, lai spētu viņu aizraidīt projām.

      Es redzēju, ka misters Viljamss neizprot Īditu vairāk par mani, tālab vairs par to nerunāju. – Bet… kāpēc Gibzs vainoja Īditu? Ko tad viņa tādu izdarīja, lai piespiestu Kelu aizbraukt?

      Advokāts paraustīja plecus. – To viņa man neatklāja. – Viņš papliķēja manu roku un noteica: – Un laikam jau tagad mēs to vairs nekad neuzzināsim.

      Mēs devāmies atpakaļ uz kāpnēm, bet es apstājos pie kādām durvīm, aiz kurām vēl nebijām ieskatījušies. – Kas ir šeit?

      Kungs aizskāra durvju rokturi. – Īsti pārliecināts es neesmu. Iedomājos, ka tur varētu atrasties bēniņu kāpnes, ja reiz mēs tādas līdz šim neesam pamanījuši. Un es nezinu arī, kāpēc nav atslēgas. Visās pārējo durvju slēdzenēs ir atslēgas, un es labi zinu, ka man netika papildus iedota neviena. Man ir pazīstams kāds labs atslēdznieks, un es palūgšu, lai viņš atbrauc šurp. Es esmu pārliecināts, ka augšā atrodas vienīgi vecas mēbeles un drēbes, taču nekad jau nevar droši zināt. – Viņš pamirkšķināja ar aci, itin СКАЧАТЬ