Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

      – Tūkstoš septiņi simti deviņdesmit pirmajā, precīzāk sakot. Paaudzes, kas tur dzīvojušas, ieviesušas izmaiņas un papildinājumus, tāpēc māja vairāk līdzinās neoklasicisma ēkai, nevis federālās arhitektūras stila paraugam. Kela vecmāmiņa māju atstāja viņam, jo vēlējās, lai tajā turpinātu dzīvot ģimene. Jūs jau saprotat. Viņa taču nezināja, ka Kels ātrāk par viņu aizies aizsaulē.

      Es smagi noriju siekalas, it kā pārmetums, ko biju saklausījusi advokāta balsī, būtu adresēts man. – Jā, protams. Un tagad jums noteikti liekas savādi to pārrunāt ar mani.

      Vecā kunga smaids bija maigs. – Jūs bijāt viņa sieva, un es nešaubos, ka Kels priecātos, ja zinātu, ka viņa ģimenes īpašums nonācis labās rokās. Jo īpaši tādās kā jūsējās. Jo jūs taču esat senu ēku eksperte.

      – Kaut arī man ir augstākais grāds mākslas vēsturē, es nedomāju, ka tas dod man tiesības saukties par eksperti kādā īpašā jomā. – Es pietvīku. – Turklāt es biju kuratore mazā mākslas muzejā Meinā.

      Jau atkal advokāts papliķēja pa dokumentu kaudzīti. – Jā… nu lūk. Mēs priecājamies, ka esat ieradusies, lai visu redzētu pati savām acīm un novērtētu šo īpašumu. Kā jau sacīju jums pa telefonu, man ir zināms, ka Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrība būtu ieinteresēta iegādāties šo ēku, lai tajā ierīkotu muzeju. Protams, telpu un tajās esošo lietu sadale ir pilnīgi jūsu ziņā, taču cilvēkam ar jūsu zināšanām būs pilnīgi saprotams tas, ka šeit ir runa par daudzkārt lielākām vērtībām nekā tikai naudas izteiksmē mērāmajām.

      – Patiesību sakot, es cerēju, ka varēšu tur dzīvot. – Skaļi izteikti, šie vārdi skanēja pat vēl smieklīgāk nekā tad, kad tie virpuļoja manā prātā. Tieši tālab es biju aizgājusi no darba, pārdevusi savu māju un atbraukusi no Fārmingtonas Meinas štatā. Es joprojām biju pārsteigta par to, cik tālu cilvēks ir gatavs doties, tikai klusa izmisuma dzīts.

      Misters Viljamss atklepojās. – Varbūt, ka mūsu sarunas laikā es neizteicos pietiekami skaidri. Pagājušajā nedēļā es biju tajā mājā un novērtēju situāciju. – Viņš apklusa, itin kā baidītos, ka pār lūpām varētu izslīdēt kāds vārds, kuru viņš nevēlējās pateikt. Pēc mirkļa viņš turpināja: – Mis Īdita bija vientuļniece. Un, cik man zināms, mājā neviens cits nav bijis jau divas desmitgades. Kopš Kela aizbraukšanas apmēram. Pēdējo reizi veco dāmu redzēju mēnesi pirms tam, kad viņa aizgāja mūžībā. Īdita bija ieradusies pie manis saistībā ar savu testamentu. Vecā kundze zināja, ka ir slima, un gribēja visu nokārtot oficiāli. – Es sagrozījos krēslā, bet advokāts gaidīja, lai kaut ko saku. Taču es, kā jau pieklājas Jaunanglijas iemītniecei, ērtāk jutos klusējot, nevis tukši pļāpājot. Advokāts atkal atklepojās. – Ir vēl kāds jautājums, ko es uzskatīju par labāku pārrunāt ar jums personiskas tikšanās laikā. Lai gan Gibzam mis Īdita ir atstājusi dāsnu summu, Kelam kā vecākajam viņa ir novēlējusi māju un visu, kas tajā atrodas. Tā kā Gibzs šajā mājā ir izaudzis, pieļauju, ka varbūt varēšu jūs ietekmēt, lai neliedzat viņam izvēlēties vismaz dažas mēbeles. Pats par sevi saprotams, mēs tās novērtēsim, un viņš jums atlīdzinās šo summu naudā. Es zinu, ka viņš augstu novērtētu iespēju iegūt savā īpašumā kādu daļu no savas bērnības.

      – Gibzs?

      – Kela brālis. Desmit gadus jaunāks par Kelu.

      Es iztēlojos, ka mans pārsteiguma pilnais skatiens atspoguļoja arī advokāta izbrīnu. – Kelam bija brālis?

      Mistera Viljamsa seja joprojām palika bezkaislīga, taču es pamanīju niecīgu viņa uzacu kustību. – Jā. Viņš te, Bofortā, strādā par bērnu ārstu. Vai tad Kels… – Advokāts apklusa, un viņa vārdi itin kā palika gaisā karājamies un izsmejam mani. Izsmejam manu laulību ar cilvēku, kurš acīmredzami bijis man svešs.

      – Nē, – es atbildēju, pūlēdamās apslēpt savu kaunu.

      Advokāts pasmaidīja, un šis smaids padarīja viņu līdzīgu mīlīgam vectētiņam, kāds viņš visdrīzāk arī bija. – Man žēl, misis Heivorda. Manas ģimenes firma ir sniegusi juridisku palīdzību jau četrām Heivordu paaudzēm un pat ilgāk. Taču pat man nebija zināmas visas viņu privātās dzīves nianses. Es zinu, ka Kels aizbrauca pavisam negaidīti; tas salauza mis Īditas sirdi. Runa bija par tādu kā atsvešināšanos, taču viņa nekad par to nerunāja. Es nevēlējos būt uzbāzīgs un pētīt jūsu vai Kela dzīvi. Es vienkārši priecājos, ka esat ieradusies, nokārtosiet Heivordu ģimenes lietas un darīsiet visu, kas, pēc jūsu domām, būs nepieciešams un iederīgs. Un ļausiet seniem kauliem dusēt mierā, ja tā varētu izteikties. – Advokāts joprojām smaidīja, bet viņa vārdi par senajiem kauliem lika man nodrebēt. – Misis Heivorda… vai drīkstu jūs saukt par Meritu? – Es pamāju ar galvu, priecādamās dzirdēt savu vārdu, skaļi izteiktu, jo man bija nepieciešams kaut kas stabils, tāds kā enkurs, lai turētu mani šajā vietā, kur svešinieki man stāstīja lietas, kas varbūt nemaz nevarēja būt patiesība. – Merita, mana mamma Betsija un mis Īdita bija labākās draudzenes, un es biju gandrīz kā tēvs Kelam un Gibzam, kad viņu vecāki nomira. Varētu sacīt, ka es viņus abus mīlēju kā paša bērnus. – Advokāta acis kļuva miklas. – Man ļoti gribējās satikt sievieti, kurai galu galā bija izdevies piesaistīt mūsu Kelu.

      Skatīdamās uz savām rokām, es jutu, ka pavisam drīz varētu apraudāties. – Es viņu nepiesaistīju, mister Viljams. – Bija skaidrs, ka tas, ko teikšu, līdzināsies mēģinājumam ar plaukstām apturēt vētru. Mirkli es klusēju, dziļi elpojot, bet viņš gaidīja, ko sacīšu. – Es viņu nogalināju.

      Savos trīsdesmit sešos gados, kas aizvadīti uz šīs zemes, Loralī Pērvisa Konorsa bija iemācījusies galvenās dzīves patiesības. Laiks bija neuzticams, sāpes bija pārejošas, un nāve nebija nekas tāds, no kā vajadzētu baidīties. Šo pēdējo patiesību viņa nebija apguvusi visās tajās kristiešu sanākšanās, uz kurām viņas mamma savu mazo meitu bija stiepusi līdzi. Dzīve pati bija iemācījusi viņai, ka brīdis, kad nomirst kāds mīļš cilvēks, sniedz gandrīz vai atvieglojumu, jo nu vairs nav jāraizējas par to, kad tas varētu notikt. Jo beigu beigās jāmirst taču ir pilnīgi visiem. Iegūstot atbildi uz jautājumu par to, kad tas notiks, pazūd neciešamā neziņa.

      Viņa zināja arī to, ka piedzimšana netīrībā un nabadzībā vēl nenozīmē palikšanu tur uz mūžiem un ka izmantot Dieva dāvāto seju un augumu, lai virzītos dzīvē uz priekšu, nav nekāds grēks, kamēr vien netiek pārkāpts likums. Lai arī viss iepriekšminētais bija svarīgs, to viņa tomēr nerakstīja savā "Patiesības dienasgrāmatā", ko papildināja katru dienu.

      Reiz, kādu dienu, šī dienasgrāmata nokļūs Ouena rokās, un viņai nelikās, ka dēlam vajadzētu zināt par savu fizisko dotumu izmantošanu, lai virzītos uz priekšu dzīvē. "Viņam tas nebūs nepieciešams. Ar mammas izskatu un tēta smadzenēm viņš jau tāpat būs labā pozīcijā."

      Loralī ielika pēdējās mantas Lincoln Navigator bagāžniekā un šajā procesā pamanījās nolauzt vienu no saviem garajiem, sarkani lakotajiem nagiem. Pārliecinājusies, ka tuvumā neatrodas viņas desmitgadīgais dēls, Loralī ļāva pār lūpām izlauzties lamuvārdam un nopētīja bojājumu, bet centās neraudāt. Tā nudien nebija lielākā traģēdija, kas notikusi pagājušā gada laikā, tomēr tā bija pēdējā visā garo nedienu sarakstā.

      Vēl СКАЧАТЬ