Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Alabamas štatā. Roberta meita no pirmās laulības neieradās uz kāzām, kā arī neapmeklēja nevienu citu pasākumu, kas notika viņu ģimenē turpmāko vienpadsmit gadu laikā. Pat uz tēva bērēm viņa neatbrauca.

      Loralī nopētīja māju, ko viņi ar vīru bija nopirkuši abi kopā. Piebraucamais ceļš izskatījās tuksnesīgi tukšs bez Roberta automašīnas, Ouena divriteņa un kukaiņu terārijiem. Zāliens skumīgi pletās bez betona trušu ģimenes, ko Loralī bija iegādājusies kādā garāžas izpārdošanā, jo saprata, ka viņu mājas priekšā figūras izskatītos ideāli. Viņa tos bija pat ģērbusi dažādiem svētkiem, līdz namīpašnieku asociācija bija likusi izbeigt šādas darbības.

      Mājas parādes durvis bija vaļā, ļaujot svelmainajiem saules stariem applūdināt ieeju un apgaismot četrstūrus uz kāpnēm, kur laimīgā ģimene reiz bija priecīgi sveikusi savus viesus.

      – Ouen! Ir laiks doties projām. – Loralī allaž Ouenam bija mācījusi, ka skaļa klaigāšana ir sliktas audzināšanas pazīme, taču viņai ļoti negribējās iet atpakaļ mājā. Viņa jau vienreiz bija no tās atvadījusies un baidījās, ka tad, ja nāktos tajā ieiet atkal, viņa vairs nespētu aizbraukt. Klaudzinādama kurpju augstos papēžus, viņa pagāja uz priekšu pa celiņu un uzkāpa uz lieveņa kāpnēm pie mājas ieejas durvīm, taču nespēra ne soli tālāk. – Ouen! Mums nudien ir jābrauc. Priekšā ir tāls ceļš, un tu labi zini, ka man nepatīk naktī vadīt automašīnu.

      Tukšā māja atsaucās ar atbalsi, kas līdzinājās sāpīgam vaidam. Taču piepeši Loralī radās iespaids, ka viņa kaut kur nelielās mājas dzīlēs ir saklausījusi šņukstus.

      Viņa nometa rokassomiņu uz sliekšņa un, cik vien ātri spēdama, skrēja augšup pa kāpnēm uz Ouena guļamistabu.

      Zēns bija nometies uz ceļiem savā tukšajā skapī, aiz kura atradās durtiņas uz pažobeli. Rokās viņš ārkārtīgi uzmanīgi turēja no "Lego" klucīšiem izveidotu lidmašīnu, bet pleci trīcēja no viņa elsām. Nesacījusi ne vārda, Loralī nometās uz paklāja viņam blakus. Kā jau paradusi, viņa noņēma zēnam brilles, notīrīja tās savu svārku apakšmalā un pēc tam uzlika atpakaļ vietā.

      – Vai tu kaut ko aizmirsi ielikt pie līdzi ņemamajām mantām, mīļumiņ?

      Ouens pamāja ar galvu. – Mēs ar tēti to uztaisījām kopā. Es to ieliku te iekšā, lai tā nesalūztu.

      – Es atceros. Tā ir 747, vai ne?

      – MD-80! – Ouens izvalbīja acis.

      Loralī pasmaidīja. – Man prieks, ka esi mantojis sava tēta smadzenes.

      – Ja nu tā mašīnā salūzīs? – Ouens nepaskatījās augšup. – Varētu gadīties, ka es vairs nemācēšu to atkal salikt.

      – Mēs abi noteikti kaut kā tiktu galā. – Zēns veltīja mammai tādu skatienu, itin kā viņa tikko būtu paziņojusi, ka no šīs dienas valkās tikai apavus ar zemiem papēžiem. – Mēs taču vismaz varētu pamēģināt, – Loralī sacīja kā aizstāvēdamās, lai gan vairāk viņa centās palīdzēt zēnam kaut mazliet aizmirst skumjas par tēti.

      – Es negribu pārcelties uz Dienvidkarolīnu.

      Sapratusi, ka gaidāma ilgāka saruna, Loralī apsēdās uz paklāja. – Mēs jau esam to apsprieduši, mīļumiņ. Ir laiks tev iepazīties ar māsu.

      Zēns paraudzījās uz māti tik aizdomīgi, itin kā viņa runātu kādā svešā valodā, itin kā viņš zinātu, ka izmisums spēj piespiest cilvēkus darīt kaut ko pilnīgi neprātīgu. Piemēram, braukt uz kādu citu štatu, lai iepazītos ar māsu, kura ne reizi nav izrādījusi vēlēšanos pat zināt par tavu eksistenci.

      – Turklāt varēja būt arī ļaunāk, piemēram, mums vajadzētu braukt visu to gaisa gabalu uz Meinu. Par laimi, Merita tikko pārcēlās uz Dienvidkarolīnu un droši vien būs priecīga, ja pilsētā dzīvos kāds viņai pazīstams cilvēks. Viņa noteikti būs laimīga, ka esam tur un palīdzēsim viņai iekārtoties. – Loralī pūlējās, lai viņas smaids izskatītos dabisks, itin kā viņa patiešām ticētu, ka viss tikko pateiktais ir taisnība, nevis raizētos par to, vai Meritai vispār jau bijusi iespēja kaut cik iekārtoties jaunajā mājā. Lai gan tam vienalga nebija nekādas nozīmes. Loralī un Ouens brauca projām. Un Loralī vairs nebija laika.

      – Vai Merita vēlas ar mani iepazīties? – Zēna mirdzošās, brūnās acis aiz biezajiem briļļu stikliem raudzījās uz mammu.

      – Kurš gan negribētu iepazīties ar tevi, Ouen? Tu esi gudrs un jautrs, un vienmēr tev ir kaut kas interesants sakāms. Viņa tevi iemīlēs, tiklīdz būs ieraudzījusi.

      – Bērni manā klasē gan neiemīlēja.

      Loralī paliecās uz priekšu un noglāstīja zēna nepaklausīgo matu cekulu. – Tikai tālab, ka viņi ir saujiņa nejēgu, kas neprot novērtēt intelektu.

      Zēns atkal uz viņu paraudzījās ar "to skatienu", un viņa iedomājās par to, cik ilgs laiks paies līdz mirklim, kad dēls vispār pārstās viņā klausīties. – Vai man arī Dienvidkarolīnā būs mājas apmācība?

      Visu uzmanību Loralī bija koncentrējusi dēla biezo, tumšo matu kārtošanai, lai nenāktos ieskatīties zēnam acīs. – Varbūt arī ne. Bet tas jau nemaz nav tik ļauni, vai ne? Tikai tu un es pie virtuves galda… – Viņa noskūpstīja dēlam galvas augšpusi, izlikdamās neredzam, ka viņš jau kārtējo reizi ir izvalbījis acis. – Mums ir jādodas ceļā, mīļumiņ.

      Ouens sagrozījās un ar cerību pilnām acīm paraudzījās mātē. – Varbūt es varētu nomainīt vārdu, ja reiz mēs tagad dzīvosim jaunā vietā?

      Kad zēns piedzima, Loralī vēlējās viņam dot tādu vārdu, kas būtu cik vien iespējams tāls no treileru parka, no vietas, kurā bija piedzimusi viņa pati. Bērna tēvs bija pilots, un zēnam nedrīkstēja uzkraut, piemēram, vārdu Buba, kas viņu nomāktu visu dzīvi. Ouena vārdu viņa izlasīja žurnālā People, ko kāds pasažieris bija atstājis lidmašīnā pēc reisa. Viņa bija izrāvusi šo lappusi un ielikusi "Patiesības dienasgrāmatā", lai kādreiz varētu vēlreiz apskatīt. Loralī vēlējās, lai vārds izklausītos izsmalcināts un nebūtu sabojājams, pieliekot kādu muļķīgu galotni, piemēram, -ijs. Viņa diemžēl nebija zinājusi, ka vārds, kas sākas ar O, varētu kādreiz kļūt par apgrūtinājumu zināmās aprindās. Piemēram, ceturtajā klasē. Vai to, ka miopijas dēļ Ouenam nāksies valkāt brilles, bet klasesbiedriem liksies, ka to dēļ viņš atgādina pūci. Nelīdzēja tas, ka Ouens bija daudzkārt gudrāks par citiem bērniem savā klasē, ko viņš centās kompensēt, tīšām kontroldarbus izpildot nepareizi vai neizpildot uzdotos mājasdarbus. Reiz, kad dēls pārnāca no skolas, viņi ieraudzīja, ka uz zēna mugursomas ir uzkrāsots uzraksts: "Ouens pūce". Pēc tam abi vecāki nolēma, ka zēnam labāk mācīties mājās.

      – Varbūt. – Loralī tomēr negribēja atteikties no sākotnēji izsapņotā. – Vai varbūt bērni Dienvidkarolīnā pratīs novērtēt prātu un neizturēsies tik muļķīgi.

      Zēns dziļi nopūtās, sīkie pleciņi nodrebēja, un viņa skatiens atkal pievērsās lidmašīnai. – Es to atstāšu tepat. – Viņš parāpās dziļāk un uzmanīgi nolika lidmašīnu pažobelē uz grīdas pa kreisi no durtiņām.

      – Tev СКАЧАТЬ