Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ jo viņš pamanīja melnu pēdējā modeļa Explorer piebraucam pie mājas un apstājamies ceļa malā.

      Advokāts ielika telefonu atpakaļ kabatā un steidzīgi devās pa taku pretī atbraucējam, un pierē viņam bija ievilkušās raižu rievas.

      Tikmēr vadītājs jau bija izkāpis no kabīnes, pagriezies ar seju pret māju un vēroja mistera Viljamsa tuvošanos. – Sveiks, Sidnij! – vīrietis sacīja, un Loralī beidzot saprata, ko viņas mamma bija domājusi, kad sacīja, ka gari vīrieši līdzinās kārtīgam vēsa ūdens malkam.

      Šis vīrietis bija jauns, tikko sasniedzis trīsdesmit, un slaids, taču pārāk kalsns, un likās, ka viņš daudz laika pavada ārā, jo bija glīti nosauļojies. Viņš bija ar gaiši brūniem matiem un platiem pleciem; kājās viņam bija haki krāsas bikses, kas derēja kā uzlietas.

      – Nepavisam neesmu pārliecināts, ka šis ir piemērotākais brīdis, – misters Viljamss sacīja viesim. – Varbūt sarunāsim tikšanos manā kabinetā, un tad es visu pastāstīšu…

      Vairs nelūkodamies uz misteru Viljamsu, atbraucējs pamanīja uz verandas Loralī, Ouenu un Meritu un pa taku soļoja pie viņiem. Kad vīrietis pienāca tuvāk, Loralī ievēroja, ka viņa acis ir zeltaini brūnas – gluži tādā pašā krāsā kā Roberta iecienītākais brendijs. Viņa atskārta arī to, ka uz vīrieša krekla krūšu kabatas ir piesprausta nozīmīte ar smaidošu sejiņu. Tiesa, šis viņa garderobes atribūts nekādi nesaskanēja ar izteiksmi sejā.

      Vīrietis taisnā ceļā devās pie Loralī, bet viņu apturēja savāda aizžņaugta skaņa, ko izdvesa Merita. Viņas seja bija kļuvusi pat vēl bālāka nekā pirms tam. Abas rokas viņa bija piespiedusi sejai un izskatījās pēc sievietes, kura tikko ieraudzījusi spoku.

      – Kel? – Likās, ka šis vienīgais vārds pilnībā aizslaucījis krāsu no viņas sejas. Vīrietis apstājās un šķita noraizējies, jo Merita piepeši atkrita krēslā kā maiss, kas piepildīts ar akmeņiem.

      Loralī pabīdīja Ouenu uz priekšu. – Aizej, pameklē kādu tīru glāzi un atnes Meritai aukstu ūdeni. Un nekavējies, mīļais.

      Misters Viljamss piesteidzās pie Meritas un tēvišķīgi uzlika plaukstu viņai uz pleca. – Nē, Merita, šis ir Gibzs. Kela brālis.

      Meritas elpa bija kļuvusi pavisam sekla un saraustīta, likās, ka viņa teju, teju varētu zaudēt samaņu. Loralī iedomājās: "Vai Merita vispār kādreiz spēs man piedot to, ka esmu bijusi šāda vājuma lieciniece?" Viņa atskārta, ka Meritai šāds misēklis triju svešu cilvēku klātbūtnē ir tikpat liels pazemojums kā brīdī, ja viņa kaila būtu atstāta aiz durvīm.

      Neko nesacījis, Gibzs satvēra Meritas roku pie delnas locītavas un ieskatījās rokaspulkstenī, kā pārbaudīdams pulsu. Un tajā brīdī Loralī pamanīja, ka viņam uz rokas ir pulkstenis ar Mikipeli, bet no krūšu kabatas spraucas ārā trīs iesaiņotas ledenes uz kociņa. Pēc sena paraduma no tiem laikiem, kad viņa vēl strādāja par lidojumu pavadoni, Loralī steigšus uzmeta skatienu viņa kreisajai rokai, lai pārliecinātos, vai ieraudzīs laulības gredzenu. Viņa vēlējās, kaut būtu zinājusi, ka ieradīsies šis vīrietis, jo tad būtu palūgusi Meritai skropstu tušu un lūpukrāsu. Pirmais iespaids bija vissvarīgākais. Šo domu viņa bija ierakstījusi dienasgrāmatā pēc tam, kad iepazinās ar Robertu.

      Kad Merita izrāva roku no viņa tvēriena, Loralī apmierināta pamanīja, ka viņas vaigos pamazām atkal parādās sārtums.

      – Man viss ir labi, – Merita bilda, tomēr nemēģināja piecelties no krēsla, varbūt tāpēc, ka nejutās pārliecināta, vai spēs droši nostāvēt uz kājām, bet nevēlējās, lai Gibzs to redz.

      Laimīgā kārtā Meritai bija palicis kāds nieks lepnuma. Vai vismaz tik daudz, lai Loralī būtu, ar ko strādāt.

      Pa durvīm iznāca Ouens, nesdams rokās augstu alumīnija glāzi. Tieši tāda reiz bija piederējusi Loralī vecmāmiņai, kura to lietoja tikai īpašos gadījumos, kad kopā bija sanākuši daudzi cilvēki. Glāzes sāni jau bija norasojuši no aukstā ūdens, kad zēns to pasniedza Meritai.

      Viņa dzēra lēnām un nesteidzīgi, acis šaudīdama apkārt. Šādi viņa līdzinājās žirafei, kas dzer vietā, kur apkārt ir vesels lērums plēsīgu aligatoru. Kaut ko tādu Loralī reiz bija redzējusi televīzijā. Viņa kopā ar Ouenu daudz skatījās National Geographic kanālu un bija uzzinājusi daudz ko tādu, ko nebija iemācījusies, kad vēl dzīvoja Galfšorsā Alabamas štatā.

      Iezvanījās mistera Viljamsa telefons, un viņš nokāpa no verandas, lai atbildētu. Loralī nācās aizpildīt klusumu. Un tas atkal bija kaut kas tāds, kas viņai itin labi padevās līdztekus mazu riekstu paciņu un dzērienu pasniegšanai pasažieriem. – Mani sauc Loralī Konorsa, bet šis ir mans dēls Ouens.

      Zēns paspēra soli uz priekšu un pastiepa roku sveicienam tā, kā viņam bija mācījis tēvs. Viņš paguva mātei uzmest neapmierinātu skatienu. – Es grasos saukties par Rokiju. Patīkami ar jums iepazīties, ser. Mēs ar mammu tikko pārcēlāmies uz Bofortu, lai dzīvotu kopā ar manu māsu Meritu.

      Tajā brīdī Merita aizrijās ar ūdens malku, sāka klepot un pieklājīgi aizlika mutei priekšā plaukstu.

      Gibzs raižpilni palūkojās uz viņu un tad pastiepa Ouenam pretī roku. – Priecājos iepazīties, Rokij. Es esmu doktors Heivords. – Abi sarokojās. – Tev ir labs rokasspiediens desmitgadīgam zēnam. Vai tu spēlē beisbolu? – Viņš runāja lēni, ar dienvidnieka akcentu, un Loralī piepeši sajutās drošāk, itin kā vēl aizvien atrastos pazīstamā teritorijā.

      – Nē, ser. Kādu brīdi biju Mazajā līgā, bet man apnika pasniegt ūdens pudeles, un es nolēmu atrast kādu sporta veidu, kurā man patiešām veiktos labi.

      – Vai izdevās?

      – Nē, ser. Taču es joprojām meklēju. – Ouens pielieca galvu, kā parasti darīja tad, kad jutās sāpināts vai apmulsis. – Kā jūs zinājāt, ka man ir desmit gadu?

      Vīrietis pasmaidīja, skatienam atklājot baltus, līdzenus zobus. – Es esmu bērnu ārsts. Tas piederas pie lietas.

      Veltījusi Loralī smagu skatienu un paberzējusi mitru plankumiņu uz blūzes, Merita nolika kausu uz pīta galdiņa, uz kura jau atradās puķpods ar kāda miruša auga stublāju un izkaltušu zemi, tad dziļi ievilka elpu un veikli piecēlās. Viņa pastiepa Gibzam pretī roku un teica: – Es esmu Merita. Kela sieva. Viņš man ne ar vārdu neminēja, ka viņam būtu brālis.

      Krietnu brīdi Gibzs skatījās uz Meritas pastiepto roku un tad paspieda to; viņas šaurā delna pazuda Gibza platajā plaukstā. Meritas sejā iekvēlojās sārti plankumi, un viņa spēji atrāva roku.

      – Laikam esam līdzīgās pozīcijās, – Gibzs ātri noteica, – jo Kels man nekad neminēja, ka viņam būtu sieva.

      Merita pielieca galvu gluži tāpat, kā to bija darījis Ouens. – Viņš jums piezvanīja vai uzrakstīja vēstuli?

      Gibzs dīvaini uz viņu nolūkojās. – Apmēram reizi gadā viņš man atsūtīja īsu ziņu, lai pavēstītu, ka joprojām vēl ir dzīvs, bet kopumā tikpat kā neko. Un to viņš pārtrauca darīt apmēram pirms deviņiem gadiem. Pieņemu, ka ap to laiku jūs apprecējāties. Jo viņš ne reizi jūs nepieminēja. – Gibzs СКАЧАТЬ