Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ manu elkoni – vai nu man tas bija, vai arī nebija vajadzīgs.

      Lejā bija vismaz par divdesmit grādiem vēsāks, jo darbojās gaisa kondicionētāji ēdamistabā un priekšējā viesistabā. Lai gan tie izpūta gaisu, kas nebija īsti nosaucams par aukstu, tomēr sajūta bija patīkamāka, nekā atrodoties augšstāva speltē.

      – Vai jūs nodarbojaties ar dārzkopību, Merita?

      Es papurināju galvu. – Nē. Un nav tā, ka es nebūtu vēlējusies to iemācīties; man nekad neradās tāda iespēja. Mums ar Kelu pie mājas bija pavisam neliels pagalms, un viņam nemaz nepatika tajā pavadīt laiku un kaut ko tur padarīt, tālab tas notika ārkārtīgi reti.

      Vecais advokāts kaut kā dīvaini paraudzījās uz mani. – Nāciet, iziesim cauri virtuvei! Īdita savu dārzu mīlēja no visas sirds, lai gan, kā pati redzēsiet, tā apkopšana pēdējā laikā bija kļuvusi viņai par grūtu.

      Virtuvē atradās iekārtas, kas neapšaubāmi piederēja pie gadsimta vidus ražojumiem, bet, kā izteicās misters Viljamss, visas bija labā darba kārtībā. Ieskaitot ledusskapi un plīti, kuri izskatījās kā izcelti no kāda piecdesmitajos gados populāra televīzijas seriāla.

      Misters Viljamss atvēra sētas puses durvis un gaidīja. Es dārzu saodu, pirms biju to ieraudzījusi. Tā bija salda un smaga man nezināmu ziedu smarža, kas savijās ar bagātīgu zaļumu aromātu un nemaz tik ļoti neatšķīrās no māršas dvesmas. Bija šaura veranda un platas kāpnes, kas veidotas no jau redzētā vietējā būvmateriāla. Es stāvēju uz augšējā pakāpiena un raudzījos uz brīnumaino vietu, kas pletās man priekšā. Šķindēja četri vēja zvani, un man to klātbūtnē piepeši izlikās, ka es zaudēju drosmi. To maigā čalošana līdzinājās klusā čukstā pateiktiem vārdiem, kuru nozīmi nav izdevies saprast.

      – Kas tas? – es vaicāju un norādīju uz šaurām durvīm verandas galā.

      – Ieeja pagrabā. Tur nav nekā, ko jums būtu nepieciešams redzēt. Pieļauju, ka lielākoties tur būs tikai zirnekļu tīkli. Tur joprojām ir smilšu grīdas un kailas koka sijas. Varētu gadīties, ka reiz tur dzīvojuši vergi. Pašlaik tam nekāda lielā pielietojuma nav, ja nu vienīgi var izmantot par vīna pagrabu. – Viņš piemiedza ar aci.

      Es atkal pievērsos dārzam. Ķieģeļiem izlikts līkumots celiņš vijās gar košu krūmu un puķu puduriem un gar augsto mūri, kuru biju pamanījusi no pagalma ēkas priekšā. Mūri klāja kāpelētājaugi ar brīnišķiem ziediem, kuru smarža mani vilināja. Tā es tur stāvēju un nevilšus sāku smaidīt, neko nevarēdama sev padarīt.

      – Jasmīnveida trahelospermai, – advokāts paskaidroja, – ir īss veģetācijas periods, taču katrā dārzā atradīsies vismaz viena no tām.

      – Tā ir pasakaina, – es sacīju un dziļi ieelpoju smaržu.

      – Kels šeit novietoja soliņu mis Īditai, lai viņa varētu sēdēt un priecāties par savu dārzu. Viņš to soliņu pats viņai uztaisīja.

      Aiz manis iepretī dārza sānu mūrim atradās skaisti izliektās formās veidots koka soliņš ar augstu atzveltni un pietiekami platiem roku balstiem, lai uz tiem būtu ērti novietot limonādes glāzi vai tējas tasi. Soliņu ieskāva puķu podi, kuros iedēstītie augi, kā izskatījās, bija kļuvuši mežonīgi.

      Es pieskāros soliņam. "Kas gan ir bijis šis Kels?" Mans Kels bija allaž apgalvojis, ka viņam nav ne jausmas, kā rokās turams āmurs, kā iedzenama nagla vai kā iedēstāmi un apkopjami stādi. Es paraudzījos apkārt uz dārza mežonīgo skaistumu un iztēlojos tur Kelu. – Jūs sacījāt, ka Kels palīdzēja Īditai dārza darbos.

      Misters Viljamss pamāja ar galvu. – Jā, viņš darīja visus smagākos darbus, taču viņam patika arī stādīšana. – Advokāts apklusa, itin kā izsvērdams vārdus. – Viņš teica, ka šī esot vienīgā vieta, kur viņš var rast dvēseles mieru.

      Mūsu skatieni sastapās, un es nespēju nedomāt par to, kas gan vēl misteram Viljamsam ir zināms par Kela satraukto dvēseli un cik tālu būtu bijis gatavs iet Kels, lai atrastu dvēseles mieru, pēc kura viņš tik izmisīgi bija alcis.

      Es novērsos, nevēlēdamās uzzināt atbildi, un palūkojos uz kāda svētā statuju, kas iešķībi stāvēja starp diviem bagātīgi ziedošiem rožu krūmiem. Šim svētajam trūka vienas rokas.

      – Svētais Miķelis, – advokāts sacīja.

      – Aizstāvis, – es klusi piebildu. – Kels mazu svētā Miķeļa statueti bija novietojis pie mūsu mājas parādes durvīm. – Es cieši raudzījos svētā Miķeļa akmens acīs, kas bija vērstas pret debesīm, un sapratu, kālab Kels bija uzskatījis, ka mums tāds ir nepieciešams. "Interesanti, kālab gan Kela vecmāmiņa bija domājusi tieši tāpat?"

      Lai pasmaržotu rozes ziedu, es pieliecos. Tā aromāts pēcpusdienas tveicē bija kļuvis smags. – Vai Kelam bija tuvas attiecības ar brāli?

      Es sajutu, kā misters Viljamss parausta plecus, kaut gan vēl nebiju pagriezusies pret viņu. – Viņiem bija desmit gadu starpība, un tas nozīmē, ka Kels auga teju kā vienīgais bērns. Viņam droši vien Gibza parādīšanās bija liels satricinājums. Tomēr pat tad, ja viņu vecuma starpība būtu mazāka, es nevaru pateikt, cik tuvas būtu viņu attiecības. Kels ļoti līdzinājās savam tēvam… fiziskā nozīmē. Abi bija vidusskolas futbola zvaigznes. Vai Kels jums ir to stāstījis? – Es papurināju galvu, izlikdamās, ka ciešāk aplūkoju rozes. Misters Viljamss turpināja: – Un Gibzs vairāk līdzinājās mātei. Introspektīvāks, zinātkārāks. Pirms darbs sāka aizņemt lielāko daļu viņa laika, viņš nodarbojās ar burāšanu, vidusskolā viņš tai veltīja daudz enerģijas… Man liekas, viņam patika tas, cik grūti ir piemānīt vēju, un tas, ka viņam izdevās to panākt. Tagad šādai nodarbei laiku atlicināt kļūst aizvien grūtāk, taču, kad vien izdodas, viņš un mani dēli labprāt burā. – Advokāts klusi iesmējās. – Es iemācīju Kelam un Gibzam spēlēt šahu, jo iedomājos, ka tas būs kaut kas tāds, ko viņi varētu darīt kopā. Protams, ka tā bija briesmīga iecere. Kels sāka aizsardzību, izmantojot karalieni pret bandinieku, un, protams, ātri to zaudēja. Gibzs stratēģiski izdomāja apmēram piecus gājienus uz priekšu un sestajā uzvarēja. Lielākā daļa abu brāļu šaha partiju beidzās ar to, ka Kels aizsvieda šaha dēli pāri istabai.

      Kaut kas iedzēla man pirkstā. Es paraudzījos uz to un sapratu, ka esmu aizskārusi rozes ērkšķi. Es pasūcu brūcīti, sajutu vara garšu un atcerējos Kelu, tad saspiedu īkšķi un savainoto pirkstu kopā, lai apturētu asiņošanu, un sacīju: – Cerams, jūs neiebilstat, ka uzdodu jums visus šos jautājumus. Neapšaubāmi, var šķist pavisam dīvaini, ka man Kels nav stāstījis neko. Es nevainoju viņu. Patiešām. Es pat jutos atvieglota, jo tas deva man iemeslu nekad nerunāt pašai par savu pagātni.

      – Jums nav ģimenes, – advokāts noteica, un viņa sejā bija tik daudz līdzjūtības, ka es sajutu acīs iedzeļam asaras, un man nācās novērsties.

      – Nē, – es atbildēju, pagriezusi galvu tā, lai redzētu no akmens veidoto svēto. – Un kā nomira viņu vecāki?

      – Zēnu mamma Sisilija nokrita pa kāpnēm un lauza sprandu. Bija Jaungada nakts, viņai mugurā bija garš tērps. Sīdžejs, puiku tēvs, sacīja, ka viņas kurpes papēdis laikam ieķēries kleitas apakšmalā. Kad viņš aizsteidzās līdz kāpņu apakšējam pakāpienam, sieva jau bija СКАЧАТЬ