Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Dēls auga diezgan strauji. Viņai vismaz tā likās. Loralī nebija zēnam nopirkusi jaunus džinsus, jo negribēja atzīt, ka viņš kļūst vecāks. Viņa noskūpstīja zēna galvvidu un apsolīja sev, ka pirms ierašanās Dienvidkarolīnā noteikti iegriezīsies iepirkšanās centrā. Loralī bija svarīgi, lai Ouena māsa nenodomātu, ka māte par zēnu nerūpējas pienācīgi.

      – Viss būs labi, – viņa sacīja un prātā atzīmēja, ka "Patiesības dienasgrāmatā" ir jāieraksta vēl arī tādi vārdi: "Reizēm ir nepieciešams samelot, ja ir zināms, ka patiesība salauzīs sirdi."

      Viņi kopā izgāja no mājas, nepametuši skatienu atpakaļ, jo labi zināja, ka šīs ir atvadas uz mūžu. Kad Ouens bija droši iesprādzēts aizmugures sēdeklī, Loralī iedarbināja automobili un iedomājās, ka "Patiesības dienasgrāmatā" jāieraksta: "Reizēm drosme ir tikai vēl viena izmisuma izpausme."

      Otrā nodaļa

MERITA

      "Ikviena materiāla, ieskaitot papīru, pašaizdegšanās temperatūra ir saistīta ar šī materiāla sastāvu, biezumu, blīvumu un formu, kā arī ar to, cik ilgi šis materiāls atradies augstā temperatūrā." Es to atcerējos, jo Kels man reiz bija sacījis, ka tieši tālab neieredz Reja Bredberija grāmatas "451 grāds pēc Fārenheita" nosaukumu, jo tas esot maldinošs. Es atkārtoju šos vārdus vēlreiz un tikai tad atvēru acis.

      Nebiju īsti pārliecināta, kā biju nokļuvusi uz dīvāna mistera Viljamsa kabinetā un kā mis Diflo bija atnesusi man ūdeni augstā glāzē, kuras malas bija norasojušas no vēsuma. Un tad es atcerējos savu piepešo atzīšanos un to, kā es sāku tvert pēc gaisa.

      Es uz mirkli aizvēru acis un atcerējos maigas rokas, kas mani aizvadīja līdz dīvānam, un sajutu, kā mani pleci sagumst no apkaunojuma.

      Acis bija iekaisušas un uztūkušas, itin kā es ceļa pēdējās tūkstoš jūdzes būtu nemitīgi raudājusi, taču es zinu, ka tā nebija. Es biju īsta eksperte, kad runa bija par emociju paturēšanu pie sevis. Jau gadiem ilgi tāda esmu bijusi. Taču kaut kas tajā, kā misters Viljamss raudzījās uz mani, kaut kas viņa skatienā bija tāds, kas atgādināja manu tēvu un to mazo meitenīti, kāda es biju pirms tam, kad viss mainījās.

      Mis Diflo aukstā dzēriena glāzi ielika man rokās, un es pacēlu to pie lūpām. Ūdens lāsoja man pāri zodam, jo es nespēju savaldīt trīcošos pirkstus. Misters Viljamss no bikšu kabatas izņēma rūpīgi salocītu lina nēzdogu un pasniedza man; vienā stūrī tam es pamanīju izšūtu tumši zilu monogrammu. Un tas man pavēstīja par misis Viljamsu visu, ko man vajadzēja zināt. Es sajutu dīvainu mierinājumu.

      – Paldies, – es pateicos, susinādama zodu, bet nelikdamās zinis par acīm, itin kā asaras varētu noslēpt, vienkārši mirkšķinot plakstus.

      Sekretāre klusi izgāja no telpas, bet misters Viljamss pacietīgi sēdēja, piebīdījis krēslu tuvāk dīvānam, uz kura atrados es. Viņš gaidpilni raudzījās uz mani, un es iedomājos, ka laikam jau dienvidnieki ir tik ļoti lēnīgi itin visā. Radās aizdomas, ka viņš ir gatavs tā sēdēt bezgalīgi un gaidīt, kamēr es beidzot sākšu runāt.

      Es iedzēru vēl vienu malku no apsarmojušās glāzes un tad noliku to uz galdiņa, kas bija pārklāts ar smalku mežģīņu sedziņu. Es iztēlojos, ka misis Viljamsa to novietojusi tur ar nolūku, lai pasargātu antīko mēbeli sava vīra kabinetā.

      Tad es cieši sažņaudzu kabatlakatu rokā, vēroju, kā pirkstu kauliņi kļūst aizvien baltāki, manam tvērienam pieņemoties spēkā, un tad pārsteigta paraudzījos uz misteru Viljamsu, jo viņš tomēr pirmais bija pārtraucis klusumu.

      – Kad mēs runājām pa telefonu, jūs sacījāt, ka Kels aizgāja bojā uguns liesmās. Ka viņš bija ugunsdzēsējs un tieši viņa brigāde toreiz pieņēma izsaukumu uz notikuma vietu, kur viņš arī nomira.

      – Jā, – es atbildēju, pamājusi ar galvu, un mana balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.

      – Vai jūs arī bijāt tur? – viņš klusi vaicāja.

      – Nē.

      Advokāts papliķēja pa manu roku. – Tad jau tas bija nelaimes gadījums, vai ne? Ir tikai normāli, ja vainojam sevi šādos tik negaidītos nāves gadījumos.

      Es atvilku roku un piecēlos. – Pateicos, – es sacīju un ar pūlēm pasmaidīju. – Tagad es vēlētos apskatīt māju, ja tas ir iespējams. Pirms tumsas iestāšanās. Visas manas mantas ir mašīnā, un es būtu priecīga tās izsaiņot, kamēr vēl viss ir labi saskatāms.

      Misters Viljamss paraudzījās ārā pa logu. – Vai izmantojat treileri, vai arī mēbeles esat nodevusi glabāšanā?

      – Paņēmu tikai to, kas man nepieciešams. Visu pārējo es pārdevu vai izdāļāju citiem.

      Kunga skatienā bija lasāma līdzjūtība, itin kā viņš spētu skaidri saklausīt to, kas nepateikts palika aiz šiem vārdiem. – Merita, patiešām, palieciet pie manis un Ketijas! Vismaz šonakt un tik ilgi, cik jums būs nepieciešams, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Varat man ticēt, ka māja nav tādā stāvoklī, lai tajā būtu iespējams ievākties.

      Es raudzījos uz viņu, un man kļuva skaidrs viņa negribīguma iemesls. – Vai Īdita nomira tajā mājā?

      Izskatījās, ka advokātu ir pārsteidzis mans tiešais jautājums, taču viņš ātri atguvās. – Jā. Viesistabā. Es turp nosūtīju profesionālu tīrītāju komandu un liku aizvākt dīvānu. Māju rūpīgi izvēdināja, un ventilācijas sistēma tika dezinficēta.

      Bija skaidrs, ko viņš pūlas pateikt, neietverot to vārdos. Es nenovērsos, lai arī man radās iespaids, ka viņš to vēlētos. – Cik ilgi viņa jau bija izdzisusi, līdz kāds atrada viņas mirstīgās atliekas?

      Misters Viljamss stiepa roku uz kabatas pusi, laikam grasīdamies paņemt nēzdogu, kuru tikai pirms brīža bija iedevis man. Viņa roka apstājās pusceļā, jo es viņam to pasniedzu. Kungs to paņēma, steidzīgi salocīja un tad ielika atpakaļ kabatā. – Koroners sacīja, ka nāve iestājusies pirms apmēram septiņām vai desmit dienām. Sirdslēkme. Viņas kaimiņiene bija ievērojusi, ka uz verandas kāpnēm krājas nepaņemtie laikraksti, un piezvanījusi policijai.

      – Tas ir tik briesmīgi, – es noteicu, beidzot novērsdamās, un noslaucīju delnas svārkos, itin kā tas, ko tikko biju dzirdējusi, būtu padarījis manas rokas netīras. – Jums nav jābrauc kopā ar mani. Vienkārši pasakiet man adresi, un es to iestatīšu savā GPS.

      Advokāta sejā iegūla maigākas līnijas, un es iztēlojos, ka viņš atceras mūsu telefona sarunu, kad biju viņam paskaidrojusi, ka man nav neviena tuvinieka, izņemot Kelu. – Tas man nebūs nekāds apgrūtinājums. Un es jutīšos pagodināts, izrādot jums māju. Tā patiešām ir viens lielisks Bofortas arhitektūras paraugs. Es tikai paņemšu savas mašīnas atslēgas un arī mājas atslēgas, un tad uzreiz varēsim doties ceļā. Vēl es piezvanīšu savam dēlam, lai viņš paņem jūsu mašīnu, tādējādi jums būs iespēja baudīt skaistos skatus pa ceļam uz jūsu jauno mājvietu.

      Es jutos atvieglota, ka viņš negaida, lai jau tūdaļ sēžos pie stūres, jo manas rokas joprojām vēl mazliet trīcēja. Misters Viljamss smaidīja, tomēr nespēja noslēpt raizes, kas bija lasāmas viņa skatienā. Un es biju pārāk nogurusi, lai pateiktu viņam, ka skumjas СКАЧАТЬ