Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ itin kā bezmērķīgi. Tas izskatījās kā attēls uz pastkartes, kur atainota kāda sveša cilvēka dzīve.

      No asfalta cēlās karstums, tas cepināja manu apavu zoles, un es sāku mīņāties uz vietas.

      – Tā ir Bofortas upe, – advokāts atbildēja uz manu vārdos neizteikto jautājumu. – Jūs to varēsiet redzēt no savas mājas.

      Es pamāju ar galvu, lai apliecinātu, ka esmu dzirdējusi, un sekoju viņam. Pēc īsa gājiena viņš apstājās pie melna Lincoln Town Car.

      Misters Viljamss atvēra automašīnas durvis un pakāpās sāņus. – Tur iekšā noteikti ir nepatīkami karsts. Nepieskarieties nevienai metāliskajai detaļai, bet es ieslēgšu gaisa kondicionētāju. – Viņš nospieda pogu uz automašīnas automātiskās atslēgas, un logi nolaidās. Es dziļi ieelpoju, pūlēdamās notvert gaisa pūsmu, kas izsteidzās cauri salonam.

      – Ir nepieciešams zināms laiks, lai kaut cik pierastu pie šā Lejaszemes karstuma, – viņš sacīja, iedarbinādams dzinēju.

      Automašīnu misters Viljamss vadīja tik lēni, tik ļoti lēni, ka es domās spiedu akseleratora pedāli, kas atradās man priekšā. Lai gan viņam nebija iespējams braukt ātrāk. Radās iespaids, ka te arī visi pārējie vilkās ar ātrumu, kas ir mazāks par atļauto. Mēs sasniedzām pilsētas centru un braucām paralēli upei. Parādījās aizvien lielākas un vecākas mājas, ko ieskāva bagātīgi dārzi, kuros ziedēja man nezināmas puķes, kas, visticamāk, nespētu pārciest Jaunanglijas ziemu. Sarkanie un sārtie toņi šķita košāki, zaļais – dziļāks. Man likās, ka esmu nonākusi kādā svešā, eksotiskā vietā. Salīdzinot ar manu mazo triju guļamistabu namiņu, kas celts gadsimta vidū, laikam jau tā arī bija.

      Kādam milzīgam kokam stumbrs likās tikpat plats kā Lincoln, kurā braucām, un tā zari bija noklāti ar kuplām, zaļām sūnām. Tas pavisam mierīgi varēja būt kādas filmas kadrs, un es jau iztēlojos, ka no koka paēnas iznāks sieviete korsetē un senlaicīgos kuplos svārkos ar stīpām.

      Tik ļoti aizrāvusies ar skatīšanos, es teju vai nepamanīju, ka misters Viljams iestūrē automašīnu grantētā piebraucamajā ceļā, kas ved uz atsevišķi novietotu garāžu ar ielīkušu jumtu. Augstie stabi un arkveida ieejas mudināja domāt par to, ka šī kādreiz varēja būt kariešu novietne. Tikai paši drosmīgākie un vislabāk apdrošinātie būtu gatavi tajā novietot savu transportlīdzekli.

      Taču jau drīz garāža nogrima aizmirstībā – to pilnībā aizēnoja neticami milzīga māja, kuru es nu biju ieraudzījusi. Sešas pamatīgas doriešu stila kolonnas balstīja verandu visas mājas platumā un nošļauptu jumtu ar trim labi saskatāmiem skursteņiem. Verandas margas un to statņi savulaik bijuši balti, bet tagad jau lielākā daļa krāsas bija atlupusi. Vairāki statņi bija izkrituši. Ēkai bija cokolstāvs. Kāpnes, kuras laikam jau bija betonētas, veda uz priekšējo verandu un līdz pat parādes durvīm, kuras, kā izskatījās, krāsu nebija redzējušas jau desmitiem gadu. Virsgaismas logam bija ieplaisājis stikls, un abās pusēs durvīm bija taisnstūraini sānlogi. Stikls izskatījās tumšs un apkvēpis; likās, ka aizgājušais laiks tur uz netīrumu kārtas atstājis savus pirkstu nospiedumus.

      Es stāvēju zem neticami milzīga ozola zara, izbaudīdama atelpu no nežēlīgi kvēlojošās saules, un pakāpos atpakaļ, lai apskatītu divus mansarda logus. Es iztēlojos, cik gan karsti varētu būt šais bēniņos, jo īpaši vasaras vidū. Pie augšstāva loga zumēja vientulīgs gaisa kondicionētājs, iztramdīdams klusumu.

      Kamēr es raudzījos uz māju, man likās, ka tā novērtē mani, apsver, vai es varēšu te iederēties. Celiņš ar padrupušu klājumu veda ap mājas stūri pie augsta mūra ar pabirzušu apmetumu un lielām koka durvīm, ko klāja aplupušas baltas krāsas plēksnes. Nebija redzams, kas atrodas aiz tām. Kāds ziedošs vīteņaugs bija uzrāpies augšup pa sienu gluži kā izbēdzis cietumnieks. Gaisā jautās gaidas un cerības, šķita, ka māja ir aizturējusi elpu un vēlas uzzināt – kas gan tūdaļ notiks?

      – Ēka ir labā stāvoklī, lai gan, kā jūs pati redzat, tikai dažas detaļas te izskatās estētiskas. Īditas vīrs nomira tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektajā gadā, gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā. Un man liekas, ka viņa kopš tā laika nav veikusi nekādus uzlabojumus. Šķiet, mājā nav viena centrālā gaisa kondicionētāja, bet ir ievilkta kanalizācijas sistēma, protams, un virtuve ir darba kārtībā. – Viņš parīvēja plaukstas gluži kā tēvs, kas cenšas pārliecināt bērnu, ka auglis ir tikpat garšīgs kā konfekte, un pēc brīža turpināja: – Ja pagriezīsieties, tad ieraudzīsiet īsto šā īpašuma skaistumu.

      Man nemaz negribējās pavērst muguru mājai, taču es paklausīju un sapratu, ko misters Viljamss bija gribējis pateikt.

      Māja bija uzcelta augstā vietā, kas dāvāja plašu skatu uz upi, un apkārt bija resni ozoli, kuru zarus klāja tilandsiju plīvuri.

      Advokāta sejā parādījās apmierināta izteiksme, itin kā viņam beidzot būtu izdevies man sagādāt ieganstu pasmaidīt. – Šo Bofortas daļu sauc par Krauju, un iemesli ir acīmredzami. Lielākā daļa šeit esošo māju ir apmēram tādā pašā vecumā kā šī, aptuveni simt piecdesmit vai divsimt gadu vecas, bet dažas pat laikam vēl senākas.

      Es klausījos advokāta vārdos diezgan pavirši, jo mani bija apbūrusi gaismas rotaļa upes viļņos un tas, cik graciozi zemes strēle pieplaka ūdenim, teju kā noliecoties uz ceļgaliem tā priekšā. Un milzīgā māja, kas stāvēja cēlā vientulībā, vērodama to visu. Tās bija Kela mājas, kurās viņš bija piedzimis un pavadījis bērnību. Viņš bija dzīvojis šīs mājas sienās, bija redzējis, kas slēpjas aiz dārza padrupušā mūra. Un droši vien katru savas dzīves dienu bija vērojis upi. Tomēr pirms divām desmitgadēm viņš to visu bija pametis un devies projām neatskatīdamies. Viņam ne reizi nebija ienācis prātā pastāstīt man par šo māju vai atvest mani uz šejieni, lai dalītos šajā skaistumā. Es atkal nodrebēju, jo doma, ko nevēlējos izteikt skaļi, bija iedzēlusi man prātā. "Kas šeit notika ar Kelu, ja tas piespieda viņu vēlēties visu aizmirst?"

      Likās, ka mani apskalo karstas tveices viļņi, nesot līdzi man nepazīstamus aromātus.

      – Kas tā par smaržu? – es vaicāju, pieliekdama galvu, lai labāk to uztvertu. Tā nebija ne patīkama, ne nepatīkama, bet tajā bija kaut kāds piesātināts zemes tonis, kas padarīja to savādi vilinošu.

      – Māršas augsnes smārds. Pamatā tur ir pūstošā veģetācija, kas paliek pēc tam, kad krītas ūdens līmenis. Šejienes ļaudis sauc to par māju smaržu.

      Es pamāju ar galvu, un mēs pagriezāmies atkal pret māju. "Vai Kels kaut reizi bija ilgojies pēc šīs smaržas un eksotiskās veģetācijas, kas šķita eksplodējusi pāri itin visam plašajam pagalmam?" Mūsu kopīgā māja Fārmingtonā bija maza, ar pavisam sīku pagalmiņu. Tieši tā bija viena no galvenajām vēlmēm, ko viņš izteica nekustamo īpašumu tirdzniecības aģentam, kad meklējām sev mājokli. Viņš sacīja, ka viņam neesot ne laika, ne vēlēšanās apkopt pagalmu un dārzu.

      Kad kāpām augšup pa kāpnēm, misters Viljamss piedāvāja man atbalstīties uz viņa elkoņa, un es pēc īsas svārstīšanās to pieņēmu. Paskatījusies uz lielu plaisu, kas šķēla apakšējo pakāpienu, es sapratu, ka šīs kāpnes nemaz nav no betona, kā man sākotnēji bija izlicies. Materiāls bija rupjāks, un tajā bija iestrādāti sīki gliemežvāki un smiltis.

      – Tas СКАЧАТЬ