Название: Vēja čuksti stikla lauskās
Автор: Kārena Vaita
Издательство: KONTINENTS
Жанр: Современные любовные романы
isbn: 978-9984-35-884-0
isbn:
Septītā nodaļa
Loralī atspiedās pret skaistā dārza soliņa atzveltni un aizvēra plakstus. Ouens – viņa nespēja domāt par dēlu kā par Rokiju, lai cik ļoti arī pūlētos, – bija savā istabā un rotaļājās ar "Lego" klucīšiem. Viņš neizjauca tos veidojumus, ko bija taisījis Meritas vīrs, bet no saviem sāka celt lidostu, skrejceļu un lidmašīnas, lai iekļautu kopējā rotaļu ainā. Kad Loralī bija dēlam vaicājusi, vai viņš neizjauca Kela veidojumus tālab, lai Meritai nebūtu skumji, viņš papurināja galvu un atbildēja, ka to izdarīs Merita pati, kad būs tam gatava.
Merita arī atradās savā istabā un ņēma ārā visu no skapjiem, atvilktnēm, kumodēm un citām mēbelēm, kataloģizējot mantas savā piezīmju grāmatiņā, bet pēc tam lika pa kastēm ar uzrakstiem "Izmest", "Atdot", "Gibzam".
Juzdamās droša, ka neviens neskatās, Loralī noāva kurpes. Viņai mamma bija mācījusi, ka lūpu pomāde, manikirēti nagi un apavi ar augstiem papēžiem allaž ļaus uzlabot pašsajūtu. Un viņai savā ziņā bija taisnība. Pēdējā laikā Loralī vairs nekas nespēja palīdzēt, lai viņa justos labāk un viņu nemocītu tāds nogurums. Taču tas jau nenozīmēja, ka viņa pārtrauca pūlēties.
Viņa atvēra acis un pamanīja, ka skatās sejā saliektai akmens statujai, kas šķībi slējās ārā no zemes, itin kā to kāds tur būtu bezrūpīgi nosviedis no debesīm. Loralī nolika sev blakus uz soliņa dienasgrāmatu, kurā kaut ko bija skicējusi, un paliecās tuvāk statujai, prātodama par tās vārdu. Tas izskatījās līdzīgs vienam no Mollijas O’Braienas – viņas labākās draudzenes Galfšorsā – svētajiem, kurus viņa bija savākusi teju pilnu treileri. Draudzenes mamma bija katoliete un vienmēr lūdza tādam vai tādam svētajam palīdzību atslēgu atrašanā, vai tādam un citādam svētajam, lai palīdz dabūt labu vīru, kurš būtu gan iepriecinājums acīm, gan ar patīkami biezu maku. Viņa bija lūgusi arī palīdzēt Loralī mammai, kad viņu piemeklēja slimība, bet Dezirē sacīja: "Kad laiks ir pienācis, tad laiks ir pienācis, un nav ko tur muļķoties." Visticamāk, tieši tālab viņa arī turpināja smēķēt pa trijām paciņām cigarešu dienā līdz pat savai nāves stundai. Mammas ticība bija stipra, tomēr viņa nekad nebija pārspīlēti reliģioza, lai gan viņa Loralī nevaldāmajā vecumā veda meitu uz vairākām ticīgo sanāksmēm.
– Loralī? – Noklaudzēja sieta durvis sētas pusē, un Merita pa kāpnēm devās uz dārzu.
No spējās kustības, steidzīgi ieslidinot pēdas kurpēs un pieceļoties, Loralī mazliet noreiba galva, un viņa pieķērās pie soliņa atzveltnes, bet neaizmirsa atmodināt sejā smaidu. – Es esmu šeit, – viņa atsaucās, baidīdamās riskēt un pazaudēt līdzsvaru, ja mās ar roku. Turklāt tāda māšana ar roku Meritu vienīgi sakaitinātu.
Merita pienāca pie soliņa, apstājās un iespieda rokas sānos. – Uz manas priekšējās verandas atrodas truša statuete. Vai tev ir kāda nojauta, no kurienes tā tur radusies un kāpēc tā vispār tur nolikta?
– Es to ieraudzīju Walmart veikalā, kad šorīt mēs ar Ouenu bijām devušies iepirkties. Visas dārzam domātās statuetes viņi pārdeva ar atlaidi. Vai tas nav brīnišķīgs? Es atstāju zaķi tur, lai tu varētu izlemt, kur tev labāk patiktu to redzēt. Lai gan… ja tu vaicātu man, es sacītu, ka šim vecajam zēnam, kas atrodas te, kompānija nemaz nenāktu par sliktu. – Merita steidzīgi samirkšķināja plakstus, itin kā cerētu, ka, tos atverot, jau ieraudzīs kaut ko citu. Loralī turpināja: – Tu vari to uzpost uz katriem svētkiem. Man ir Ziemassvētku vecīša tērps, kā arī tēvoča Sema cepure un žakete. Pēc manām domām, tādējādi mājā labāk jaušams svētku noskaņojums.
– Man likās, ka parasti pietiek, ja izkar karogu vai izrotā eglīti. – Merita nesmaidīja.
Loralī atmiņā atausa namīpašnieku asociācijas sanāksme, kurā viņai bija nācies piedalīties; tur Merita būtu iederējusies pašā galda galā, goda vietā. Loralī uzmanīgi apsēdās, skatiens joprojām likās miglains. – Jā, bet tas zaķis jau nemaz nav jāliek mājas parādes pusē. Kā jau teicu, man liekas, ka šeit tas izskatītos lieliski.
Merita jau grasījās iebilst, bet viņas uzmanību novērsa kaut kas blakus Loralī uz soliņa. Loralī sekoja Meritas skatienam un nonāca līdz dienasgrāmatai sārtajos vākos, kuru atvērtu noturēja elastīga saite.
– Vai tev patīk? Tā ir tikai pavirša skice, bet man gribējās tev parādīt, kā tavs dārzs varētu izskatīties. – Viņa pacēla dienasgrāmatu un pastiepa pretī Meritai. – Te joprojām var redzēt oriģinālās puķu dobes, un es pazīstu daudzus no šiem augiem, jo tādi ir sastopami arī Galfšorsā. Laikam jau klimats ir līdzīgs. Lai nu kā… Ja mēs zinājām, ka paliksim kādā vietā ilgāku laiku, mamma sastādīja skaistas puķes, un viņai bija arī jaukas dobītes dārzeņiem, lai man nekad nepietrūktu zaļumu. Kad pārcēlāmies uz treileri, mēs tur pielikām puķu kastes, lai tik ļoti neredzētu rūsu. Es domāju, ka tu šo vietu vari atkal padarīt patiešām skaistu. Protams, lai dabūtu projām visas tās nezāles, būs nepieciešams pamatīgs darbs. Un man nemaz nepatīk to darīt, jo tad es jūtos spiesta izlemt, kurš augs ir labs un kurš ne, bet es esmu audzināta un mācīta tā, lai netiesātu citus un tad pati netiktu tiesāta. – Loralī ar lielu piespiešanos pasmaidīja, visiem spēkiem pūlēdamās panākt, lai Meritas sejas izteiksme kļūtu maigāka, lai neliktos, ka viņa tūdaļ grasās eksplodēt. – Es iedomājos, ka varbūt varētu palīdzēt tev atdot šim dārzam tā agrāko skaistumu, lai tev būtu jauka vieta, kur pasēdēt, palasīt vai iedzert ledus tēju. Te plašuma pietiek pat tam, lai Ouenam ierīkotu vietu, kur trenēties beisbolā. Viņam gan šajā sportā nav īpašu panākumu, bet varbūt nepieciešams vien vairāk patrenēties. – Merita joprojām nesmaidīja, un Loralī ļāva, lai smaids izdziest arī no viņas sejas. Jau gluži izmisusi, viņa sacīja: – Mana mamma vienmēr apgalvoja, ka iestādīt dārzu nozīmē apliecināt ticību rītdienai.
– Treniņu vietu Ouenam? – Merita izmocīja ar sakniebtām lūpām, kas izskatījās kā veidotas no stikla.
Loralī pat nopriecājās, ka Merita bija pieminējusi treniņu vietu, nevis aizrādījusi par kārtējo mammas pamācību piesaukšanu. Viņa atslābinājās. – Jā. Es domāju, ka tad, kad viss te būs izravēts un pāraugušie augi sakopti, būs ļoti daudz vietas… – Viņa nepabeidza teikumu, jo bija ieraudzījusi Meritas sejas izteiksmi. Loralī atklepojās un mēģināja vēlreiz: – Mēs visu izdarīsim tā, lai tuvumā nebūtu logu, ja tu raizējies par to.
Merita smagi apsēdās uz soliņa un dziļi ievilka elpu. Rokas ar īsajiem, nemanikirētajiem nagiem viņa uzlika uz saviem melnajiem, bezveidīgajiem svārkiem. – Tu esi ieplānojusi palikt te krietni ilgāk par nedēļu, vai ne?
Piepeši Loralī saprata savu kļūdu, iekoda lūpā un sajuta lūpu pomādes garšu. Likās, ka visas viņas cerības un plāni bija aizsteigušies daudz tālāk par vietu, kur atradās viņa pati. Un tā bija nekuriene, patiesību sakot. Viņa bija tikusi pāri priekšējai verandai un iekļuvusi Meritas mājā, bet nekur daudz tālāk arī nebija varējusi iespraukties. Un nekādā ziņā jau ne tik tālu, lai mierīgi paziņotu Meritai, ka ir plānojusi kopā ar Ouenu palikt šajā vietā krietni ilgāk.
Loralī apsvēra iespēju visu noliegt, bet tad atskārta, ka tam nebūtu nekādas jēgas. Patiesība šā vai tā nāktu gaismā. СКАЧАТЬ