Название: Vēja čuksti stikla lauskās
Автор: Kārena Vaita
Издательство: KONTINENTS
Жанр: Современные любовные романы
isbn: 978-9984-35-884-0
isbn:
– Vairs nevienu vārdu. Lūdzu. – Merita pacēla roku, un Loralī pamanīja, ka tā nedaudz trīc. – Es iešu un atvēršu durvis.
Tiklīdz Merita bija izgājusi no virtuves, Loralī no skaistas koka lādes izņēma porcelāna šķīvi un sāka tajā kārtot cepumus no plāts. – Ouen, vai tu, lūdzu, varētu sadabūt dažus šķīvjus un salvetes? Es tos aiznesīšu uz priekšējo viesistabu, ja nu gadījumā kāds justos izsalcis.
Loralī aizsteidzās, papēžiem klaudzot. Kad viņa nonāca priekštelpā, tur bija Merita un ārsts. Viņi līdzinājās diviem suņiem, kas met lokus ap kaulu, ko nekādi nespēj sadalīt.
– Labrīt, doktor Heivord! – Loralī sveicināja.
Ārsts atbildēja ar platu smaidu, kas kļuva vēl platāks, kad viņš pamanīja Ouenu nākam ar šķīvjiem un salvetēm. – Sveiks, Rokij. Skaists krekls.
Un visi uzreiz ievēroja, ka doktoram Heivordam un Ouenam mugurā ir līdzīgi krekli. Lai gan Loralī, ja būtu jāsaka pavisam godīgi, noteikti atzītu, ka doktoram Heivordam krekls piestāv krietni labāk nekā viņas dēlam.
Ouens kautrīgi pasmaidīja. – Paldies, ser.
– Kur tad misters Viljamss? – Loralī vaicāja, nolikdama šķīvi uz galdiņa priekštelpā un pat negaidīdama, ka Merita uzņemsies saimnieces lomu un visus aicinās viesistabā.
– Viņam bija steidzams darbs birojā, un viņš nevarēja ierasties. Viņš jau grasījās zvanīt un vienoties par citu vizītes laiku, bet es biju pārliecināts, ka mēs ar misis Heivordu varam paši tikt galā bez asinsizliešanas.
Merita stāvēja, rokas saņēmusi kopā gluži kā skolotāja, taču sarkanie plankumi viņas sejā bija atgriezušies. – Patiešām drosmīgs gājiens, lai gan jūs mani nemaz nepazīstat.
Doktors Heivords pagriezās pret Ouenu. – Vai viņa mēdz kost?
Ouens ļoti pūlējās nesmieties, bet paraudzījās uz māti un saņēma brīdinošu skatienu, kas liecināja, ka smiešanās šādā brīdī liecinātu par ļoti sliktām manierēm.
Loralī uz šķīvīša uzlika cepumu un kopā ar salveti sniedza doktoram Heivordam. – Vai jums garšo cepumi, doktor? Tie ir šokolādes, zemesriekstu un sviesta cepumi.
– Mani iecienītākie, – viņš atbildēja. – Pēc "Oreo", protams. Paldies. – Viņš nokoda kumosu un pievēra plakstus. – Lieliski, misis Konorsa. Jums ir talants.
– Jūs esat ļoti laipns. Un, lūdzu, sauciet mani par Loralī.
– Tikai tad, ja jūs mani sauksiet par Gibzu.
– Es tikko pagatavoju svaigu kafiju. – Loralī pasmaidīja, juzdama, ka ir ieguvusi jaunu draugu. – Varbūt vēlēsieties kādu tasi?
Gibzs nepaguva atbildēt, kad ierunājās Merita: – Atvainojiet, ka pārtraucu jūsu saviesīgo tērzēšanu, doktor, bet man ir ļoti daudz darāmā. Varbūt savu kafijas dzeršanu jūs varētu atlikt uz laiku, kad būsim pabeiguši apskati.
– Noteikti, misis Heivorda. Un varat mani saukt par Gibzu. Mēs tomēr esam viena ģimene, un man liekas dīvaini saukt jūs manas vecmāmiņas vārdā. – Viņš apklusa un gaidīja, ka Merita atbildot arī piedāvās viņu saukt vārdā, bet tas nenotika. Gibzs paņēma vēl vienu cepumu no šķīvja un uzsmaidīja Loralī. – Laikam jau man nāksies atteikties no jūsu piedāvātās kafijas, bet paldies par cepumiem. – Viņš pabužināja Ouena matus. – Pataupi vismaz vienu man, labi?
– Mamma vienmēr dažus paslēpj ledusskapī, taču man to nevajadzētu zināt.
Loralī pacēla skatienu pret griestiem un pasmaidīja. – Es ceru, ka pavisam drīz mēs tev atradīsim piemērotu sporta veidu, lai tu varētu sadedzināt visas tās kalorijas! Vai arī man vienkārši jāpārtrauc cepšana.
Ouens pagriezās pret māti, īsti nebūdams drošs, vai viņas sacītais jāuztver kā joks. – Mammu!
– Vai tev patīk makšķerēt? – Gibzs vaicāja.
Zēns papurināja galvu. – Nekad neesmu mēģinājis, ser. Bet izklausās, ka varētu būt interesanti.
Ārsts lēnām pamāja ar galvu. – Tā man liekas. Varbūt nākamreiz es varētu paņemt savu laivu. Ja tu un tava māte… – Viņš apklusa un paraudzījās uz Meritu, – …un tava māsa vēlētos, es varētu jūs paņemt līdzi. Kad ir labs laiks, es lielāko daļu no darba brīvā laika pavadu uz ūdeņiem. Pašlaik gan mums ir tāds īslaicīgs sastrēgums, tāpēc bieži neiznāk izrauties izbraucienam pa ūdeņiem.
– Ak, mammu! Vai mēs varētu? – Ouens no sajūsmas teju vai lēkāja.
Loralī nācās patiešām pacensties, lai smaidītu, jo asaras par katru cenu draudēja izlauzties gluži neaicinātas. Jau ļoti sen viņa nebija redzējusi dēlu tik patiesi sajūsminātu un gandrīz bija sākusi ticēt, ka viņa sēras kļuvušas par personības sastāvdaļu. Gluži kā acu krāsa vai tas, kā viņš knibina apakšlūpu, kad ir iegrimis domās. – Tas būtu patiešām jauki. Pateicos.
Viņa sajuta Meritas skatienu, pagriezās un ieraudzīja, ka pameita raugās viņā, lūpas sakniebusi. – Man patiešām ir daudz darāmā, un es esmu pārliecināta, ka Loralī vēlēsies izpētīt apkārtni, lai nospriestu, vai vēlas šo vietu izraudzīties pastāvīgai dzīvošanai. Vai varbūt pat aiziet uz bibliotēku un papētīt atlantus, lai tomēr apsvērtu arī iespēju doties uz kādu citu štatu.
Ouena pleci saguma, un Loralī vēlējās pieiet pie Meritas un sapurināt pameitu tik spēcīgi, ka ieplaisātu viņas bruņas un visu skatieniem atklātos tas sāpinātais bērns, kurš aiz tām paslēpies. Taču viņa to neizdarīja. Roberts bija viņai pastāstījis, kā nomira Meritas māte, un viņa zināja, cik dziļi jaunās sievietes sirdī ieplēsta rēta, kuru viņa turklāt nepārtraukti aiztiek, lai neļautu tai sadzīt. Loralī apskāva dēla plecus. – Es domāju, ka mēs varam darīt gan to, gan to. Vai ne?
Gibzs pamāja ar galvu. – Pavisam noteikti. Es paskatīšos savā darba plānā. Pirms došanās projām es atstāšu jums savus telefona numurus. – Pagriezies pret Meritu, viņš noteica: – Es esmu patiešām vīlies, ka nevarēsiet mums pievienoties.
Kā atskārtusi, ka Ouena sajūsmai uzgāzusi auksta ūdens šalti, Merita izlikās nedzirdējusi ārsta piebildi un īsi uzsmaidīja Ouenam. – Ir svarīgi tikai tas, lai Ouens labi pavadītu laiku. – Pagriezusies pret Gibzu, viņa veltīja vīrietim smagu skatienu. – Izdarīsim to, labi? Jo ātrāk mēs sāksim, jo ātrāk būsim beiguši.
– Es pieņēmu, ka vispirms vēlēsieties sagaidīt vērtētāju un tikai tad ļausiet man kaut ko paņemt. Man negribētos, lai domājat, ka vēlos noblēdīt jums kādu mantojuma daļu.
Merita paslēja zodu gaisā. – Par spīti tam, ko jūs varbūt domājat, es ar Kelu apprecējos tāpēc, ka mīlēju viņu. Man nekas nebija zināms ne par šo māju vai viņa vecmāmiņu, ne arī par to, ka viņam no dzīves nāksies aiziet trīsdesmit deviņu СКАЧАТЬ