Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita страница 20

Название: Vēja čuksti stikla lauskās

Автор: Kārena Vaita

Издательство: KONTINENTS

Жанр: Современные любовные романы

Серия:

isbn: 978-9984-35-884-0

isbn:

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Tas jau nemaz nav slikti, – es atsaucos, paslēpdama leoparda raksta naktstērpa maliņu, lai tā vairs nebūtu redzama.

      Viņš apklusa un paraudzījās uz mani. – Tāpēc ka…

      Es koši nosarku, jo man nebija paskaidrojuma, kālab esmu šādi runājusi, un es noteikti nebiju no tām, kam tīk cilāt savas ģimenes netīro veļu, jo īpaši jau šā vīrieša klātbūtnē. Mums gan bija viens uzvārds, taču man Gibzs bija pilnīgs svešinieks.

      Izlikdamās kārtojam spilvenus uz gultas, es paraustīju plecus. – Kad es aizbraucu uz koledžu, mans tēvs pārdeva māju, kurā biju izaugusi, un nopirka daudz mazāku. Viņš atbrīvojās no visām mantām, mēbelēm, Ziemassvētku rotājumiem, drēbēm. Pat no palagiem un segām.

      – Un jūsu māte viņam ļāva tā rīkoties?

      Man nedaudz noreiba galva. Rēta, kas palika pēc mammas aiziešanas aizsaulē, joprojām bija tikpat svaiga kā tajā dienā, kad viņa izdzisa. – Kad man bija divpadsmit gadu, viņa nomira.

      Viņš mirkli padomāja. – Mana mamma nomira, kad man bija pieci gadi. Kelam tolaik droši vien bija piecpadsmit. Tas bija patiešām smagi. Man liekas, ka vecums, kurā zaudējam vecākus, nemaz nav tik būtisks. Jebkurā gadījumā sajūta ir tāda, itin kā tev būtu atņemts kāds loceklis.

      Es cieši paraudzījos uz Gibzu un atcerējos, ka savam tēvam biju sacījusi gandrīz tādus pašus vārdus dienā, kad mammu guldīja zemē, un kopš tā laika es kliboju pa dzīvi, itin kā man būtu viena fantomkāja. Tad es steigšus atkal pievērsos skapim. – Droši ņemiet jebkuru no tām kastēm. Ko negribat, atstājiet. Es izšķirošu un paskatīšos, ko ar tām iesākt. Nespēju iedomāties, ka tur varētu glabāties kaut kas man nepieciešams.

      – Un kas ir tas? – viņš vaicāja.

      Brīdī, kad viņš norādīja uz kādu neapzīmētu gofrētu kasti, es paspēru soli viņam tuvāk. Man izdevās neizdvest ne skaņu, taču mans augums, instinkta vadīts, sarāvās, un es ar roku aizklāju seju.

      Viņš ātri nolaida roku un ar skatienu meklēja manas acis.

      – Atvainojiet, – es bildu, pakāpos atpakaļ un nodūru skatienu, piepeši pārāk skaidri apjauzdama, cik ļoti viņa acis līdzinās Kela acīm.

      Gibzs nesacīja neko, bet es jutu, ka viņš mani vēro. Es piegāju pie durvīm un nospiedu slēdžus, iedegdama gaismu pie griestiem un ieslēgdama ventilatoru. – Šeit ir ļoti karsts, – es noteicu un vēcināju plaukstu sev pie sejas.

      – Jums droši vien būtu daudz vēsāk, ja blūzei nebūtu to garo piedurkņu.

      Es paraudzījos uz savu blūzi un nodomāju: "Cik sen jau es valkāju smilškrāsas apģērbu? Un kāpēc es to daru joprojām?"

      Pilnīgi negaidīti mani pārplūdināja dusmas, un es sapratu, ka man jātiek ārā no istabas. Izlikdamās nedzirdējusi Gibza vārdus, es sacīju: – Kastes, kuras gribēsiet ņemt, lūdzu, salieciet gaitenī, lai viss būtu kopā. Es aiziešu uz Ouena istabu, paraudzīšos, vai tur ir pieņemama kārtība.

      – Noteikti ir, – Gibzs pārliecināti paziņoja un atkal pagriezās pret skapi.

      Tas, ka viņš to pateica kā pašu par sevi saprotamu, man likās kaitinoši. – Kā tad jūs to varat zināt?

      – Mana pieredze liecina, ka bērns, kurš zaudējis vienu vecāku, sāk uzvesties īpaši labi, jo bīstas, ka arī otrs vecāks varētu aiziet.

      Mirkli apdomājusies, es atcerējos, kā es pēc savas mammas aiziešanas aizsaulē pūlējos būt labākā skolniece, labākā meita un labākā mājsaimniece, lai mans tēvs tik ļoti neizjustu mammas trūkumu. Un ilgu laiku tas patiešām bija palīdzējis. Līdz brīdim, kad viņš iepazinās ar Loralī.

      – Bet jūs jau droši vien to zināt. – Viņš pastiepās uz augšu un paņēma kaut ko, kas nu viņu bija ieinteresējis. Šis cilvēks ļoti atšķīrās no Kela. "Interesanti, kālab es pat noturēju Gibzu par Kelu dienā, kad viņš nostājās uz šīs mājas sliekšņa?" Abiem bija gandrīz vienādi mati smilšu krāsā, dziļi novietotas zeltaini brūnas acis un ļoti līdzīga pārliecināta gaita. Tomēr Kels bija līdzīgs futbolistam, spēcīgs, ar platiem pleciem, bet Gibzs likās garāks un slaidāks. Viņi šķita ļoti līdzīgi, tomēr arī ļoti atšķirīgi. Misters Viljamss bija sacījis, ka Gibzs vairāk mīlējis māti, bet Kels savukārt tēvu. "Interesanti, vai tiek pārmantotas arī citas īpašības, ne tikai fiziskās?"

      Es uzkavējos durvīs, vēlēdamās doties projām, tomēr negribēdama, lai viņam paliek pēdējais vārds. – Jūs neko par mani nezināt.

      Gibzs man neveltīja ne skatienu un noraidoši pateica: – Man ir zināms pietiekami.

      Prātā atausa Kela vārdi par to, kas viņiem ugunsdzēsēju skolā tika iemācīts vispirms: "Trīsstūris ietver trīs komponentus, kas nepieciešamas ugunij, proti, karstumu, skābekli un degvielu. Ja viena komponenta trūkst, uguns nevar iedegties." Es iekodu lūpā un dziļi ieelpoju.

      – Vai jums kaut kas kaiš?

      Izrādījās, ka es biju aizvērusi acis, itin kā spētu paslēpties sevī, lai nebūtu pamanāma. Kārtējais ieradums, ko es biju ieguvusi savas laulības laikā. Es nokaunējos. – Man viss ir labi.

      – Kāpēc jūs neapsēžaties?

      – Kā jau teicu, man viss ir labi. Es patiešām vēlos, lai tas viss ātrāk beigtos.

      – Vai tā ir Jaunanglijas iedzīvotāju kopīgā īpašība, vai arī jūsu individualitāte?

      Es biju pārāk dusmīga, lai atbildētu, un devos uz Ouena istabu. Biju sasniegusi slieksni, kad aiz muguras atskanēja blīkšķis. Es aizskrēju atpakaļ un ieraudzīju, ka neapzīmētā kaste ir nokritusi zemē, tās vāks atvēries kā lūpas, izgrūžot ārā sadzeltējušus laikrakstus.

      Gibzs bija notupies pie tās un mēģināja visu sakārtot. – Tā bija smagāka, nekā man likās. Izskatās, ka nekas nav sabojāts.

      Ziņkārības mākta, es pagāju uz priekšu. – Vai tur ir tikai laikraksti?

      Viņš pamāja ar galvu. – Jā. Un tie nav manējie. Man pazīstama bija tikai kaste, tālab jau es to mēģināju nocelt no plaukta.

      Izbirušos laikrakstus viņš salika glītā kaudzē. Es noliecos, pacēlu vienu, kas bija aizslīdējis gandrīz līdz durvīm, un izlasīju datumu pirmajā lappusē. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektā gada divdesmit sestais jūlijs.

      – Šis ir visai vecs, – es sacīju, pasniegdama to Gibzam un noskatīdamās, kā viņš to noliek pie pārējiem.

      – Tie visi ir veci, – viņš atteica un cēlās kājās, pāršķirstīdams laikrakstus. – Izskatās, ka visi ir no viena gada. – Viņš paņēma vienu avīzi no kaudzes apakšas. – Jūlijs un augusts. – Gibzs paraustīja plecus. – Kāds no radiem vai paziņām droši vien tajā laikā beidzis skolu vai laulājies, vai vēl kaut kas tamlīdzīgs, un mana vecmāmiņa to visu savākusi, lai pēc tam vairs neaiztiktu. – Noliecies pār kasti, Gibzs iesvieda laikrakstus tajā, tad aizlocīja СКАЧАТЬ