Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Ouens nosprauslājās, tad aizrijās ar karsto šokolādi un klepoja, bet pēc tam pagriezās pret mani ar platu smaidu sejā. – Tas bija smieklīgi.

      Es pārsteigta raudzījos uz viņu un tad attapu, ka arī pati smaidu. – Tā tas nebija domāts, bet paldies. Laikam jau.

      Aizcirtās kādas automašīnas durvis, un mēs abi, skaņas mudināti, paraudzījāmies augšup. Gaiši zila vieglā kravas automašīna ar uzrakstu "Vēbers un dēls. Atslēdznieki" uz sāniem bija novietota aiz balta astoņdesmito gadu Cadillac sedana. Gara auguma vīrietis, ģērbies haki krāsas formastērpā ar priekškabatai piespraustu vārda birku, soļoja pāri zālienam uz mājas fasādes pusi, kur divas padzīvojušas dāmas īsiem, sirmiem un ilgviļņos saveidotiem matiem, puķainās blūzēs un ērtos apavos virzījās uz verandas kāpņu pusi, nesdamas sacepuma bļodas. Aiz abām sievietēm, gandrīz paslēpusies skatieniem, gāja maza meitene, kā likās, apmēram Ouena vecumā. Palaikam bija redzamas tikai viņas bikses un mirdzoši zilās Mery Janes kurpēs ieautās kājas.

      Ouens piecēlās, un es steigšus sekoju zēna piemēram, jo labās manieres atstāja uz mani iespaidu. Vīrietis noņēma cepuri – viņa mati bija nogriezti ļoti īsi, izskatījās nedaudz spuraini un bija iesirmi pelēcīgi. Viņš ar cepuri norādīja, lai sievietes pirmās kāpj augšup pa kāpnēm.

      Acīmredzot tāda nepieteikta ierašanās šajā apkaimē bija kaut kas tāds, pie kā man vajadzēs pierast. Vai arī man gluži vienkārši bija vairāk laika jāpavada savā dārzā mājas otrajā pusē, kur es nevarēju dzirdēt durvju zvanu. Lai gan tas nozīmētu skatīšanos uz to briesmīgo zaķi, kurš sazin kā tomēr bija atradis mājvietu zem ozola zariem.

      – Labrīt! – abas sievietes vienā balsī sveicināja. – Laipni lūgta Bofortā! – viņas sacīja, pastiepušas uz priekšu sacepuma bļodas. Mazā meitene bija iespiedusies starp viņām un sniedza man Tupperware trauku, kas bija viņai rokās.

      – Labrīt! Un pateicos! – Es paraudzījos uz savām mājas čībām. Nudien nejutos iepriecināta, ka mani kāds redz šādos apavos. Purngalos tām bija caurumi, bet reiz tumši zilā krāsa bija pārtapusi blāvā zilganumā, kādā mēdz būt slimnīcas čības. Tās bija patiešām biedējošas, taču atkal jau mana Jaunanglijas audzināšana bija nospēlējusi savu lomu. Es nemetu tās ārā, kamēr vēl zoles bija gana labas un virspuse nebija atirusi. – Atvainojiet, es vēl neesmu pabeigusi posties, turklāt negaidīju viesus. – Es paņēmu vienu sacepuma trauku, bet Ouens paņēma Tupperware no mazās meitenes. Viņas brūnie mati bija sapīti divās bizēs, bronzas toņa ādu klāja vasarraibumi, kas izcēla viņas mirdzošās zilās acis. Slaiko, skaisti veidoto locekļu dēļ viņa līdzinājās spriganam kumeliņam un izskatījās, ka daudz laika pavada svaigā gaisā. Meitene uzsmaidīja Ouenam, un abos vaigos ievilkās pa bedrītei. – Es esmu Merita Heivorda, un šis ir mans… – Es aprāvos, jo likās savādi viņu iepazīstināt ar kādu. Man tā bija pilnīgi jauna pieredze.

      – Es esmu Rokijs, – Ouens teica. – Meritas brālis.

      Sievietes mazliet iepleta acis un pasmaidīja. Viena, kurai mati bija nedaudz baltāki un līks deguns, paraudzījās uz mani un teica: – Jūs neesat no mūsu puses, vai ne?

      Netapa skaidrs, vai viņa to izsecinājusi pēc manām čībām vai pēc tā, ka esmu jaunpienācēja un neesmu gaidījusi viesus. – Es esmu no Meinas štata. Mans brālis un viņa māte ir no Džordžijas štata.

      Abas viešņas, atkal jau unisonā, pamāja ar galvu, un man prātā ienāca salīdzinājums ar lellēm, kam smieklīgi kratās pārāk lielās galvas.

      Tad ierunājās briļļainā kundze: – Es esmu Sintija Bārnvela, un šī ir mana brāļa sieva Debora Fulere. Un šī… – Viņa uzlika roku uz mazās meitenes pleca, – …ir mana mazmeita Merisa Ferova. Mēs esam no Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrības un visu tās biedru vārdā sveicam jūs Salātu pilsētā.

      – Kā, lūdzu? – es bildu.

      Debora, kura no abām kundzēm likās nopietnāk noskaņota un kuras krunkainā āda brūnumā līdzinājās apavu ādai, jo laikam taču viņa labprāt ilgi uzturējās saulē, sacīja: – Šis ir jau diezgan aizmirsts salīdzinājums, kuru tagad izmanto vien īsteni vēstures zinātāji, taču tas sakņojas divdesmitā gadsimta sākumā, kad šajā pusē sākās plaša dārzeņu un zaļumu audzēšana. Toreiz bija izcila salātu raža.

      – O… – es samulsusi novilku. – Man tika sacīts, ka Bofortu mēdz dēvēt par Mazo Čārlstonu.

      Abas sievietes sarauca pieri un paraudzījās uz mani, un man uzmācās aizdomas, ka viņas bijušas skolotājas. Piepeši radās vēlēšanās steigties uz direktora kabinetu.

      Ierunājās Sintija: – Vispār jau mums, šejieniešiem, Čārlstona ir Lielā Boforta. Un tas noteikti skan labāk nekā "Samu sautējumu" pilsēta, kā tiek dēvēta Eldžina.

      Viņa izskatījās gluži nopietna, tāpēc es tikai pamāju ar galvu.

      Vīrietis panāca tuvāk. – Un es esmu Stīvs Veibers. Man piezvanīja misters Viljamss un teica, lai es atbraucu apskatīt te vienas durvis augšstāvā. Jāpārbauda, vai varēšu tās atslēgt, un jāizgatavo jauna atslēga.

      – Ak, paldies! – es tencināju un tad paraudzījos apkārt, īsti nezinādama, ko darīt tālāk. Sintija izņēma man no rokām sacepuma bļodu.

      – Varbūt Ouens varētu mūs aizvest uz virtuvi, un mēs ieliktu visu ledusskapī, bet jūs tostarp parādītu šim džentlmenim labojamo slēdzeni.

      – Protams, – es piekritu, devos pie durvīm un tās atvēru. – Jau tagad es vēlos jums pateikties par apciemojumu, ja gadītos tā, ka esat aizgājušas, kad es atgriezīšos. Un paldies arī par ciemkukuli.

      Kādu mirkli viņas cieši raudzījās uz mani, un es sāku prātot, ko esmu pateikusi aplam.

      Ouens pārņēma vadību, pavēra plašāk durvis un sacīja: – Mana mamma prot cept pasaulē labākos cepumus. Varbūt jūs vēlētos ienākt un nobaudīt kādu no tiem pie kafijas tases? Merita varēs mums pievienoties, kad būs atbrīvojusies. – Viņš man mīļi uzsmaidīja, bet es nebiju īsti pārliecināta, vai gribu viņu apskaut vai dusmīgi sapurināt.

      Sievietes pagāja mums garām, viņām sekoja Merisa un Stīvs Veibers. Ouens aizvēra durvis un vadīja viešņas dziļāk mājā. Es noraudzījos viņiem pakaļ un jau sāku apšaubīt savu lēmumu pārcelties uz šejieni, nemaz neapskatīdamās šo vietu un cerēdama, ka te varēšu vadīt savu jauno dzīvi klusumā un vientulībā.

      – Uz šejieni, lūdzu, – es sacīju atslēdzniekam un vedu viņu pie bēniņu durvīm. – Šeit visām durvīm ir vecmodīgas slēdzenes, bet tajās ir arī atslēgas. Tikai šīm nav, turklāt šīs ir vienīgās aizslēgtās durvis.

      Atslēdznieks pietupās uz viena ceļgala un uzmanīgi aplūkoja slēdzeni. – Jā… ar diegiem nav aršana…

      – Vai tas ir labi vai slikti? – es vaicāju.

      – Kā to ņem, – viņš sacīja un izslējās. – Šis ir patiešām sens atslēgas mehānisms. Visdrīzāk, tas ielikts, kad māja tika uzcelta. Vismaz man tā liekas. Un durvis arī ir pamatīgas. – Viņš ar piedurkni noslaucīja pieri, СКАЧАТЬ