Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ uz šejieni. – Viņa nervozi norija siekalas. – Jo mēs jau bijām noguruši no gaidīšanas un zaudējuši cerības, ka tu reiz pieklaudzināsi pie mūsu durvīm. – Krietnu laiku Merita nekustējās un neko neteica, un tas Loralī padarīja nervozu. Viņas pieredze liecināja, ka tad, ja cilvēki ļoti ilgi apdomā savu sakāmo, gaidāms kaut kas nepatīkams. Un tas nozīmēja, ka viņa šādu atbildi allaž centās atlikt, izmantojot vienkāršu pļāpāšanu. – Es iedomājos, ka šis svētais laikam ir uzlikts uz kāda akmens vai koka saknes, ja reiz ir tik ļoti sašķiebies. Varu saderēt, ka stāvēšana šādā pozā augu dienu viņam sagādā galvassāpes. Lai nu kā, es iedomājos, ka mēs varētu viņu izrakt un novietot tā, lai izskatītos, ka viņš sarunājas ar misteru Zaķi tur, zem lielā ozola…

      – Vai runa ir par naudu? Tu sacīji, ka mans tēvs ir tev atstājis pietiekami, lai par naudu nebūtu jāraizējas. Bet tagad es iedomājos, ka tu būsi to pateikusi vienkārši tāpēc, lai es nenojaustu patieso iemeslu, kālab tu esi ieradusies šeit. Tai jābūt naudai. Kāds gan vēl iemesls būtu licis jums mainīt visu savā dzīvē un pārcelties šurp pie manis?

      – Nauda? – Loralī cieši raudzījās uz Meritu un nosprieda, ka laikam būs palaidusi garām kādu šīs sarunas daļu, jo domas novirzījušās citā gultnē, prātojot par to, kā neliels daudzums lūpu spīduma un skropstu tušas un kāda cita toņa apģērbs, nevis smilškrāsa, varētu uzlabot Meritas izskatu un, iespējams, arī viņas attieksmi.

      Merita turpināja: – Vai tad ar dzīvības apdrošināšanu nepietika? Vai tu jau esi paguvusi to iztērēt? Man atvēlētā daļa bija dāsna, taču domāju, ka tēvs lielāko tiesu atstāja tev un Ouenam. Viņš bija tāds cilvēks, kurš parūpējās par to, lai tev būtu nodrošināta dzīve. Vai tiešām tu visu jau iztērēji?

      Loralī mirkšķināja plakstus, pūlēdamās aizgainīt dzelošās asaras. Viņa paķēra sārto dienasgrāmatu, piespieda to pie krūtīm un vēlējās, kaut tieši te un tagad varētu to atvērt, lai ierakstītu vārdus, kurus patiešām vēlējās pateikt Meritai. "Spēja lēkāšana no secinājuma pie secinājuma bieži vien ir tikai vingrinājums, kas allaž ir vieglāks par patiesības atklāšanu, kam nepieciešama liela pacietība."

      Viņa atvēra muti, lai aizstāvētos, lai pateiktu Meritai, ka viņa kļūdās, taču no upes atskrējusī vēja brāzma iešāvās aizlaistajā dārzā, iedziedājās vēja zvani, sašūpojās ozola lapas, un izskatījās, ka to sudrabainās apakšpuses piemiedz viņai ar aci, itin kā piedalītos kādā jokā. Loralī paslēja zodu augšup. – Tev taisnība. Mēs esam izpostīti. Man nav līdzekļu, lai uzturētu savu dēlu, un es izmisīgi meklēju vietu, kur palikt, kamēr mēs atkal varētu nostāties uz kājām.

      Arī Merita raudzījās uz vējā dejojošajām lapām, tikai viņa saskatīja nevis acu piemiegšanu, bet kaut ko tādu, pār ko viņai nebija varas un kas nepazuda pēc viņas pavēles.

      – Vai Ouens to zina?

      Īsu brīdi Loralī padomāja un tad papurināja galvu. – Nē. Es biju atlikusi naudu Ouena vajadzībām. Par to tad arī nopirku viņam drēbes, ēdienu un benzīnu šurpceļam.

      – Vai tu pārdevi māju? – Loralī pamāja ar galvu, un Merita turpināja tincināšanu: – Un tā nauda? Kur palika tā?

      Zodu Loralī turēja izslietu un pieraudzīja, lai balss plūstu vienmērīgi. – Mums bija daudzi parādi. Lielākoties kredītkartēs. Tagad tas viss ir nomaksāts.

      – Un tavas zāles? Kā tu maksā par tām?

      Loralī likās, ka viņa tikko norijusi vates bumbu, un viņa nespēja izdomāt, kā gan Meritai tas tapis zināms. Tad viņa atcerējās, ka somiņa bija nokritusi zemē un visas mantas izkaisījušās pa grīdu. Viņa atviegloti nopūtās. – Man pietiks zāļu nākamajiem diviem mēnešiem, bet pēc tam nāksies kaut ko izdomāt.

      Merita pamāja ar galvu, skatienu pievērsusi statujai. – Kāpēc tu man nepateici taisnību jau uzreiz?

      Ar atbildi Loralī nevilcinājās. – Jo man likās, ka tu mūs nekavējoties aizraidīsi, ja redzēsi, ka mums ir nepieciešams no tevis daudz vairāk, nekā tu biji gatava piedāvāt. – Ēnas Meritas skatienā kļūst tumšākas; viņa bija sapratusi, ka pamātei ir taisnība. Loralī atcerējās, kā Ouens agrā bērnībā, tikko sācis staigāt, ar cepumu drupačām aplipušu seju un zodu spītīgi noliedza, ka būtu apēdis kādu cepumu. "Tas vien, ka tu kaut ko atkārto neskaitāmas reizes un pats tam tici, vēl nebūt nenozīmē, ka tā patiešām ir taisnība." Tā bija viena no pirmajām atklāsmēm, ko Loralī bija ierakstījusi savā dienasgrāmatā. Loralī klusi piebilda: – Tev pašai savu raižu pietiek, un man nudien nebija ne mazākā nodoma tām pievienot vēl arī mūsējās. Es biju ļāvusies sapņiem, ka mēs viena otrai varēsim palīdzēt, kamēr es atkal nostāšos uz kājām, un ka tas satuvinās tevi ar Ouenu. Viņš ir tava miesa un asinis, Merita, pat tad, ja par mani tas nav sakāms. Diemžēl mēs nākam komplektā, bet es ceru, ka tu to pieņemsi.

      Tad Merita piecēlās kājās un ar plaukstām gludināja savus neinteresantos svārkus, itin kā vēlēdamās notīrīt kādu traipu. Neglīta plastmasas stīpiņa neļāva viņas skaistajiem matiem krist uz sejas, taču nespēja tos aizkavēt mesties dejā ar vēju; tie plīvoja tveicīgajā gaisā, līdzinādamies nepacietīgam bērnam, kas lēkā no vienas kājas uz otru. Loralī, to iedomājoties, gribējās pasmaidīt. Viņa atcerējās kādu fotogrāfiju, kurā Merita redzama kā maza meitene. Kājās viņai bija koši sarkanas, mirdzošas kurpes un mugurā sārti pašas sašūti svārciņi. Loralī nešaubījās, ka šī meitene vēl mājo kaut kur Meritas dvēselē. Viņa tikai nezināja, vai tā mazā meitene, kura reiz mīlēja košas kurpes un pati šuva sev drēbes, bet tagad ir apglabāta zem pārāk ilgajiem skumju gadiem, vēl spētu atrast ceļu ārā no slēptuves. Viņa cerēja, ka tomēr spētu. Meritas pašas un Ouena labā.

      Meritas balss bija spēcīga. Teju vai likās, ka viņa šos vārdus ir prātā trenējusies izrunāt. – Par spīti tam, ko tu varbūt domā par mani, es savu tēvu mīlēju. Ilgu laiku pēc manas mammas nāves mēs bijām viens otram ļoti vajadzīgi. Līdz brīdim, kad uzradies tu un es viņam vairs nebiju nepieciešama. Lai arī man viņš joprojām bija vajadzīgs. Es viņam nekad nepiedevu, tomēr nekad neesmu pārstājusi viņu mīlēt. – Viņa uz mirkli apklusa, un Loralī iztēlojās, kā visi šie vārdi Meritas prātā kārtojas rūpīgos, precīzos stabiņos gluži kā skaitļi; viņa tos noapaļo, pielīdzina un tikai pēc tam laiž pār lūpām. – Es to darīšu Ouena dēļ. Jo viņš ir mans brālis. Un mans tēvs būtu vēlējies, lai es tā rīkotos. Un, kā jau tu man atgādināji, jūs abi nākat komplektā. Lai tā būtu. Arī tu drīksti te palikt, līdz atkal nostāsies uz savām kājām. Tikai neceri, ka es centīšos veidot attiecības ar tevi. Es neesmu piedevusi savam tēvam, tāpēc nemaz negaidi, lai es piedodu tev.

      Viņa to visu pateica, stāvēdama ar muguru pret pamāti, un Loralī bija par to pateicīga, jo pretējā gadījumā Merita būtu redzējusi tikko jaušamo smaidu viņas sejā. Kaut kā, lielā mērā pateicoties gadījumam, viņa bija dabūjusi, ko vēlējās. To, kas bija nepieciešams Ouenam. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā bailes un nedrošība pamazām atkāpās gluži kā bēguma viļņi, ko okeāns sauc mājup.

      Kad Merita sāka iet uz virtuves durvju pusi, Loralī vārdi lika viņai apstāties. – Vai zini, es viņu mīlēju. Un viņš mīlēja mani. Jā, viņš bija gana vecs, lai būtu mans tēvs, bet, kā mana mamma mēdza sacīt, mīlestība neredz, kāda ir cilvēka ādas krāsa vai kāds ir viņa vecums. Tā vienkārši atnāk. Es zinu, ka tu nevēlies СКАЧАТЬ