Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vada burulaivu tuvāk tiltam. Es sēdēju šūpuļkrēslā uz priekšējās verandas un tukšoju savu tārīta pirmo kafijas krūzi – pēdējās nedēļas laikā tas bija kļuvis par manu paradumu –, pūlēdamās saprast, kas gan tur bija tik atšķirīgs un kas gaismai lika izskatīties dzeltenai, savukārt mājā tā bija pelēcīgi balta.

      Meinas štatā es neuzaugu tiešā ūdens tuvumā, tomēr tas atradās gana tuvu, lai es sajustu tā elpu, tā spēku, tā tumšās dzīles, kas spēja aprīt laivu, kamēr viļņi skalojās pāri, it kā nekas nebūtu noticis. Mana mamma bija uzaugusi zvejnieku ģimenē Stoningtonā. Varbūt tieši mammas stāsts par tēvoci, kurš bija pazudis okeānā vētras laikā, lika man uz šo plašo ūdens valstību skatīties ar aizdomām. Vai arī iemesls bija tas, ka mana mamma pēc apprecēšanās laimīgi pārcēlās uz iekšzemi un vairs pat nedomāja par atgriešanos.

      Koledžas pavasara brīvdienās mēs kopā ar draudzeni aizbraucām uz Higinsbīču. Bēgums bija atklājis skatienam kāda kuģa vraku, un tas atradās diezgan tuvu krastam. Ar to pietika, lai man gribētos turēties pie sauszemes. Es iebridu ūdenī labi ja līdz potītēm un tad steidzos paziņot, ka tas ir pārāk auksts. Tā bija pirmā un arī pēdējā reize, kad es biju pludmalē. Šad un tad es iedomājos, vai tā pieredze toreiz patiešām bijusi tik nepatīkama, vai tomēr mana nevēlēšanās pievienoties draugiem, kas labprāt nira viļņos, bija saistīta ar manu mammu. Ar viņas izvairību, kas tiklab varēja būt saistīta ar ūdeņiem, kā arī sakņojās bērnībā, kad nācās uzaugt manas skarbās vecāsmātes gādībā.

      Es atkal pacēlu krūzi pie sejas un ieelpoju svaigi vārītās kafijas aromātu. Ar šķīstošo kafiju – divas karotītes un ūdens, kas sakarsēts mikroviļņu krāsnī, – es biju uzaugusi. Ne jau tāpēc, ka tā būtu garšojusi labāk par īsto kafiju vai kaut līdzvērtīgi, bet tālab, ka tā bija ātrāk un vienkāršāk. Loralī pildīja savu solījumu – ik rītu uz galda bija brokastis un svaigi pagatavota kafija no automāta. Turklāt viņa kaut kā pamanījās neļauties saviem vārdu plūdiem un neuzkrītoši pazuda, kad virtuvē ierados es. Tas lika man justies neērti, pat zināmā mērā vainīgai, bet man nebija ne jausmas, kā šo stāvokli mainīt, lai viņa nenodomātu, ka esmu kaut ko piedevusi vai aizmirsusi to, ka viņa ieperinājusies manā mājā, lai gan es vēlējos būt viena.

      Kad es iedzēru vēl malku kūpošās kafijas, virs galvas iedziedājās vēja zvani. Es zināju, ka uzradīsies Loralī ar kafijas kannu un piepildīs manu krūzi no jauna, pirms tai būs parādījusies kaut mazākā iespēja atdzist. Es zināju, ka man vajadzētu piecelties un pašai to paņemt, iekams viņa atkal iznāk ārā, tomēr man ļoti negribējās pamest šo vietu.

      Te bija kaut kāda īpaša gaisma, tāds maigs mirdzums, kas lika noticēt, ka es skatos caur sniega bumbu un nekas nešķiet pilnībā īsts. Es pat sāku uz nakti neaizvilkt aizkarus savā istabā, lai no rīta, kad pamostos, gaisma straumēm ieplūstu pie manis. Kaut ko tādu man Kels nemūžam nebūtu atļāvis. "Vai tikai šis nav īstais iemesls, kālab esmu to sākusi darīt tagad?"

      Es domāju par Kelu, par to, kā viņš bija sēdējis šajā pašā vietā, kā viņš aizbrauca un tā arī vairs neatgriezās. Un atkal mani nomocīja jautājums par tādas rīcības iemesliem.

      Šajā vietā jautās kaut kas pārpasaulīgs, šajā upē, tilandsijās, kas nokarājās no ozolu zariem kā smalkas mežģīnes ūdens malā, tiekdamās ideāli atspoguļoties mirguļojošajā virsmā kā divi pāri roku, kas sniedzas pretī viens otram. Un dažviet izskatījās, ka tās ir ieejas kādā slepenā zemūdens alā; likās, ka tās aicina tur ienirt. Es iedomājos, kā tas būtu – ja vien es nebaidītos no ūdens – ienirt starp šīm nedrošajām rokām un atrast alas otru pusi. Tas būtu neapdomīgi un muļķīgi. Divas īpašības, kuru manam jaunības "es" netrūka. Divas īpašības, kuras manam precētajam "es" netika atļautas.

      Atvērās parādes durvis, un es jau saņēmos, lai atkal ieraudzītu Loralī, kura piezogas pavisam klusi, lai es viņu nepamanītu. Es pagriezos, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā, ka viņai nemaz nevajag staigāt uz pirkstu galiem, un tad pamanīju sava pusbrāļa tumšo matu cekulu; zēns bija pabāzis galvu pa durvju spraugu.

      – Vai tas nekas, ja es iznākšu ārā? Es apsolu, ka netraucēšu.

      Man bija tāda sajūta, ka šo solījumu pēdējā mēneša laikā esmu dzirdējusi vairāk nekā visas agrākās dzīves garumā.

      – Protams. Un tu mani nemaz netraucē. – Es vēlējos pateikt, ka šāda mana distancēšanās nekādi nav saistīta ar viņu, ka pirms iepazīšanās ar viņu pati doma par viņa esamību bija sliktāka nekā tikšanās realitātē un ka tagad es jūtu vien saltos nožēlas pirkstus. Diemžēl es to nevarēju. Un ne jau tāpēc, ka es viņu uzskatītu par pārāk jaunu, lai saprastu. Nē – es baidījos, ka viņš sapratīs.

      Ouenam bija desmit gadu, un nekad iepriekš es viņu nebiju sastapusi, un man gribējās viņam paskaidrot, ka šis gluži vienkārši nav īstais brīdis. Nekad jau nav bijis tāda īstā brīža, vismaz ne Kelam dzīvam esot, taču tāds noteikti nav pienācis tagad, kad esmu sākusi labot pati savu dzīvi, to dzīvi, kuru man nebija nodoma dalīt ne ar vienu citu. Jo īpaši ne jau ar pamāti un pusbrāli, par kuru vien retumis biju iedomājusies. Viņš bija kā pusaizmirsts tēls no kādas grāmatas, kas lasīta ļoti sen.

      Zēns apsēdās šūpuļkrēslā blakus manējam un rokās turēja tādu pašu krūzi kā manējā.

      – Vai tā ir kafija? – es vaicāju.

      – Nē, kundze. Karstā šokolāde. – Viņš saviebās. – Mamma apgalvo, ka pupiņu kafija bremzē augšanu, tāpēc liek gaidīt, līdz man būs astoņpadsmit. Ja reiz esmu pietiekami pieaudzis, lai piedalītos vēlēšanās, tad esmu pietiekami pieaudzis arī, lai dzertu kafiju. Tā vismaz man liekas.

      – Neapšaubāmi, – es piekritu un iedomājos, vai tikai Ouens nav no tiem, ko dēvē par "vecām dvēselēm". – Es paraudzījos uz izgludinātajiem džinsiem viņam kājās, tīrajiem apaviem un kārtējo polo kreklu, šoreiz svītrainu, ar izgludinātu apkaklīti. Viņš malkoja karsto šokolādi no kafijas krūzes. Dzēriens bija kūpoši karsts par spīti temperatūrai ārā, un viņš izskatījās pēc miniatūra vīrieša. – Vai tev ir kādas īsbikses, Ouen?

      Viņš papurināja galvu. – Nē, kundze. Man vienas bija, bet tās kļuva par īsu, tāpēc mamma tās kādam atdeva. Viņa apgalvo, ka ir nodomājusi man nopirkt citas, bet aizmirst to izdarīt.

      Es uzsmaidīju Ouenam, jo atcerējos, ko Loralī bija sacījusi par viņas šauro rocību. – Es esmu pārliecināta, ka tepat tuvumā ir atrodami lielveikali un uz Veterānu piemiņas dienu noteikti būs izpārdošanas. Un es grasījos šo to nopirkt arī pati sev. Varbūt tu gribētu braukt kopā ar mani?

      Viņš apstājās pusmalkā un platām acīm vērās uz mani. – Jā. Tas būtu jauki. Man patiktu skeitbordistu īsbikses.

      Lai gan es īsti nezināju, par kādām biksēm Ouens runā, tomēr man bija sajūta, ka tādām nav iegludinātu vīļu un cieši apjoztas jostas. – Un tev nevajag mani saukt par kundzi. Es esmu Merita.

      Ouens kādu brīdi lūkojās savā krūzē. – Labi. Un jūs varat mani saukt par Rokiju.

      Es apslēpu smaidu. – Pacentīšos atcerēties. Vienkārši man liekas, ka tu vairāk izskaties pēc Ouena nekā pēc Rokija.

      Viņš sadrūma. – Es zinu.

      – Tas СКАЧАТЬ