Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

      Es atvēru muti, jau grasīdamās sacīt "jā", bet apstājos. Tie nepiederēja man. Tie bija piederējuši Kelam, un es biju viņa atraitne, taču nebiju pazinusi zēnu, kurš tos salicis kopā. Tas zēns man bija pilnīgi svešs.

      – Oho.

      Mēs ar zēnu pagriezāmies pret Gibzu, kurš bija nostājies skapja durvīs un plaukstu joprojām turēja uz roktura. Dziļais skapis – dvīņubrālis iepriekš redzētajam – izskatījās pilnīgi tukšs, ja neskaita Ouena ceļasomu, kas rūpīgi bija nolikta tālākajā stūrī, un tumši zilu mugursomu ar sarkanu monogrammu augšpusē. Visi plaukti, izņemot vienu, bija tukši.

      Iztēlē es redzēju Kelu, kurš visu dusmīgi ņem ārā no skapja, liek lielos plastikāta maisos un aizmet projām savas bērnības atmiņas, noceļ drēbes ar visiem pakaramajiem, nepapūlēdamies tās noņemt. Viņš nekad neko nedarīja pa pusei vai ar apslēptām emocijām. Tieši tas ļāva viņam būt lieliskam ugunsdzēsējam un dzīvību glābējam – viņš nekad nemēdza ļauties šaubām vai ilgām pārdomām un darīja, kas jādara. Jā, es varēju iztēloties Kelu izmetam savu bērnību atkritumos. Un tomēr pagaidām es nespēju saprast, kālab viņš tā rīkojies.

      – Oho, – Ouens kā atbalss atkārtoja, laikam pamanījis to, kas bija pievērsis Gibza uzmanību.

      Uz lielā plaukta bija vēl viens "Lego" veidojums no baltiem un ziliem klucīšiem, kas izcēlās uz pabalējušo skapja sienu fona. Tas bija milzīgs, krietni lielāks par visiem pārējiem, kas atradās plauktos guļamistabā, un nebija tik rūpīgi nostrādāts. Likās, tas bija taisīts, brīvi improvizējot, neizmantojot instrukcijas, kur bija paskaidrots, kurš klucītis liekams kurā vietā. Veidojuma iekšpusē bija tukša telpa. Gana liela, lai tajā varētu ievietot "Lego" cilvēciņus. To aklie skatieni bija pavērsti pret caurumiem, kas likās kā lidmašīnas iluminatori.

      – Izskatās pēc DC6, – Ouens noteica, itin kā tas būtu pats par sevi saprotams. Gibzs, mazliet iepletis acis, paraudzījās uz zēnu.

      – Mūsu tēvs bija pilots, – Ouens paskaidroja.

      "Mūsu tēvs." Šie vārdi kādu mirkli kavējās man uz mēles. Likās, ja tos pateikšu skaļi, tad atzīšu, ka vairs neesmu vienīgais bērns ģimenē. To es biju zinājusi desmit gadus, taču šī bija pirmā reize, kad to patiešām aptvēru.

      – Es gribu kļūt par aeronautikas inženieri, kad izaugšu, – Ouens sacīja. – Tāpēc ir svarīgi zināt šādas lietas.

      "Interesanti, vai, kopā ar citiem zēniem rotaļājoties, viņš arī bārsta šādas gudrības?" es nodomāju un atkal sajutu vēlēšanos sabužināt viņa matus un atdarīt augšējo krekla podziņu.

      Mēs noraudzījāmies, kā Gibzs uzmanīgi izņem lidmašīnu no plaukta un noliek uz rakstāmgalda. – Tu pavisam droši vari rotaļāties ar jebkuru no šiem "Lego", Rokij. Es zinu, ka tu par tiem rūpēsies pienācīgi. – Viņš palūkojās uz zēnu tik sirsnīgi, it kā arī vēlētos sabužināt Ouena tumši brūnos matus.

      Gibzs nopētīja augsto skapi ar atvilktnēm. – Nezin, vai tur varētu būt kaut kas interesants?

      Ouens papurināja galvu. – Nē, ser, tur nekā tāda nav. Kad locīju savas drēbes un liku atvilktnēs, tās visas bija pilnīgi tukšas.

      Mēs ar Gibzu jau atkal saskatījāmies, un es nespēju nedomāt par to, vai viņš iztēlojas savu brāli šajā istabā, izdzēšot sevi no tās – atvilktni pēc atvilktnes, pakaramo pēc pakaramā. Taču savus darinājumus no "Lego" klucīšiem viņš bija atstājis, un es pat zināmā mērā vēlējos zināt, kāpēc tā.

      – Vai jūs neesat šeit bijis kopš Kela aizbraukšanas? – es vaicāju.

      – Nē. – Gibzs vilcinājās ar atbildi. – Kad biju mazs, viņam nepatika, ja es aiztiku viņa mantas, un laikam jau pēc viņa aizbraukšanas es spriedu, ka viņam nepatiktu, ja es šeit nāktu. – Viņš apklusa, un likās, ka starp mums ir nostājies spoks. – Es pieļauju, ka te viss palicis tieši tā, kā Kels to bija atstājis. – Viņa balsī skanēja kaut kas vārdā īsti nenosaucams, kaut kas tāds, kur savijās ilgas ar zaudējuma sāpēm. Es atkal iedomājos par savu vīru, kādu viņu pazinu, un to, ka viņa aiziešana manī nemodināja tādas izjūtas.

      Gibzs izgāja gaitenī, nopētīja mākslas darbus uz sienām, apstājās pie ieplēstām tapetēm, kuru malas bija atlocījušās kā miruša zirnekļa kājas. Viņš devās pie aizslēgtajām bēniņu durvīm, paspieda durvju rokturi un tad paraudzījās manī, pieri saraucis.

      – Misters Viljamss nezina, kur atrodas atslēga, un teica, ka atsūtīšot atslēdznieku.

      Diezgan ilgu brīdi Gibzs raudzījās uz slēgtajām durvīm. – Kad es biju vēl mazs, manai vecmāmiņai augšā bija darbnīca.

      – Darbnīca? – es pārvaicāju. – Kāda?

      Viņš paraustīja plecus. – Es īsti neesmu drošs. Man netika ļauts iet bēniņos. Un pēc tam, kad Kels aizbrauca, vecmāmiņa aizslēdza tās durvis un augšā vairs ne reizi neuzkāpa. Es domāju, ka tur viņa gatavoja savus vēja zvanus.

      Man gribējās viņam pavaicāt par iemesliem. "Kāpēc Īdita taisījusi tik daudzus vēja zvanus un kāpēc pārtraukusi iet uz savu darbnīcu bēniņos? Un kāpēc Kels bija mēģinājis izdzēst sevi no šīs mājas un no savas iepriekšējās dzīves?" Bet es biju nonākusi pie secinājuma, ka acīmredzot Gibzs jau divas dekādes uzdod sev tos pašus jautājumus.

      Ievibrējās Gibza mobilais telefons, un viņš to izņēma no kabatas. Paraudzījies uz ekrānu, viņš teica: – Nāksies mantu apskati pabeigt kādu citu reizi – man jādodas atpakaļ uz darbu. Izskatās, ka pašlaik ceļo kaut kāds vēdera vīruss, kas piemetas bērniem, jaunākiem par divpadsmit gadiem, un pacienti pārplūdina praksi. Es jums vēlāk piezvanīšu, norunāsim piemērotu tikšanās laiku.

      Es apspiedu nopūtu. – Brīvos brīžos es labprāt pārlūkotu skapju un atvilktņu saturu. Pats par sevi saprotams, ka viss, ko uzskatīsiet par personiskas intereses vērtu, būs jūsu ziņā. Bet… ja jūs man pateiktu, ko meklējat, viss noritētu mazliet ātrāk.

      Gibzs veltīja man skatienu, kas likās gan pilns uzjautrinājuma, gan daļēji aizkaitinājuma apēnots, un man nācās valdīties, lai nesarautos.

      – Vecos fotogrāfiju albumus. Mana mamma bija fotogrāfe amatiere, un es atceros, ka viņa fotogrāfijas lika albumos. Visu laiku, kamēr vien dzīvoja. Tur ir manas un Kela bērnības fotogrāfijas. Man gribētos tās atkal redzēt.

      Šie vārdi mani pārsteidza. Nebiju gaidījusi, ka viņš kļūs sentimentāls, ka gribēs paraudzīties pagātnē, ko, kā likās, atstājis aiz muguras, un ka alks paskatīties fotogrāfijas, kurās redzams brālis, kas viņu atstājis aizmirstībā.

      Mēs bijām sasnieguši kāpņu augšējo pakāpienu, un viņš apstājās, lai palaistu mani pa priekšu. Nokāpusi lejā, es devos pie parādes durvīm un atvēru tās. – Dodiet ziņu par to, kad varēsiet ierasties, lai te visu pabeigtu. Un es paraudzīšu, vai man izdosies atrast tos albumus.

      – Un atslēgu. Pasakiet man, ja tiksiet bēniņos. Man allaž bija gribējies uzzināt, ko mana vecmāmiņa tur darīja. – Viņš izgāja uz verandas. СКАЧАТЬ