Mīlulis. Gijs de Mopasans
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Mīlulis - Gijs de Mopasans страница 8

Название: Mīlulis

Автор: Gijs de Mopasans

Издательство: Jumava

Жанр: Зарубежная классика

Серия:

isbn: 978-9934-11-800-5

isbn:

СКАЧАТЬ vīrietis, tagad jau atguvis pašsavaldīšanos, vērīgi aplūkoja telpu. Tā nebija liela, un, atskaitot stādus, nekas nepievilka skatienu, nekur nevienas spilgtas krāsas, bet te bija patīkami, te varēja justies mierīgi, atpūsties, šī telpa ieaijāja, apņēma cilvēku kā glāsts.

      Sienas iztapsētas ar senatnīgu, izbalējušu violetu audumu, kas nosēts ar dzeltenām zīda puķītēm, ne lielākām par mušu.

      Durvis aizsedza portjeras, kas bija darinātas no zilganpelēkas karavīru vadmalas, uz kuras ar sarkanu zīdu bija izšūtas dažas neļķes; un malu malās salikti sēdekļi, dažāda veida un lieluma sēdekļi izkaisīti, kur pagadījies, milzīgi lieli un mazītiņi atzveltnes krēsli, taburetes un pufi, pārvilkti ar Luija XVI laika stila zīda audumu vai skaistu plīšu – krēma krāsas pamats ar granātsarkanu zīmējumu.

      – Diruā kungs, vai vēlaties kafiju?

      Ar nemainīgi draudzīgo smaidu uz lūpām Forestjē kundze sniedza viņam pilnu tasi.

      – Jā, kundze, pateicos.

      Diruā paņēma tasi, un, kad viņš bažīgi noliecās, lai ar sudraba standziņām paņemtu gabaliņu cukura no cukurnīcas, ko turēja meitenīte, jaunā sieviete pačukstēja viņam:

      – Palakstojieties taču ar Valtera kundzi.

      Iekams viņš paguva ko atbildēt, Forestjē kundze devās tālāk.

      Jaunais vīrietis papriekš izdzēra kafiju, jo baidījās, ka neuzlej to uz paklāja; uzreiz juzdamies brīvāk, viņš sāka meklēt izdevību tuvoties sava jaunā priekšnieka sievai un ar to uzsākt sarunu.

      Piepeši viņš ievēroja, ka Valtera kundze tur rokā iztukšotu kafijas tasi un, atrazdamās patālu no galda, nezina, kur tasi nolikt. Diruā steigšus piegāja pie viņas.

      – Atļaujiet, kundze.

      – Pateicos.

      Aiznesis tasi, viņš uz karstām pēdām atgriezās.

      – Kundze, ja jūs zinātu, cik daudz jauku brīžu man sagādāja “Franču Dzīve”, kad biju tur, tuksnesī! Tā tiešām ir vienīgā avīze, ko var lasīt, atrodoties ārpus Francijas, jo ir daudz saistošāka, asprātīgāka un daudzpusīgāka par visām citām.

      Valtera kundze smaidīja laipni, bet vienaldzīgi.

      – Manam vīram nebija viegli radīt šāda tipa laikrakstu, kas atbilstu mūsdienu prasībām, – viņa nopietni atbildēja.

      Viņi sāka tērzēt. Diruā prata runāt plūstoši, kaut arī banāli, toties balss viņam bija patīkama, skatiens valdzinošs, un neatvairāma pievilcība slēpās viņa ūsās. Kuplas, cirtainas – tās skaisti vijās uz virslūpas, rūsganas un uzsmailētajos galos mazliet gaišākas.

      Viņi runāja par Parīzi, tās apkaimi, Sēnas krastiem, par kūrortiem, vasaras izpriecām un dažādiem ikdienišķiem sīkumiem, par kuriem var runāt bez mazākās piepūles bezgalīgi.

      Kad pie viņiem pienāca Norbērs de Varens ar liķiera glāzi rokā, Diruā smalkjūtīgi attālinājās.

      De Marela kundze, kas tikko bija sarunājusies ar Forestjē kundzi, pieaicināja Diruā.

      – Tātad jūs esat nodomājis, – viņa sacīja, – sākt darboties žurnālistikā.

      Jaunais vīrietis miglaini pastāstīja par saviem nodomiem, pēc tam uzsāka tērzēt tāpat, kā tikko bija tērzējis ar Valtera kundzi, bet nu viņš jau labāk pārzināja sarunas vielu un izteicās drošāk, atkārtodams nupat dzirdētās piezīmes kā savas paša. Turklāt viņš nemitīgi skatījās acīs kaimiņienei, it kā gribēdams padziļināt izsacīto vārdu jēgu.

      De Marela kundze savukārt pastāstīja dažas anekdotes, mazliet koķetēdama, kā sieviete, kas apzinās, ka ir asprātīga, un vienmēr grib būt saistoša. Kļūdama arvien familiārāka, viņa uzlika roku Diruā uz piedurknes, pazemināja balsi, pļāpājot par niekiem, un tādā veidā saruna ieguva intīmu raksturu. Jaunās sievietes tuvums, kura neslēpa interesi par viņu, sajūsmināja Diruā. Viņš labprāt gribētu ziedoties de Marela kundzei, to aizsargāt, parādīt, ko spēj, un vilcināšanās, ar kādu tai atbildēja, liecināja, ka viņu tirdī satraukums.

      Piepeši bez kāda iemesla de Marela kundze pasauca: “Lorina!” – un bērns pienāca klāt.

      – Meitiņ, atsēdies te, pie loga tu vari saaukstēties.

      Diruā pārņēma neprātīga vēlēšanās noskūpstīt meitenīti, it kā kaut kas no šī skūpsta varētu pāriet uz māti.

      – Jaunkundz, vai atļausiet jūs noskūpstīt? – viņš rātni un tēvišķīgi jautāja.

      Meitenīte izbrīnījusies paskatījās uz viņu, un de Marela kundze smiedamās sacīja:

      – Atbildi: “Šodien es jums to atļauju, bet vienmēr tā nebūs.”

      Diruā uzreiz atsēdās, paņēma Lorinu klēpī un ar lūpām pieskārās bērna viļņainajiem, smalkajiem matiem.

      Māte brīnījās:

      – Gluži pārsteidzoši: viņa neaizbēga! Parasti viņa ļauj sevi skūpstīt tikai sievietēm. Diruā kungs, jūs esat neatvairāms.

      Viņš pietvīka, nekā neatbildēdams, un uz ceļiem viegli šūpoja meitenīti.

      Pienāca Forestjē kundze un arī pārsteigti iesaucās:

      – Kādsbrīnums!Lorinakļuvusipavisamrāma! Tuvojās arī Žaks Rivals ar cigāru mutē, un Diruā piecēlās, lai atvadītos, jo baidījās ar kādu neveiklu vārdu sabojāt sasniegto iespaidu, uzsākto iekarošanas darbu.

      Viņš klanījās, maigi spieda sieviešu rociņas, pēc tam spēcīgi kratīja vīriešu rokas. Viņš ievēroja, ka Žaka Rivala roka bija sausa, silta un sirsnīgi atbildēja uz spiedienu, Norbēra de Varena – mikla un auksta un izvairīgi izslīdēja starp pirkstiem, vecā Valtera – auksta un ļengana, bez enerģijas, neizteiksmīga, Forestjē roka bija tukla un silta.

      Draugs viņam pusbalsī teica:

      – Neaizmirsti, rīt pulksten trijos!

      – Nē, nē! Esi bez bažām!

      Nokļuvis kāpnēs, Diruā bija tik traki priecīgs, ka juta vēlēšanos traukt skriešus, un tāpēc viņš arī metās lejā ik pa diviem kāpieniem reizē, bet, pēkšņi ieraudzījis otrā stāva lielajā sienas spogulī kungu, kas lēkšus drāzās pretī, uzreiz apstājās, it kā pieķerts pārkāpumā.

      Tad viņš ilgi apbrīnoja sevi, ka ir tik glīts puisis, un tad ar patiku uzsmaidīja savam atspīdumam, un tad, atsveicinādamies no tā, zemu un ceremoniāli palocījās, kā mēdz sveicināt ievērojamas personas.

III

      Nonācis uz ielas, Žoržs Diruā palika domīgi stāvot: ko nu darīt? Gribējās klaiņāt, sapņot, iet uz priekšu, kur deguns rāda, iztēlojoties nākotni un elpojot liego nakts gaisu, bet doma par vecā Valtera pieprasīto rakstu sēriju neizzuda no prāta, un viņš СКАЧАТЬ