Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Forestjē bija projām, Diruā jutās brīvs. No jauna viņš priecīgi aptaustīja abus zelta naudas gabalus kabatā, tad piecēlās un sāka staigāt pa ļaužu pūli, vērīgi ar acīm ko meklēdams.

      Drīz vien viņš ieraudzīja abas sievietes, sarkanmataino un tumšmati, kas joprojām lepni kā ubadzes klaiņāja pa vīriešu drūzmu.

      Diruā taisnā ceļā stūrēja uz viņu pusi, bet, kad bija piegājis gandrīz klāt, uzreiz zaudēja drosmi.

      – Vai nu esi atguvis valodu? – tumšmate jautāja.

      – Pie joda! – Diruā nomurmulēja, nekā cita nedabūdams pār lūpām.

      Viņi visi trīs palika stāvot, apstādinādami ļaužu kustību, radīdami ap sevi it kā virpuli.

      Tad sieviete pēkšņi iejautājās:

      – Vai nāksi man līdzi?

      Un Diruā, trīsēdams aiz iekāres, brutāli atbildēja:

      – Labi, bet man ir tikai viens luidors kabatā. – Par to nekas, – sieviete vienaldzīgi pavīpsnāja.

      Viņa pieķērās tam pie rokas, gluži kā sagrābdama savā varā.

      Ārā ejot, Diruā nodomāja, ka par atlikušajiem divdesmit frankiem varēs bez pūlēm dabūt no iznomātāja fraku rītvakara viesībām.

II

      – Forestjē kungs?

      – Trešā stāvā, durvis pa kreisi.

      Durvju sargs atbildēja laipnā balsī, kurā izskanēja cieņa pret šo īrnieku. Žoržs Diruā devās augšā pa kāpnēm.

      Viņš bija mazliet apmulsis, satraukts, jutās neērti. Pirmo reizi mūžā viņam bija mugurā fraka, un apģērba kopiespaids darīja raizes. Diruā manīja, ka visā bija savi trūkumi, sākot jau no puszābakiem, kas nebija lakādas, tomēr visumā itin smalki, jo viņš labprāt koķetēja ar savām kājām. Krekls šorīt pat bija nopirkts Luvrā par četriem frankiem piecdesmit, un tā vāji sacietinātā krūts jau sāka ieplakt. Katru dienu valkātajiem krekliem visiem bija vairāk vai mazāk lieli bojājumi, un pat labāko no tiem viņš nebija varējis uzvilkt.

      Bikses bija mazliet par platu, tās neizcēla ikrus un šķita kūļājamies ap stilbiem, izskatījās sagumzītas, kā īrēti apģērba gabali allaž mēdz izskatīties uz nejauša valkātāja locekļiem. Vienīgi fraka piegulēja labi, jo bija atradusies gandrīz piemērota augumam.

      Ar strauji pukstošu sirdi, nemierīgu prātu Diruā lēnām kāpa augšā; it īpaši viņu tirdīja bažas būt smieklīgam. Piepeši viņš ieraudzīja sev pretī vakara tualetē ģērbušos kungu, kas skatījās uz viņu. Abi atradās tik tuvu viens otram, ka Diruā soli atkāpās un palika izbrīnījies stāvot: tas bija viņš pats. Augstais sienas spogulis, kas pirmā stāva kāpņu laukumiņā veidoja tālu telpas perspektīvu, atspoguļoja arī nācēju. Prieka uzplūdā viņš notrīsēja, atrazdams, ka izskatās daudz labāk, nekā bija domājis.

      Mājās viņam bija tikai mazs spogulītis bārdas skūšanai, un tanī viņš nebija varējis sevi aplūkot kopumā; tā kā tikai neskaidri bija saskatījis sava steigā salasītā apģērba atsevišķās sastāvdaļas, tad pārspīlēja to nepilnības un ļoti uztraucās, ka ir grotesks.

      Negaidot ieraudzījis savu atspīdumu spogulī, Diruā uzreiz pat nepazina sevi, uzskatīja par kādu citu, par augstāko aprindu vīrieti, kas pēc pirmā acu uzmetiena viņam bija licies ļoti labi ģērbies, ļoti elegants.

      Tagad, vērīgāk ieskatoties, viņš atzina, ka ar kopiespaidu patiesi varēja būt apmierināts.

      Tad viņš sāka sevi pētīt, kā dara aktieri, mācīdamies lomas. Viņš sev uzsmaidīja, sniedza roku, izdarīja dažādas kustības, izpauda izjūtas: izbrīnu, prieku, piekrišanu. Viņš izmēģināja dažādas smaida pakāpes un acu izteiksmes, lai izrādītos galants pret dāmām un liktu tām saprast, ka tās apbrīno un iekāro.

      Kāpņu telpā vērās kādas durvis. Diruā satrūkās, atskārtis, ka varētu tikt pārsteigts, un sāka ātri kāpt augstāk, bažīdamies, vai tikai kāds no drauga ielūgtajiem viesiem nav viņu redzējis tā klīrējamies.

      Sasniedzis otro stāvu, Diruā atkal ieraudzīja tādu pašu spoguli un palēnināja gaitu, lai pavērotu sevi, garām ejot. Viņam šķita, ka stāja tiešām ir iznesīga. Viņš soļoja labi. Un viņu pārņēma neaprobežota pašpaļāvība. Nevar būt šaubu, ka ar šādu izskatu, ar savu tieksmi taisīt karjeru, ar ciešo apņēmību un neatkarīgo garu vajag gūt panākumus. Viņā modās vēlēšanās skriešus, palēkdamies uzsteigties augšējā stāvā. Apstājies trešā spoguļa priekšā, viņš ar ierastu kustību nobraucīja ūsas, noņēmis cilindru, pieglauda matus un, kā bieži mēdza darīt, pusbalsī nomurmināja: “Pamatīgs izgudrojums.” Tad pastiepa roku un piezvanīja.

      Durvis atvērās gandrīz tai pašā mirklī, un Diruā, ieraudzījis gludi skūto, svinīgo, melnā frakā ģērbušos sulaini, atkal apmulsa, pats nesaprazdams, kas viņā izraisījis šo neskaidro satraukumu: varbūt viņš neviļus bija salīdzinājis sava un šī sulaiņa apģērba piegriezumu. Sulainis, kam kājās bija lakādas puszābaki, paņemdams mēteli, ko Diruā, lai apslēptu traipus, bija turējis uz rokas, jautāja:

      – Ko atļausiet pieteikt?

      Pēc tam, pacēlis portjeru, kas atdalīja priekšistabu no salona, viņš skaļā balsī izrunāja atnācēja vārdu.

      Diruā piepeši zaudēja visu pašapziņu, sastinga aiz bažām un tikko uzdrošinājās elpot. Tūlīt viņam būs jāsper pirmais solis sen gaidītajā un ilgotajā pasaulē. Viņš iegāja salonā. Lielajā, spoži apgaismotajā istabā, kurā gluži kā siltumnīcā bija daudz zaļojošu augu, stāvēja viena pati jauna, gaišmataina sieviete, kas viņu sagaidīja.

      Diruā apstājās, kājas viņam vairs neklausīja. Kas bija šī dāma, kura viņam uzsmaidīja? Pēkšņi viņš atcerējās, ka Forestjē ir precējies, un doma, ka glītā, elegantā gaišmate droši vien ir viņa drauga sieva, galīgi samulsināja Diruā. Viņš nomurmināja:

      – Kundze, es esmu…

      – Es zinu, cienītais kungs, – dāma to pārtrauca, sniegdama roku. – Šarls man pastāstīja par jūsu vakardienas tikšanos, un es ļoti priecājos, ka viņš iedomājās uzaicināt jūs šodien pie mums uz pusdienām.

      Nezinādams vairs, ko sacīt, Diruā pietvīka līdz ausu galiem; viņš juta, ka tiek vērīgi aplūkots no galvas līdz kājām, pētīts un vērtēts.

      Viņam gribējās atvainoties, sagudrot kādu ieganstu, lai izskaidrotu nepilnības savā apģērbā, taču nekas neienāca prātā, un viņš neuzdrošinājās pieskarties šim delikātajam jautājumam.

      Diruā atlaidās namamātes norādītajā atzveltnes krēslā, un, kad juta, kā ieliecās atsperīgais, mīkstais sēdeklis, kā augums iekļāvās samta glāsmainajā apskāvienā, kā polsterētā muguriņa un paroči sniedza liegu atbalstu, viņam šķita, ka ir iegājis jaunā, burvīgā dzīvē, ka ieguvis ko ļoti jauku, ka jau kļuvis par kaut ko, ka ir glābts. Un viņš paskatījās uz Forestjē kundzi, kas nenolaida acu no viņa.

СКАЧАТЬ