Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Atgriezās Forestjē, pieķēries pie rokas garam, tievam puisietim, kam varēja būt no trīsdesmit līdz četrdesmit gadu; tam mugurā bija melns uzvalks, kaklasaite balta, ļoti tumša sejas krāsa, ūsas sagrieztas ļoti smailiem galiem uz augšu; vispār tas izskatījās nekautrīgs un pašapmierināts.

      – Ardievu, dārgais meistar, – Forestjē tam sacīja.

      – Uz redzēšanos, draugs, – nepazīstamais, paspiezdams viņam roku, atteica un tad svilpodams, spieķi padusē iežmiedzis, devās lejā pa kāpnēm.

      – Kas tas ir? – Diruā jautāja.

      – Žaks Rivals, slavenais feļetonists, duelants. Viņš bija atnācis pārlasīt savus novilkumus. Garēns, Montels un viņš ir izcilākie, asprātīgākie Parīzes feļetonisti, šeit Rivals saņem trīsdesmit tūkstošus franku gadā par diviem rakstiem nedēļā.

      Jau projām iedami, abi sastapa mazu, tuklu, pēc skata netīru vīriņu ar gariem matiem, kurš elsdams pūzdams kāpa augšā.

      Forestjē to sveicināja, dziļi palocīdamies.

      – Norbērs de Varens, – Forestjē paskaidroja, – “Mirušo sauļu” autors, tam arī tiek bargi maksāts. Par katru stāstu tas pie mums saņem trīssimt franku, un pašiem garākiem nav vairāk par divsimt rindām. Ejam uz “Neapolieti”, es aiz slāpēm izlaidīšu garu.

      Tikko viņi bija atsēdušies kafejnīcā pie galdiņa, Forestjē uzsauca: – Divus alus! – un savu glāzi iztukšoja vienā paņēmienā, turpretī Diruā dzēra alu maziem malkiem, izbaudīdams katru lāsi kā kaut ko vērtīgu un retu.

      Galda biedrs klusēja, it kā ko pārdomādams, un tad negaidīti ieprasījās:

      – Kāpēc tu nevarētu izmēģināt roku žurnālistikā?

      Diruā izbrīnījies paskatījās uz viņu, pēc tam nomurmināja:

      – Bet… es jau… nekad neesmu nekā rakstījis. – Hē! Var taču mēģināt, var iesākt. Tu man varētu noderēt ziņu ievākšanā, tu varētu izdarīt dažādus gājienus un apmeklējumus. Sākumā tu saņemtu divsimt piecdesmit franku, bez tam braucienu maksa tev tiktu atlīdzināta. Vai gribi, lai aprunājos ar saimnieku?

      – Pats par sevi saprotams, es labprāt.

      – Tādā gadījumā vispirms atnāc pie manis rītdien uz pusdienām, būs tikai pieci seši cilvēki: mans šefs Valters, viņa sieva, Žaks Rivals un Norbērs Varens, kurus tu nupat redzēji, un viena manas sievas draudzene. Norunāts?

      Diruā vilcinājās, apjucis pietvīka. Beidzot viņš klusu atzinās:

      – Redzi… man nav piemērota apģērba.

      – Tev nav frakas? – Forestjē brīnījās. – Pie joda! Tā ir gluži nepieciešama! Zini, Parīzē vieglāk iztikt bez gultas nekā bez frakas.

      Tad viņš parakņājās pa vestes kabatu, izvilka no tās dažus zelta naudas gabalus, paņēma divus luidorus, nolika tos sava kādreizējā pulka biedra priekšā uz galda un sirsnīgi, draudzīgi sacīja:

      – Tu man atdosi, kad varēsi. Noīrē vai paņem uz nomaksu vajadzīgos apģērba gabalus, iekārtojies, kā redzi, bet rīt pulksten pusastoņos ierodies pie manis, Fontēna ielā septiņpadsmit.

      Diruā mulsi paņēma naudu un nopurpināja:

      – Tu esi ļoti laipns, ļoti pateicos, esi drošs, ka es neaizmirsīšu…

      – Gan jau, gan, – Forestjē viņu pārtrauca.

      – Vēl pa glāzei, vai ne? Viesmīl, divus alus!

      Kad glāzes bija iztukšotas, žurnālists jautāja:

      – Vai iesim paklejot kādu stundiņu?

      – Labprāt.

      Viņi sāka soļot Madlenas baznīcas virzienā.

      – Uz kurieni iesim? – Forestjē jautāja. – Mēdz apgalvot, ka Parīzē vienmēr var atrast, kur izklaidēties, bet nav taisnība. Kad es vakaros gribu apmest kādu līkumu, nekad nezinu, kurp iet. Pastaigāties pa Buloņas mežu ir patīkami tikai kopā ar sievieti, taču tā ne vienmēr gadās pa rokai. Koncertkafejnīcas var sniegt izklaidēšanos manam aptieķniekam un viņa sievai, bet ne man. Jā, bet kas tad atliek? Nav nekā. Šeit vajadzētu būt vasaras dārzam, tādam kā Monso parks, un tam vajadzētu būt atvērtam naktī, lai tur noklausītos ļoti labu mūziku, dzerot kaut ko atsvaidzinošu, sēžot zem kokiem. Tā nebūtu izpriecas, bet pastaigas vieta, un tanī vajadzētu noteikt augstu ieejas maksu, lai pievilinātu visdaiļākās dāmas. Varētu pastaigāties pa alejām, kas jauki nokaisītas ar smilti un apgaismotas ar elektrību, un atsēsties, kad gribētu noklausīties mūziku tuvumā vai no tālienes. Kaut kas līdzīgs bija agrāk pie Mizāra, bet tur pārāk valdīja kroga ballīšu atmosfēra, trūka plašuma, trūka ēnas un vēsuma. Būtu vajadzīgs ļoti liels, ļoti skaists dārzs. Tas būtu burvīgi. Uz kurieni tu gribētu aiziet?

      Gluži apjucis, Diruā nezināja, ko atbildēt, taču beidzot izšķīrās:

      – Neesmu bijis “Folīberžērā”. Labprāt paskatītos, kā tur ir.

      – “Folīberžērā”? Sasodīts! – iesaucās Forestjē. – Mēs tur cepsim kā uz pannas. Bet lai notiek, jautri tur ir vienmēr.

      Abi griezās apkārt un devās uz Fobūrmonmartra ielu.

      Izpriecu nama apgaismotā fasāde meta spožu gaismu visās četrās ielās, kas saplūda kopā pie tās.

      Fiakru virkne gaidīja izrādes beigas.

      Forestjē gāja iekšā, Diruā apturēja viņu:

      – Mēs aizmirsām nopirkt biļetes.

      Žurnālists uzpūtīgi atbildēja:

      – Ar mani nākot, nav jāmaksā.

      Kad Forestjē tuvojās kontrolei, visi trīs kontrolieri viņu sveicināja. Vidējais sniedza viņam roku.

      Žurnālists jautāja:

      – Vai jums ir brīva kāda laba loža?

      – Protams, Forestjē kungs.

      Paņēmis kontroliera pasniegto biļeti, Forestjē atgrūda vaļā izpopētās, ar ādu apvilktās durvis, un draugi iegāja zālē.

      Tabakas dūmi kā rēna migliņa mazliet aizplīvuroja zāles attālākās daļas, skatuvi un teātra otro pusi. Tievās, bālganās strūkliņās celdamās gaisā no visiem cigāriem un cigaretēm, ko kūpināja šie ļaudis, vieglā migla nemitīgi kāpa pret griestiem un tur sablīvējās, veidodama zem plašā joma, apkārt lustrai, virs skatītāju pārpildītās balkona galerijas, garaiņu mākoņa aizvilktas debesis.

      Platajā ieejas gaitenī, kas ved uz apaļo pastaigas foajē, kur jukjukām ar tumšos uzvalkos ģērbtajiem vīriešiem klaiņā izgreznoto ielas meitu cilts, СКАЧАТЬ