Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ veidā jūs radītu enerģisku sabiedrību, – viņš sacīja, – kuras locekļi laika gaitā iepazinuši un iemīlējuši šo zemi, prot iezemiešu valodu un brīvi orientējas sarežģītos vietējos jautājumos, kurus jaunatnācēji nekad nespēj atrisināt.

      – Jā… – viņu pārtrauca Norbērs de Varens. – Viņi pratīs visu, izņemot zemkopību. Viņi runās arābiski, bet nezinās, kā pārdēstīt bietes un sēt labību. Viņi būs spēcīgi pat paukošanā, bet ļoti vāji mēslošanas jautājumos. Nē, tieši otrādi, šī jaunā zeme ir jāatver it visiem. Saprātīgi cilvēki tur atradīs sev vietu, pārējie aizies bojā. Tāds ir mūsu sabiedrības likums.

      Iestājās klusums. Visi smaidīja.

      – Visvairāk tur trūkst tieši labas zemes, – ierunājās Žoržs Diruā, pats brīnīdamies par savas balss skaņu, it kā dzirdētu to pirmo reizi. – Auglīgas zemes gabali tur maksā tikpat dārgi, cik Francijā, un tos nopērk Parīzes bagātnieki, jo tanīs ir izdevīgi ieguldīt kapitālu. Īstie kolonisti, nabagi, kurus uz turieni dzen trūkums, tiek atspiesti tuksnesī, kur nekas neaug, trūkst ūdens.

      Visi skatījās uz viņu. Viņš juta, ka piesarkst.

      Valtera kungs jautāja:

      – Jūs pazīstat Alžīriju?

      – Jā, – viņš atbildēja. – Esmu tur pavadījis vairāk nekā divus gadus un dzīvojis visās trīs provincēs.

      Norbērs de Varens, uzreiz piemirsdams par Morelu, sāka izjautāt Diruā par turienes paradumiem, kurus viņam bija aprakstījis kāds virsnieks. De Varenu interesēja Mzaba, dīvainā, mazā arābu republika, kura bija radusies pašā Sahāras vidū, šī saules izdedzinātā apgabala vissausākajā daļā.

      Diruā bija divas reizes bijis Mzabā un nu ņēmās stāstīt par ieražām šajā neparastajā zemē, kurā ūdens lāsei ir zelta vērtība un katram iedzīvotājam jāpiedalās sabiedriskajos darbos, un kur tirdzniecība norit godīgāk nekā pie civilizētajām tautām. Vīns un tieksme patikt bija iekvēlinājusi Diruā, viņš runāja ar zināmu plātīgu dedzību, stāstīja pulka anekdotes, stāstīja par arābu dzīves īpatnībām, par kara piedzīvojumiem. Viņš pat atrada dažus krāsainus izteicienus, lai klausītājos radītu skaidru priekšstatu par šo dzelteno, kailo, bezgalīgi skumīgo apvidu, ko nežēlīgi izdedzināja liesmainā saule.

      Visas sievietes skatījās uz viņu. Valtera kundze, kā vienmēr, stieptā balsī novilka:

      – No savām atmiņām jūs varētu sastādīt burvīgu aprakstu sēriju.

      Tad Valtera kungs nopētīja jauno vīrieti pāri briļļu stikliem, kā mēdza aplūkot sejas. Uz ēdieniem viņš skatījās pa stiklu apakšu.

      Forestjē izmantoja izdevību:

      – Dārgais šef, es jau šodien ar jums runāju par Diruā kungu un lūdzu pieņemt viņu man par palīgu politiskās informācijas ievākšanā. Kopš Marambo no mums aizgājis, man nav neviena, ko aizsūtīt pēc steidzamām un slepenām izziņām, un laikraksts no tā cieš.

      Valtera tētiņš kļuva nopietns un uzbīdīja brilles pilnīgi uz pieres, lai cieši ielūkotos Diruā sejā.

      Tad viņš sacīja:

      – Diruā kungs nenoliedzami ir oriģināls cilvēks. Ja viņam labpatiks rīt pulksten trijos atnākt pie manis aprunāties, tad mēs to nokārtosim.

      Mirkli klusējis, viņš vērsās tieši pie Diruā:

      – Bet uzrakstiet mums tūlīt dažus saistošus rakstus par Alžīriju. Atstāstiet savas atmiņas, saistot tās ar kolonizācijas jautājumu, kā darījāt nupat. Tas ir aktuāli, ļoti aktuāli, un esmu pārliecināts, ka tas patiks mūsu lasītājiem. Bet pasteidzieties! Pirmo rakstu man vajag jau rīt vai parīt, kamēr palātā vēl notiek diskusija, – mums tas palīdzēs pievilkt lasītājus.

      – Un te jums būs jauks virsraksts – “Āfrikas strēlnieka atmiņas”, – piebilda Valtera kundze ar valdzinošu nopietnību, kas visam, ko viņa sacīja, piešķīra augstprātīgas labvēlības pieskaņu. – Vai ne, Norbēra kungs?

      Vecais dzejnieks, kas vēlu bija iemantojis slavu, ienīda jaunos un baidījās no tiem. Viņš vēsi atbildēja:

      – Jā, lielisks, ja tikai turpinājums būs tai pašā stilā, un tas ir visgrūtāk panākams. Atbilstošs stils ir tas pats, ko mūzikā sauc par pareizo toni.

      Forestjē kundze raudzījās uz Diruā ar siltu un aizbildniecisku pazinējas skatienu, kas šķita paužam: “Tu jau izlauzīsi sev ceļu.” De Marela kundze vairākkārt bija pagriezusies uz viņa pusi, un auskara briljants nemitīgi trīcēja, it kā dzidrais ūdens piliens grasītos atraisīties un nokrist.

      Mazā meitene, galvu noliekusi pār šķīvi, sēdēja nekustīgi un svinīgi.

      Sulainis atkal gāja apkārt galdam, ieliedams zilganajās glāzēs Johannisbergas vīnu, un pēc tam Forestjē uzsauca tostu, palocīdamies pret Valtera kungu:

      – Lai plaukst un zeļ “Franču Dzīve”!

      Visi sveica savu maizes devēju, kas vēlīgi smaidīja, un Diruā, apskurbis no panākumiem, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Viņam šķita, ka viņš varētu izdzert veselu mucu, apēst vērsi, nožņaugt lauvu. Viņš juta locekļos pārcilvēcisku spēku un garā neuzveicamu apņēmību, neierobežotu cerību. Šo ļaužu vidū viņš tagad bija kā mājās, iekarojis sev stāvokli, ieņēmis savu vietu.

      Ar gluži jaunu pašapziņu Diruā tagad vērās apkārtējo sejās un pirmo reizi iedrošinājās uzrunāt savu kaimiņieni:

      – Kundze, jums ir burvīgākie auskari, kādus vien esmu redzējis.

      De Marela kundze smaidīdama pievērsās viņam:

      – Man pašai ienāca prātā šī doma – pakārt briljantu vienkārši zelta pavediena galā. Izskatās gluži kā rasas piliens, vai ne?

      Pats apmulsis no savas drosmes un baidīdamies pateikt kaut ko muļķīgu, viņš klusu sacīja:

      – Burvīgi… bet auss arī to ļoti izceļ.

      Viņa tam pateicās ar skatienu, ar starojošu sievietes skatienu, kas iespiežas līdz sirds dziļumiem. Pagriezis galvu, Diruā atkal sastapās ar Forestjē kundzes acīm: tās joprojām pauda labvēlību, bet viņam likās, ka tanīs iedzirkstījusies arī draiska līksme, it kā uzmundrinājums.

      Vīrieši tagad runāja visi reizē, plaši žestikulēdami un bieži vien paceldami balsi: apsprieda lielo apakšzemes dzelzceļa projektu. Šo tematu izsmēla tikai ap deserta beigām, katram atradās daudz kas sakāms par lēno satiksmi Parīzē, par neērtībām ar tramvajiem, par grūtībām omnibusos un fiakru kučieru rupjībām.

      Pēc tam visi devās uz salonu dzert kafiju. Joka pēc Diruā piedāvāja roku de Marela kundzes meitiņai. Viņa cienīgi pateicās un pacēlās pirkstgalos, lai ar rociņu aizsniegtu sava kavaliera elkoni.

      Salons viņam atkal atgādināja siltumnīcu. Visos četros istabas kaktos lielo palmu СКАЧАТЬ