Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bija pelēkas acis ar zilganu nokrāsu, kas darīja tās neparasti izteiksmīgas, smalks deguns, pilnīgas lūpas, pasmags zods, nepareiza un tai pašā laikā valdzinoša seja, piemīlīga un šķelmīga. Viena no tām sieviešu sejām, kurās ikviena līnija ir savdabīgi apburoša un šķiet nozīmīga, kurās katra vaibstu kustība it kā kaut ko izpauž vai apslēpj.

      Brītiņu klusējusi, Forestjē kundze jautāja Diruā:

      – Vai jūs jau sen esat Parīzē?

      – Tikai kopš dažiem mēnešiem, kundze, – viņš atbildēja, pamazām atgūdams pašsavaldīšanos. – Strādāju dzelzceļu pārvaldē, bet Forestjē man deva cerības, ka ar viņa palīdzību varbūt izdosies atrast darbu žurnālistikā.

      Forestjē kundzes sejā atplauka atklātāks, labvēlīgāks smaids, un viņa sacīja klusinātā balsī:

      – Es zinu.

      Pie durvīm atkal bija atskanējis zvans. Sulainis pieteica:

      – De Marela kundze.

      Ienāca neliela auguma tumšmate, viena no tām, ko mēdz saukt par melnīgsnējām.

      Viņai bija viegla gaita; tumšā, pavisam vienkāršā kleita cieši piegūla augumam un to izcēla.

      Skatienu gribot negribot pievilka melnajos matos iespraustā sarkanā roze, kas atdzīvināja viņas seju, pasvītroja tās īpatnību.

      Dāmai sekoja meitenīte īsā kleitiņā. Forestjē kundze strauji devās pretī atnācējām:

      – Labdien, Klotilde. – Labdien, Madlena.

      Abas saskūpstījās. Ar pieauguša cilvēka nosvērtību arī meitenīte sniedza pieri skūpstam, sacīdama:

      – Labdien, draudzenīt!

      Forestjē kundze, noskūpstījusi bērnu, iepazīstināja:

      – Žoržs Diruā kungs, Šarla biedrs. De Marela kundze, mana draudzene un attāla radiniece.

      Pievērsdamās Diruā, viņa piebilda:

      – Zināt, pie mums mēdz izturēties vienkārši, bez ceremonijām. Jums taču nav nekas pretī, vai ne?

      Jaunais vīrietis palocījās.

      Durvis atkal atvērās, un ienāca mazs resnītis, apaļš jo apaļš, vezdams zem rokas daiļu, slaidu sievieti, kas bija par viņu garāka un daudz jaunāka un izcēlās ar izsmalcinātām manierēm un augstprātīgu stāju. Valtera kungs, deputāts, finansists, naudinieks un veikalnieks, ebrejs no Francijas dienvidiem, “Franču Dzīves” izdevējs ar sievu, dzimušu Bazil-Ravalo, baņķiera meitu.

      Tad viens pēc otra ieradās ļoti elegantais Žaks Rivals un Norbērs de Varens, kam frakas apkaklīte spīdēja; to bija nosviķojuši garie mati, kas viņam krita līdz pleciem, apberot ar blaugznām apģērbu. Nevīžīgi sasietā kaklasaite arī nebija pirmās jaunības. Ar agrāko laiku kavaliera iznesību piegājis pie Forestjē kundzes, viņš noskūpstīja tai roku. Kad viņš noliecās, garie mati kā vilnis pārsedza jaunās sievietes kailo roku.

      Beidzot ienāca arī pats Forestjē, atvainodamies par novēlošanos. Viņš esot ticis aizkavēts redakcijā sakarā ar Morela lietu. Radikāļu deputāts Morels esot iesniedzis ministrijā interpelāciju attiecībā uz kredīta pieprasījumu Alžīrijas kolonizācijai.

      – Kundze, galds klāts, – sulainis paziņoja.

      Visi pārgāja uz ēdamistabu.

      Diruā sēdēja starp de Marela kundzi un viņas meitu. Jaunais vīrietis atkal jutās neērti, baidījās, ka nepratīs pareizi apieties ar dakšiņu, karoti vai glāzēm. To bija četras un viena – iezilgana. Ko gan no tās varētu dzert?

      Kamēr ēda viru, neviens nekā nerunāja. Pēc tam Norbērs de Varens ieteicās:

      – Vai esat lasījuši par Gotjē prāvu? Jocīgs cipars!

      Izcēlās pārruna par šo ar šantāžu saistīto laulības pārkāpšanas gadījumu. Par to viņi runāja nevis tā, kā mēdz ģimenes klēpī pārrunāt par laikrakstos atstāstītiem notikumiem, bet kā ārsti savā starpā runā par slimību vai kā dārzkopji par saknēm. Neviens nesašuta, neviens nebrīnījās par faktiem, bet visi ar gluži profesionālu interesi un absolūtu vienaldzību pret pašu pārkāpumu meklēja šo faktu dziļākos, apslēptākos cēloņus. Katrs centās skaidri izdibināt noziedzīgās rīcības motīvus, precizēt smadzeņu fenomenus, kas radījuši drāmu, ko uzskatīja par īpaša dvēseles stāvokļa zinātniski izskaidrojamu rezultātu. Arī sievietes aizrāvās ar šo izmeklēšanas darbu. Tika aplūkoti vēl citi neseni notikumi; runātāji tos komentēja un vērtēja no dažādiem aspektiem ar lietišķu aci un speciālu pieeju, kā īsti jaunu ziņu tirgotāji, kā cilvēciskās komēdijas piegādātāji mazumā par tik un tik frankiem rindā, gluži tāpat kā veikalnieki pārbauda, pārcilā un izsver priekšmetus, ko grasās piedāvāt pircējiem.

      Pēc tam saruna novirzījās uz kādu divkauju, un te nu vārdu ņēma Žaks Rivals. Tā bija viņa sfēra, un neviens cits te nebija kompetents.

      Diruā neuzdrošinājās iebilst ne vārda. Reizēm pameta acis uz savu kaimiņieni, kuras krūšu apaļumi viņu valdzināja. Pie auss ļipiņas de Marela kundzei karājās zelta pavedienā iesaistīts briljants, kas izskatījās kā rasas piliens. Šad tad viņa izteica kādu piezīmi, kas aizvien izraisīja smaidu klausītāju lūpās. Viņai piemita piemīlīgi draiska asprātība, allaž viņa iebilda ko negaidītu, kā daudz pieredzējusi nebēdne, kas uz visu skatās bezrūpīgi un vērtē pavirši, ar iecietīgu skepsi.

      Diruā velti nopūlējās sagudrot komplimentu, ko viņai izteikt, un, tā kā nekas neienāca prātā, tad pievērsās viņas meitai: lēja tai glāzē dzērienu, sniedza ēdienus, vispār uzmanīgi apkalpoja. Meitene bija daudz nopietnāka par māti, svinīgi pateicās, mazliet paliekdama galvu: “Paldies, jūs esat ļoti laipns,” – un domīgi klausījās, ko lielie runāja.

      Pusdienas bija lieliskas, un visi izpauda sajūsmu par tām. Valtera kungs ēda negausīgi, gandrīz nemaz nerunāja un greizi skatījās pa briļļu stiklu apakšu uz piedāvātajiem ēdieniem. Norbērs de Varens neatpalika no viņa un šad un tad uzpilināja mērci uz krekla krūts.

      Smaidīgs un noraizējies Forestjē laiku pa laikam zīmīgi saskatījās ar sievu kā divi līdzzinātāji, kuri kopīgi veic grūtu darbu, kas norit sekmīgi.

      Sejas pietvīka, balsis kļuva skaļākas. Sulainis ik brīdi pačukstēja ēdējiem pie auss:

      – Kortonu? Satolarozu?

      Diruā bija iegaršojies kortons, un viņš katru reizi ļāva pieliet glāzi. Viņā ielija burvīga līksme, silta līksme, kas no vēdera iesitās galvā, izplūda pa locekļiem, pārņēma visu būtni. Viņš sasniedza pilnīgu labsajūtu, miesas un dvēseles labsajūtu.

      Viņā modās vēlēšanās runāt, saistīt pārējo viesu uzmanību, gribējās, lai tie viņu uzklausītu un vērtētu tāpat kā ikvienu no šiem cilvēkiem, kuru vārdus katrs uztvēra ar tīksmi.

      Tērzēšana noritēja nemitīgi, domai saistoties pie domas un aiz СКАЧАТЬ