Mīlulis. Gijs de Mopasans
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Mīlulis - Gijs de Mopasans страница 4

Название: Mīlulis

Автор: Gijs de Mopasans

Издательство: Jumava

Жанр: Зарубежная классика

Серия:

isbn: 978-9934-11-800-5

isbn:

СКАЧАТЬ kungs, šeit.

      Viņi tika ievesti mazā, vaļējā, ar sarkanu iztapsētā koka aizgaldā, kurā atradās četri tādas pašas krāsas krēsli, kas stāvēja tik tuvu cits pie cita, ka tiem tikko varēja izspraukties cauri. Abi draugi atsēdās. Pa labi un pa kreisi garā, ieapaļā rindā līdz pašai skatuvei virknējās tādas pašas koka kārbas, kurās tāpat sēdēja ļaudis, kam varēja redzēt tikai galvas un plecus.

      Uz skatuves trīs jauni vīrieši cieši pieguļošos triko, viens garš, otrs vidēja auguma, trešais mazs, izdarīja vingrojumus uz trapeces.

      Lielais īsiem, straujiem soļiem pirmais panācās uz priekšu, smaidīdams un mādams sveicienu, it kā gaisa skūpstu sūtot.

      Zem triko skaidri iezīmējās roku un kāju muskuļi; lai apslēptu lielo vēderu, vīrietis izgāza krūtis, seja viņam izskatījās kā friziera māceklim, tāpēc ka tieši galvas vidū rūpīgi novilkta šķirtne sadalīja matus divās līdzīgās daļās. Ar graciozu lēcienu sasniedzis trapeci, viņš, pakāries rokās, griezās apkārt kā spēcīgi sakustināts rats vai arī, sasprindzinājis roku muskuļus, taisni izslējis augumu, palika nekustīgi, līmeniski guļus gaisā, turēdamies pie trapeces stieņa tikai ar dūru spēku.

      Pēc tam viņš nolēca zemē, atkal uzsmaidīja aplaudējošajai parketa publikai un atkāpās līdz kulisei, pie katra soļa parādīdams spēcīgo kāju muskulatūru.

      Otrs, kas bija mazāks, toties plecīgāks, savukārt atkārtoja to pašu vingrojumu, ko pēc tam, publikai plaukšķinot aizvien sparīgāk, izpildīja arī trešais.

      Taču Diruā maz interesējās par izrādi, galvu pagriezis atpakaļ, viņš nemitīgi vēroja plašo pastaigas telpu, kur plūda vīrieši un prostitūtas.

      – Paskaties uz parketu, – Forestjē sacīja. – Tur sēž vienīgi mietpilsoņi ar sievām un bērniem, truli ļautiņi, kas te nāk tikai, lai ko redzētu. Ložās – bulvāru slaisti, daži mākslinieki, dažas apšaubāmi tiklas meičas; bet mums aiz muguras, pastaigas telpā, – visjocīgākais mistrojums, kādu vien Parīzē var sastapt. Kas ir šie vīrieši? Pavēro tos. Te ir visādi, no visiem slāņiem, tomēr padibenes dominē. Ir ierēdņi, banku, veikalu, ministriju ierēdņi, ir reportieri, ir suteneri, virsnieki civilā, frakoti modes āksti, kuri nupat paēduši pusdienas restorānā vai arī iznākuši no operas un grasās iet uz Itāliešu teātri, un ir vēl vesels bars aizdomīgu tipu, kuri nepakļaujas analīzei. No sievietēm šeit ir tikai viena marka: amerikāņu kafejnīcas bārdāma, meiča par vienu vai diviem luidoriem, kura uzglūn ārzemniekam, kas maksā piecus luidorus, un, kad ir brīva, apmierinās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem. Sešos gados esmu tās visas iepazinis, viņas te redzamas katru vakaru, cauru gadu tanīs pašās vietās, ja vien aiz higiēnas apsvērumiem īslaicīgi neuzturas Senlazārā vai Lursīnā.

      Diruā vairs neklausījās. Viena no šīm sievietēm, ar elkoņiem atbalstījusies pret ložas malu, skatījās uz viņu. Tā bija pilnmiesīga tumšmate ar pūderi nobalsinātu seju, melnām acīm, kas bija ar zīmuli pagarinātas, apņemtas ar milzīgām mākslīgām skropstām. Tumša zīda kleita apspīlēja sievietes pārāk kuplās krūtis; viņas nokrāsotās, spilgti sarkanās lūpas izskatījās kā brūce, tās šķita dzīvnieciskas, uzbudinošas, pārspīlētas un tomēr modināja iekāri.

      Ar galvas mājienu viņa pieaicināja garām ejošo draudzeni, arī tuklu sarkanmati, un sacīja tai pietiekami skaļi, lai Diruā dzirdētu:

      – Redzi, cik glīts zēns! Ja viņš mani gribētu par desmit luidoriem, es neteiktu nē!

      Forestjē atskatījās un smaidīdams papliķēja Diruā uz gūžas:

      – Tas attiecas uz tevi! Draugs, tev ir panākumi, apsveicu!

      Bijušais apakšvirsnieks pietvīka un automātiski aptaustīja abus zelta naudas gabalus vestes kabatā.

      Aizkars bija nolaists, orķestris tagad spēlēja valsi.

      – Vai neiesim mazliet pastaigāties? – Diruā ieteicās.

      – Kā vēlies.

      Abi izgāja no ložas un tūlīt tika ierauti staigātāju plūsmā. Stumdīti, grūstīti, spaidīti, bikstīti viņi devās tālāk, un acu priekšā viņiem bija tikai cepuru mežs. Bet meičas, aizvien pāriem, veikli šaudījās pa šo vīriešu pūli, izslīdēdamas tiem starp elkoņiem, gar krūtīm, gar mugurām, juzdamās savā elementā šajā tēviņu vilnī kā zivis ūdenī.

      Diruā sajūsmināts ļāvās plūdumam, skurbi ieelpoja tabakas dūmu, cilvēku miesu izgarojumu un prostitūtu aso smaržu sagandēto gaisu. Turpretī Forestjē svīda, elsa, kāsēja.

      – Iziesim dārzā, – viņš teica.

      Pagriezušies pa kreisi, viņi izgāja segtā dārzā, ko atsvaidzināja divas banālas strūklakas. Zem kastēs augošām īvēm un tūjām vīrieši un sievietes pie maziem galdiņiem dzēra.

      – Vēl vienu alu? – Forestjē jautāja.

      – Jā, labprāt.

      Viņi atsēdās un sāka vērot garām plūstošos ļaudis.

      Šad tad kāda no staigulēm apstājās un ar nekautrīgu smaidu uz lūpām ieprasījās: “Vai kungs mani ar ko pacienās?” Kad Forestjē atbildēja: “Ar glāzi ūdens no strūklakas,” – sieviete devās tālāk, nomurminādama: “Rupjš tēviņš!”

      Bet tad parādījās pilnmiesīgā tumšmate, kas nesen bija atbalstījusies pie abu draugu ložas; rokrokā ar tuklo sarkanmati viņa soļoja augstprātīgi.

      Patiesi izmeklēts pāris, abas raženas sievietes.

      Ieraudzījusi Diruā, viņa tam uzsmaidīja, it kā abu acis jau būtu uzticējušas vienas otrām intīmus noslēpumus. Sieviete paņēma krēslu, mierīgi atsēdās pretī Diruā, uzaicināja atsēsties arī draudzeni un tad skaļā balsī pasūtīja:

      – Viesmīl, divus grenadinus!

      – Tu nu gan nekautrējies! – Forestjē izbrīnījies ieteicās.

      – Mani valdzina tavs draugs, – tumšmate atbildēja. – Viņš patiesi ir glīts zēns. Man šķiet, ka viņa dēļ es spētu izdarīt dažu labu neprātību!

      Diruā, pagalam apjucis, nedabūja ne vārda pār lūpām. Viņš tikai smailēja ūsas un muļķīgi smaidīja. Viesmīlis atnesa pasūtīto dzērienu, un abas sievietes to uzreiz izdzēra. Tad viņas piecēlās, un tumšmate, draudzīgi pamājusi ar galvu un viegli uzsitusi ar vēdekli Diruā pa roku, sacīja:

      – Paldies, kaķīt! Sevišķi runīgs tu neesi.

      Gūžas gorīdamas, abas aizsoļoja.

      – Nudien, vecais, tev ir piekrišana pie sieviešiem! – Forestjē iesmiedamies teica. – To nevajag pamest novārtā. Ar to tu vari tikt tālu. – Mirkli viņš klusēja un tad ierunājās sapņaini, kā cilvēks, kas skaļi domā: – Ar sieviešu palīdzību var visātrāk izsisties uz augšu.

      Tā kā Diruā joprojām tikai smaidīja un nekā neatbildēja, СКАЧАТЬ