Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Blazs”, “Notikumi” un vēl divas trīs rīta avīzes, bet “Franču Dzīves” nebija.

      Viņu sagrāba izbailes: ja nu “Āfrikas strēlnieka atmiņas” pārceltas uz rītdienas numuru? Varbūt raksts vecajam Valteram pēdējā mirklī nav paticis? Atgriežoties atkal pie kioska, Diruā redzēja, ka avīzi jau pārdod, kaut gan viņš nebija pamanījis, kad to atnesa. Pieskrējis klāt, viņš uzmeta uz letes trīs sū, atlocīja avīzi un pārlaida acis pār pirmās lappuses virsrakstiem. Nav! Sirds viņam sāka neganti dauzīties. Pašķīris lappusi, viņš ar dziļu saviļņojumu izlasīja zem vienas no slejām trekniem burtiem “Žoržs Diruā”. Ievietots! Kāds prieks!

      Nekā nedomādams, avīzi rokā turēdams, cepuri uz vienas auss atbīdījis, viņš soļoja uz priekšu, un viņā kaisa vēlēšanās apturēt garāmgājējus un tiem sacīt: “Nopērciet to, nopērciet! Tur iekšā ir mans raksts!” Diruā labprāt būtu kliedzis pilnā rīklē, kā vakaros uz bulvāra dažkārt kliedz iznēsātāji: “Lasiet “Franču Dzīvi”! Lasiet Žorža Diruā rakstu “Āfrikas strēlnieka atmiņas”!” Un pēkšņi viņam iegribējās pašam izlasīt šo rakstu, izlasīt to kādā publiskā vietā, kafejnīcā, visu acu priekšā. Žoržs sāka meklēt kādu restorānu, kur jau būtu viesi. Meklēt iznāca ilgi. Galu galā viņš atsēdās kādas vīna tirgotavas priekšā, kur jau bija apmetušies vairāki cilvēki, un pasūtīja: “Vienu rumu,” – tāpat kā būtu varējis pasūtīt: “Vienu absintu,” – neiedomādamies, ka ir agra rīta stunda. Tad viņš uzsauca:

      – Viesmīl, pasniedziet man “Franču Dzīvi”! Piesteidzās ar baltu priekšautu apjozies vīrietis:

      – Kungs, mums nav šīs avīzes, mēs saņemam tikai “Signālu”, “Gadsimtu”, “Laternu” un “Parīzes Ziņas”.

      Diruā niknā sašutumā iesaucās:

      – Jums nu gan te ir bodīte! Aizejiet un nopērciet man “Franču Dzīvi”!

      Viesmīlis aizskrēja un atnesa pieprasīto avīzi. Diruā sāka lasīt savu rakstu un, lai pievilktu kaimiņu uzmanību un viņos modinātu vēlēšanos uzzināt, kas avīzē rakstīts, vairākas reizes ieteicās:

      – Ļoti labi, ļoti labi!

      Projām ejot, Diruā avīzi atstāja uz galda. Saimnieks, to pamanījis, sauca:

      – Kungs, kungs, jūs aizmirsāt savu avīzi!

      – Atstāju to jums, – Diruā atbildēja, – esmu jau izlasījis. Šodien tanī ir viens ļoti interesants raksts.

      Viņš nepateica, kurš raksts, bet aiziedams redzēja, ka viens no apmeklētājiem paņēma no galdiņa “Franču Dzīvi”.

      “Ko es tagad darīšu?” Diruā nodomāja. Un viņš nolēma aiziet uz veco darba vietu saņemt mēneša algu un iesniegt atlūgumu. Jau priekšlaikus viņš trīsēja aiz prieka, iztēlojoties, kādu seju savilks priekšnieks un darba biedri. It īpaši viņu sajūsmināja doma par priekšnieka milzīgo apjukumu.

      Diruā soļoja lēnītēm, lai neierastos pirms pusdesmitiem, jo kasi atvēra tikai desmitos.

      Kanceleja bija liela, tumša istaba, kur ziemu gandrīz visu dienu vajadzēja dedzināt gāzi. Istabas logi vērās uz šauru iekšējo pagalmu, iepretim citām kancelejām. Istabā sēdēja astoņi ierēdņi, un priekšnieka palīgs bija aizslēpies aiz sabīdāma aizsega.

      Vispirms Diruā aizgāja paņemt savus simt astoņpadsmit frankus divdesmit piecus santīmus, kas bija ielikti dzeltenā aploksnē un glabājās kasiera atvilktnē, pēc tam kā uzvarētājs iegāja lielajā darba istabā, kur bija pavadījis jau tik daudz dienu. Priekšnieka palīgs Potela kungs tūlīt viņam uzsauca:

      – Diruā kungs? Priekšnieks jau vairākas reizes prasīja pēc jums. Jūs zināt, ka viņš neatļauj slimot divas dienas bez ārsta izziņas.

      Lielāka efekta labad Diruā apstājās pašā istabas vidū. Tad skaļā balsī atbildēja:

      – Es par to pasvilpoju!

      Ierēdņi sastinga aiz brīnumiem, un virs aizsega malas parādījās Potela kunga izbiedētais vaigs.

      Viņš mēdza aizbarikadēties aiz šī aizsega kā kastē, baidīdamies no caurvēja, jo slimoja ar reimatismu. Lai uzraudzītu personālu, viņš bija izplēsis papīra sieniņā divus trīs caurumus.

      Bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt lidojam mušu.

      – Kā jūs teicāt? – priekšnieka vietnieks beidzot iejautājās.

      – Es teicu, ka es par to pasvilpoju. Esmu atnācis, tikai lai iesniegtu atlūgumu. Pāreju strādāt par redaktoru “Franču Dzīvē”, ar algu pieci simti franku mēnesī, bez tam vēl saņemot honorāru par reportāžu rindām. Šārīta numurā jau iespiests man pirmais raksts.

      Šurp nākdams, Diruā bija noņēmies, cik iespējams, paildzināt savu prieku, taču, nevarēdams savaldīties, izšāva visu pulveri uzreiz.

      Efekts tomēr bija graujošs. Neviens nekustējās. – Tūlīt iešu to pateikt Pertuī kungam un atgriezīšos atvadīties no jums, – Diruā paskaidroja. Tikko viņš iegāja šefa kabinetā, Pertuī kungs uzkliedza:

      – Atnācāt gan! Jūs zināt, ka es neciešu…

      – Velti jūs tā maurojat, – Diruā pārtrauca priekšnieku.

      Pertuī kungam, kas bija resns vīrs, sarkans kā gaiļa sekste, aizrāvās elpa aiz pārsteiguma.

      – Man jūsu bodīte apriebusies līdz kaklam. Šodien spēru pirmos soļus žurnālistikā, – Diruā turpināja. – Man piedāvāta lieliska vieta. Atļaujiet atvadīties.

      Ar šiem vārdiem viņš aizgāja. Viņš bija atriebies.

      Diruā tiešām atgriezās kancelejā, lai spiestu roku saviem agrākajiem kolēģiem, taču tie tikko uzdrošinājās atplest muti, baidīdamies sakompromitēties, jo bija dzirdējuši viņa sarunu ar šefu, – durvis bija palikušas vaļā.

      Ar algu kabatā Diruā drīz vien atkal bija uz ielas. Viņš sev atļāvās bagātīgas brokastis labā, ne visai dārgā restorānā, ko jau pazina. Vēlreiz nopircis un atstājis uz galdiņa, pie kura bija ēdis brokastis, “Franču Dzīves” numuru, viņš apstaigāja vairākus veikalus, kur iegādājās dažādus sīkus priekšmetus vienīgi tādēļ, lai varētu likt tos nogādāt uz mājām un uzdot savu vārdu – Žoržs Diruā. Turklāt katru reizi piebilda: “Esmu “Franču Dzīves” līdzstrādnieks.”

      Nosaucot ielu un mājas numuru, viņš neaizmirsa aizrādīt: “Pirkumu atstājiet pie durvju sarga.”

      Tā kā laika bija vēl diezgan, Diruā iegriezās pie litogrāfa, kas uzreiz, klienta klātbūtnē, izgatavoja vizītkartes; jaunais žurnālists pasūtīja vienu simtu, liekot zem vārda iespiest savu tagadējo amatu.

      Pēc tam viņš devās uz redakciju.

      Forestjē saņēma viņu augstprātīgi, kā mēdz saņemt padotu darbinieku.

      – Labi, СКАЧАТЬ