Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Diruā saņēma savus divsimt frankus un divdesmit astoņus frankus par vakardien iespiesto rakstu; kopā ar dzelzceļa kancelejā dabūtās algas atlikumu iznāca trīssimt četrdesmit franku.

      Vēl nekad viņam nebija bijusi kabatā tik liela summa, un viņš domāja, ka šīs bagātības pietiks diezin cik ilgam laikam.

      Senpotens aizveda Diruā uz četrām piecām konkurējošu laikrakstu redakcijām papļāpāt, cerēdams, ka citi jau būs ievākuši viņam vajadzīgās ziņas un viņš pratīs ar viltību un valodīgumu tās izvilināt.

      Vakarā Diruā, kam vairs nekas nebija darāms, iedomājās iegriezties “Folīberžērā”; it nemaz nekautrēdamies, viņš griezās pie kontroliera:

      – Esmu Žoržs Diruā, “Franču Dzīves” līdzstrādnieks. Pirms dažām dienām biju šeit kopā ar Forestjē kungu. Un viņš solīja man pagādāt brīvu ieeju. Nezinu, vai viņš nav piemirsis to izdarīt.

      Kontrolieris pārbaudīja kādu sarakstu. Diruā vārda tanī nebija. Tomēr kontrolieris izturējās ļoti laipni un sacīja:

      – Vienalga, lūdzu, cienījamais kungs, ieejiet pats pie direktora, viņš jūsu lūgumu noteikti nenoraidīs.

      Iegājis iekšā, Žoržs Diruā gandrīz tūlīt pat satika Rašelu, sievieti, ko bija no šejienes aizvedis pagājušo reizi.

      – Labdien, kaķīt, – viņa pienākusi teica.

      – Kā klājas?

      – Lieliski, un tev?

      – Arī nevaru sūdzēties. Zini, esmu jau divas reizes par tevi sapņojusi kopš tā vakara.

      Diruā glaimots pasmaidīja.

      – Tā, tā! Un par ko tas liecina?

      – Par to, ka tu, muļķīt, man patīc un mēs varam to atkārtot, kad tev patiks.

      – Kaut vai šodien, ja gribi.

      – Jā, pat ļoti.

      – Labi, bet paklausies…

      Diruā mazliet vilcinājās, viņam bija diezgan neērti pateikt to, ko bija nodomājis.

      – Šoreiz man nav ne plika vērdiņa pie dvēseles, jo nāku no kluba, kur visu paspēlēju.

      Prostitūtas praksē pieradusi pie vīriešu blēdībām un kaulēšanās, sieviete dziļi ielūkojās viņam acīs, jo instinktīvi nojauta, ka viņš melo.

      – Melkuli! Tas nemaz nav jauki, ka tu pret mani tā izturies.

      Diruā apjucis pasmīnēja.

      – Ja vēlies desmit frankus – tas ir viss, kas man atlicis.

      – Vienalga, dārgumiņ, es gribu tikai tevi, – Rašela pačukstēja, izturēdamās nesavtīgi kā kurtizāne, kas ļaujas savai iegribai.

      Gluži savaldzināta viņa raudzījās uz jaunā vīrieša ūsām, tad satvēra tā roku un, atbalstīdamās uz tās maigi kā iemīlējusies, sacīja:

      – Papriekš iesim iedzert glāzi grenadina. Pēc tam mazliet pastaigāsimies. Es gribētu aiziet ar tevi uz operu, tāpat vien, lai parādītos ar tevi. Un tad labi agri iesim uz mājām, vai ne?

…

      Diruā palika ilgi pie šīs meičas. Bija jau gaišs, kad viņš izgāja uz ielas un tūlīt pat iedomājās nopirkt “Franču Dzīvi”. Ar drebošām rokām atlocīja avīzi: viņa raksta tur nebija. Viņš palika stāvot uz ietves un nemierpilnām acīm pārbaudīja iespiestās slejas, cerēdams beidzot atrast to, ko meklēja.

      Kaut kas smags pēkšņi uzgūla sirdij; Diruā jutās noguris pēc mīlas nakts, un šī neveiksme viņam likās kā īsta nelaime.

      Aizgājis mājās, Diruā neizģērbies ielikās gultā un aizmiga.

      Pēc dažām stundām ieradies redakcijā, viņš tūdaļ devās pie Valtera kunga un sacīja:

      – Cienījamais kungs, es ļoti brīnos, ka šārīta numurā nav mana otrā raksta par Alžīriju.

      Laikraksta izdevējs pacēla galvu un sausi atbildēja:

      – Iedevu to izlasīt jūsu draugam Forestjē, un viņš atrada, ka tas nav lietojams. Jums vajadzēs rakstu pārstrādāt.

      Diruā bija nikns; ne vārda vairs neteicis, viņš izgāja no kabineta un iedrāzās Forestjē istabā.

      – Kāpēc tu neliki iespiest šorīt manu rakstu? Atgāzies atzveltnes krēslā, kājas uzlicis uz galda, tieši uz aizsāktā raksta, Forestjē kūpināja cigareti. Viņš atbildēja mierīgi – nosvērtā, garlaikotā balsī, kas skanēja it kā no tāluma, it kā tā plūstu no kādas bedres:

      – Šefam raksts nepatika, viņš man lika atdot to tev atpakaļ pārstrādāšanai. Tur tas ir, ņem!

      Forestjē norādīja ar pirkstu uz atlocītām papīra lapām, kas bija noliktas zem preses.

      Diruā bija tā apjucis, ka neattapās, ko sacīt, un, kamēr viņš bāza kabatā savu rokrakstu, Forestjē turpināja:

      – Šodien tu aiziesi vispirms uz prefektūru… Un viņš norādīja veselu rindu gājienu un dažādas ziņas, kas jāievāc. Diruā devās projām, neatradis dzēlīgo vārdu, ko meklēja.

      Nākamajā dienā viņš atkal atnesa savu rakstu. Tas no jauna tika atdots atpakaļ. Kad Diruā bija pārtaisījis rakstu trešo reizi un tas tika noraidīts, viņam kļuva skaidrs, ka ir pārsteidzies un ka vienīgi Forestjē roka var viņu uzvest uz ceļa.

      Diruā vairs neieminējās par “Āfrikas strēlnieka atmiņām” un cieši sevī noņēmās būt iztapīgs un piesardzīgs, jo tādam vajag būt, un, kamēr nav nekā labāka, cītīgi veikt reportiera darbu.

      Viņš iepazinās ar teātru un politiskajām aizkulisēm, ar deputātu palātas kuluāriem un valstsvīru uzgaidāmajām istabām, ar sevišķu uzdevumu ierēdņu svinīgajām fizionomijām un šveicaru miegainajām sejām.

      Viņam nepārtraukti bija sakari ar ministriem, vārtsargiem, ģenerāļiem, policijas aģentiem, ar prinčiem, suteneriem, kurtizānēm, sūtņiem, bīskapiem, savedējiem, blēžiem, ar augstāko aprindu cilvēkiem, kāršu spēlētājiem, fiakru kučieriem, kafejnīcu viesmīļiem un daudziem citiem, kuriem viņš bija kļuvis par savtīgu un vienaldzīgu draugu, cienīdams un vērtēdams tos visus vienādi, skatīdamies uz visiem šiem ļaudīm līdzīgi, tāpēc ka redzēja tos diendienā, jebkurā stundā, un bez jebkādas noskaņas pārejas runāja ar visiem par tiem pašiem jautājumiem, kam bija sakars ar viņa amatu. Pats viņš sev likās līdzīgs cilvēkam, kurš, nogaršodams citu pēc cita visdažādākos vīnus, drīz vairs nespēj atšķirt Satomargo no Aržanteija.

      Īsā laikā Diruā izvērtās par pirmklasīgu reportieri, piegādāja drošas informācijas, bija manīgs, izdarīgs, attapīgs, avīzei īsts dārgums, kā par viņu izteicās izdevējs Valters, kas prata novērtēt līdzstrādniekus.

      Bet, СКАЧАТЬ