Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ četros.

      – Tad paņem līdzi šo jaunekli, Žoržu Diruā, un atklāj viņam amata noslēpumus.

      – Lai notiek.

      Pievērsdamies draugam, Forestjē jautāja:

      – Vai atnesi turpinājumu par Alžīriju? Šorīt iespiestajam sākumam bija lieli panākumi.

      – Nē, – Diruā, gauži apmulsis, nopurpināja, – es domāju, ka pagūšu to uzrakstīt pēcpusdienā… man bija tik daudz darīšanu… neizdevās pastrādāt…

      Forestjē neapmierināti paraustīja plecu:

      – Ja būsi tik nenoteikts, tu sabojāsi sev karjeru. Vecais Valters cerēja, ka dabūs tavu materiālu. Pateikšu viņam, ka tu dosi rītdien. Ja tu domā, ka varēsi saņemt naudu, nekā nedarīdams, tad tu rūgti maldies.

      Pēc brītiņa viņš piebilda:

      – Kal dzelzi, kamēr tā karsta, sasodīts!

      – Esmu beidzis, – Senpotens pieceldamies sacīja.

      Atgāzies krēslā, Forestjē ieņēma gandrīz svinīgu pozu, grasīdamies dot norādījumus, un tad pievērsās Diruā:

      – Redzi, kopš divām dienām Parīzē atrodas ķīniešu ģenerālis Li-Teng-fu, kas apmeties viesnīcā “Kontinentāls”, un radža Taposahibs Ramaderao Pali, kurš apmeties viesnīcā “Bristole”. Jūs viņus abus intervēsiet.

      – Neaizmirsti galvenos punktus, ko tev norādīju, – Forestjē turpināja, pievērsdamies Senpotenam. – Izvaicā ģenerāli un radžu, ko viņi domā par Anglijas rīcību Tālajos Austrumos, kā skatās uz tās kolonizācijas un domīniju sistēmu, vai cer uz Eiropas un it īpaši uz Francijas iejaukšanos.

      Brītiņu klusējis, Forestjē piebilda, it kā balsī izteikdams pārdomas:

      – Mūsu lasītājiem būs ārkārtīgi interesanti dabūt zināt, ko domā Ķīna un Indija par jautājumiem, kuri patlaban tik ļoti saista sabiedrisko domu.

      Paskatīdamies uz Diruā, Forestjē vēl piemetināja:

      – Ievēro labi, kā Senpotens rīkosies, viņš ir lielisks reportieris; centies iemācīties, ar kādiem paņēmieniem piecu minūšu laikā no cilvēka var izvilkt visu.

      Tad Forestjē atkal svinīgi ķērās pie rakstīšanas, acīmredzot nodomājis nodibināt stingru distanci, ierādīt pienācīgo vietu savam kādreizējam pulka biedram un tagadējam kolēģim.

      Tikko viņi bija pāri slieksnim, Senpotens sāka smieties un teica Diruā:

      – Kāds lielības gailis! Laužas pat mūsu priekšā.

      Itin kā uzskatīdams mūs par saviem lasītājiem.

      Kad viņi jau soļoja pa bulvāri, reportieris jautāja:

      – Vai iedzersim kaut ko? – Jā, labprāt. Ir tik karsti.

      Abi iegriezās kādā kafejnīcā un pasūtīja atspirdzinošu dzērienu. Senpotens sāka runāt. Viņš stāstīja par avīzi un visu ko pārsteidzoši lietpratīgi un sīki.

      – Šefs? Īsts ebrejs! Jūs jau zināt, ka ebrejs nekad nemainās. Kāda rase!

      Senpotens minēja dažus spilgtus vecā Valtera skopuma izpaudumus, kurš Izraeļa dēliem tik raksturīgs, – sīkumaina taupība, kaulēšanās par niecīgiem grašiem, apkaunojoša cenas pazeminājuma izdiedelēšana, visi augļotāju paņēmieni.

      – Un, par spīti visam, viņš ir lāga vīrs, kas netic nekam un visus vazā aiz deguna. Avīzi, kas ir oficioza, katoliska, liberāla, republikāniska, orleāniska, īsta kārtu kūka, viņš dibinājis tikai tādēļ, lai ar to atbalstītu savas biržas operācijas un dažādos pasākumus. Šai ziņā viņš ir spēcīgs, nopelna miljonus ar akciju sabiedrībām, kurām nav ne četri sū kapitāla…

      Senpotens nemitīgi turpināja, uzrunādams Diruā par “dārgo draugu”.

      – Vecais blēdis reizēm izsaka Balzaka varoņu cienīgus vārdus. Iedomājieties, vienudien atrodos viņa kabinetā kopā ar veco graustu Norbēru un donkihotu Rivalu, te pēkšņi ienāk mūsu administrators Montlens ar visā Parīzē pazīstamo safj anādas portfeli padusē. Valters paceļ snīpi: “Kas jauns?”

      Montlens vientiesīgi atbild: “Nupat samaksāju sešpadsmit tūkstošus franku, ko bijām parādā par papīru.”

      Šefs izbailēs salēcās: “Kā jūs teicāt?”

      “Es nupat samaksāju parādu Privā kungam.”

      “Jūs esat traks!”

      “Kāpēc?”

      “Kāpēc… kāpēc… kāpēc…”

      Noņēmis brilles no deguna, Valters tās noslaucīja. Pēc tam pasmīnēja savu blēdīgo smīnu, kas ikreiz savelkas ap tuklajiem vaigiem, kad viņš grasās pateikt kaut ko dzēlīgu vai bezkaunīgu, un zobgalīgā, pārliecinātā tonī ierunājās: “Kāpēc? Tāpēc, ka mēs būtu varējuši izspiest četrus līdz piecus tūkstošus rabata.”

      Montlens brīnīdamies iebilda: “Bet, Valtera kungs, visi rēķini taču bija pilnīgā kārtībā, es pats tos pārbaudīju, un jūs akceptējāt…”

      Tad šefs, atkal kļuvis nopietns, sacīja: “Nedrīkst būt tik vientiesīgs kā jūs. Jums jāzina, Montlena kungs, ka parādus vajag uzkrāt un tad izkaulēt atlaides.”

      Senpotens ar pazinēja skatienu pakratīja galvu.

      – Ko jūs teiksiet? Vai nav īsts Balzaks?

      Diruā nebija lasījis Balzaku, tomēr atbildēja ļoti pārliecināti:

      – Jā, piķis un zēvele!

      Pēc tam reportieris nosauca Valtera kundzi par muļķa zosi, Norbēru de Varenu par vecu nelaimes putnu, Rivalu par Fervaka kopiju. Tad viņš atgriezās pie Forestjē:

      – Tam vienkārši ir laimējies apprecēt tādu sievu – un vairāk nekas.

      – Kas viņa īsti ir par sievieti? – Diruā jautāja.

      Senpotens paberzēja rokas.

      – Tā ir šķelme, slīpēts sievišķis! Vecā uzdzīvotāja grāfa de Vodreka mīļākā, kurš tai iedeva pūru un izprecināja…

      Diruā pēkšņi juta saltas trīsas, muskuļi krampjaini savilkās, viņā modās tieksme izlamāt un iecirst pļauku šim vecajam tenku maisam. Bet viņš to tikai pārtrauca, ieprasīdamies:

      – Vai Senpotens ir jūsu īstais vārds?

      Reportieris bez mazākā apjukuma atbildēja:

      – Nē, mans vārds ir Tomā. Tikai redakcijā mani iesaukuši par SenpotenuСКАЧАТЬ