Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ indusu, čīliešu, japāņu un citu. Pēc manām domām, viņi visi atbild vienu un to pašu. Man tikai jāpaņem mans raksts par pēdējo iebraucēju un vārdu pa vārdam jānoraksta. Mainās tikai virsraksts, personas vārds, tituli, vecums, pavadoņi. Te nu nedrīkst kļūdīties, jo tad “Figaro” vai “Goluā” uzreiz pieķertu mani. Bet no viesnīcu “Bristole” un “Kontinentāls” šveicariem es piecās minūtēs dabūšu par to visprecīzākās ziņas.

      Aiziesim līdz turienei kājām, pa ceļam uzsmēķēsim cigāru. Kopsummā pieprasīsim redakcijā simt sū par braukšanas izdevumiem. Redzi, dārgais draugs, kā rīkojas praktiski cilvēki.

      – Laikam gan ir diezgan ienesīgi tādā veidā strādāt par reportieri? – Diruā jautāja.

      Žurnālists atbildēja noslēpumaini:

      – Jā, tomēr nekas nav tik ienesīgs kā apslēptā reklāma hronikā.

      Viņi gāja pa bulvāri uz Madlenas baznīcas pusi.

      – Ja jums ir kas darāms, – Senpotens piepeši teica līdzgaitniekam, – jūs man neesat vajadzīgs. Diruā paspieda viņam roku un griezās atpakaļ. Jauno žurnālistu tirdīja doma par “Āfrikas strēlnieka atmiņu” turpinājumu, kas viņam vakarā jāuzraksta. Soļodams pa ielu, viņš prātā pārcilāja dažādus vērojumus, spriedumus, atgadījumus un tā nemanot sasniedza Elizejas lauku avēniju, kur varēja redzēt tikai retus gājējus, jo Parīze šajās tveicīgajās dienās bija tukša.

      Paēdis pusdienas vīna pagrabiņā netālu no Triumfa arkas Zvaigznes laukumā, Diruā pa ārējiem bulvāriem lēnām atgriezās kājām mājās un atsēdās pie galda, lai strādātu.

      Bet, tikko acu priekšā bija lielā, baltā papīra lapa, viss domās savāktais materiāls izzuda no prāta, it kā viņa smadzenes piepeši būtu izkūpējušas. Diruā pūlējās savākt atmiņu drumslas un saturēt, bet tās tūlīt atkal aizslīdēja vai arī virpuļoja pa galvu juku jukām, un viņš nezināja, kā tās pasniegt, kā ietērpt vārdos un ar kuru iesākt.

      Stundu velti nomocījies un saķēpājis piecas papīra lapas ar sākuma teikumiem, kuriem nebija varējis atrast turpinājumu, Diruā nolēma: “Neesmu vēl pietiekami iemanījies amatā. Vajadzēs ņemt vēl vienu mācību stundu.” Izredzes vēl vienu rītu strādāt kopā ar Forestjē kundzi, cerības uz ilgo, intīmo, sirsnīgo, tik jauko divvientulību modināja viņā nepacietīgas gaidu trīsas. Viņš agri likās gulēt, tagad gandrīz pat baidīdamies atgriezties pie darba, jo tas pēkšņi varētu veikties.

      Nākamajā rītā viņš piecēlās pavēlu, jau iepriekš tīksminādamies par gaidāmo tikšanos un tīši to attālinādams.

      Pulkstenis bija desmit, kad Diruā piezvanīja pie drauga dzīvokļa durvīm.

      – Forestjē kungs patlaban strādā, – paziņoja kalpotājs.

      Diruā nebija ne iedomājies, ka vīrs varētu būt mājās. Viņš tomēr neatlaidās:

      – Pasakiet Forestjē kungam, ka man ar viņu steidzami jārunā.

      Minūtes piecas Diruā gaidīja un tad tika ievests tanī pašā kabinetā, kur bija pavadījis tik brīnišķīgu priekšpusdienu.

      Viņa vietā sēdēja Forestjē mājas halātā, ar mīkstām tupelēm kājās, mazu cepurīti galvā un rakstīja, bet Forestjē kundze, ietinusies tanīs pašos baltajos rītasvārkos, ar elkoni atbalstījusies pret kamīna dzegu, diktēja, kūpinādama cigareti.

      Apstājies uz sliekšņa, Diruā nomurmināja:

      – Lūdzu, piedodiet! Vai es jūs traucēju?

      Forestjē dusmīgi paskatījās uz viņu un norūca:

      – Ko tev atkal vajag? Runā ātrāk, mums nav laika.

      – Nē, nekas, atvainojos, – Diruā apjucis nostomījās.

      Forestjē noskaitās galīgi.

      – Velns lai parauj! Neaizkavē tik ilgi! Tu taču neielauzies pie mums tikai tādēļ, lai pateiktu mums “labdien”!

      – Nē… redzi… – Diruā galu galā saņēmās. – Man vēl neizdevās pašam tikt galā ar rakstu… un tu biji… jūs bijāt tik… tik… laipni pēdējo reizi… ka es… ka es cerēju… ka es uzdrošinājos atnākt…

      – Tu ņirgājies par cilvēkiem! – Forestjē nikni pārtrauca Diruā. – Laikam gan tu esi iedomājies, ka es darīšu tavu darbu un tev vajadzēs tikai aiziet uz kasi mēneša beigās. Nē! Vai kaut kas tāds ir redzēts!

      Forestjē kundze joprojām kūpināja cigareti un, neiejaukdamās sarunā, smaidīja noslēpumaini;

      viņas smaids bija kā laipna maska, aiz kuras slēpās ironiskas domas.

      – Atvainojiet… man likās… es domāju… – Diruā pietvīcis murmināja un tad pēkšņi ierunājās skaidri un noteikti: – Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, kundze, un atļaujiet jums vēlreiz sirsnīgi pateikties par burvīgo rakstu, ko jūs man vakar sacerējāt.

      Palocījies viņš pateica Šarlam:

      – Pulksten trijos būšu redakcijā.

      Pēc tam viņš aizgāja.

      Straujā gaitā Diruā devās mājup, visu ceļu pukodamies: “Labi, gan es pats uzrakstīšu, un tad viņi redzēs…”

      Atgriezies savā istabā, viņš lielās dusmās ķērās pie darba.

      Viņš risināja tālāk Forestjē kundzes aizsākto dēku, sablīvēdams bulvārromāniem raksturīgas detaļas, neticamus notikumus, pārspīlētus aprakstus, neveiklo, skolniecisko stilu sapiparodams ar kazarmu žargonu. Pēc stundas raksts bija gatavs, un viņš pašapzinīgi nesa savu juceklīgo saputrojumu uz redakciju.

      Pirmais, ko Diruā tur sastapa, bija Senpotens, kas enerģiski spieda viņam roku kā līdzzinātājam un jautāja:

      – Vai izlasījāt manu sarunu ar ķīnieti un indieti? Jocīgi, vai ne? Raksts ieinteresējis visu Parīzi.

      Bet es neesmu redzējis ne viņu degungalu.

      Diruā vēl nekā nebija lasījis, tāpēc tūlīt paņēma avīzi un steigšus pārlasīja garu rakstu ar virsrakstu “Indija un Ķīna”, un reportieris viņam norādīja un pasvītroja interesantākās vietas.

      Aizelsies iesteidzās Forestjē.

      – Ā, labi! Jūs abi man esat vajadzīgi, – viņš rosīgi sacīja un norādīja veselu rindu politisku informāciju, kādas līdz vakaram jāievāc.

      Diruā viņam pasniedza savu rakstu.

      – Te ir turpinājums par Alžīriju.

      – Lieliski, dod šurp, es aiznesīšu šefam.

      Tas bija viss.

      Senpotens ar jauno kolēģi devās projām, un, kad abi bija izgājuši СКАЧАТЬ