Mīlulis. Gijs de Mopasans

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ apvienībā, panākt, lai biedri, kas tagad guvumu dalīja bez viņa, uzņem viņu savā vidū.

      Vakaros, pa logu raudzīdamies uz garām braucošajiem vilcieniem, Diruā bieži lauzīja galvu, kā lai rīkojas.

V

      Divi mēneši bija aizritējuši, pienācis jau septembris, bet no straujajiem panākumiem, uz kuriem Diruā bija cerējis, vēl nebija ne vēsts, un viņam likās, ka tie nāk pārāk lēni. Vairāk par visu viņu sarūgtināja zemais sabiedriskais stāvoklis, taču viņš neredzēja nevienu ceļu, kas varētu aizvest augstumos, kur cilvēks rod cieņu un naudu. Diruā jutās kā ieslēgts nožēlojamā reportiera amatā, iestidzis tanī, nespēdams no tā izrauties. Viņa darbu atzina, bet uz viņu pašu skatījās no augšas. Pat Forestjē, kam viņš sniedza tūkstoš pakalpojumus, vairs neaicināja viņu uz pusdienām un visumā izturējās pret viņu kā pret apakšnieku, kaut arī joprojām uzrunāja ar draudzīgo “tu”.

      Ir gan tiesa, ka laiku pa laikam Diruā, izmantodams izdevību, ievietoja avīzē pa nelielam rakstiņam. Ar savām hronikām viņš bija ievingrinājis spalvu un iemantojis mēra sajūtu, kuras viņam bija trūcis, kad rakstīja turpinājumu par Alžīriju, tāpēc tagad vairs nebija ko baidīties, ka viņa piezīmes par aktualitātēm varētu tikt noraidītas. Bet no tām līdz aprakstiem, kuros var ļaut vaļu iztēlei, vai arī līdz autoritatīviem rakstiem par politiskiem jautājumiem bija ļoti tālu, starpība tikpat liela kā vizināties pa Buloņas mežu savā pajūgā vai sēdēt uz bukas par kučieri un vizināt pajūga īpašnieku. Diruā sevišķi pazemoja apziņa, ka augstāko aprindu pasaules durvis viņam slēgtas, ka tur uz viņu neskatījās kā uz līdzīgu un ka viņam nebija intīmas draudzības ar sievietēm, kaut arī vairākas pazīstamas aktrises savtīgos nolūkos reizēm bija viņu uzņēmušas itin sirsnīgi.

      No pieredzes zinādams, ka spēj savaldzināt, vienā mirklī modināt neparastas simpātijas gan augstāko aprindu dāmās, gan mazās aktrisītēs, Diruā nepacietīgi kā sapīts kumeļš iztēlē trauca pretī tām sievietēm, no kurām varētu būt atkarīga viņa nākotne.

      Diezgan bieži viņam ienāca prātā apmeklēt Forestjē kundzi, bet doma par pēdējo sastapšanos viņu atturēja, pazemoja, un viņš gaidīja, lai vīrs viņu uzlūdz. Tad viņš atcerējās de Marela kundzi, atcerējās, ka tā bija viņu aicinājusi pie sevis, un kādu pēcpusdienu, kad nekas nebija darāms, devās pie jaunās paziņas.

      “Līdz pulksten trim vienmēr esmu mājās,” de Marela kundze bija sacījusi.

      Diruā piezvanīja pie viņas dzīvokļa durvīm pustrijos.

      De Marela kundze dzīvoja Verneija ielā, nama ceturtajā stāvā.

      Durvis atvēra jauna, izspūrusi istabene, kas, cepurīti sasienot, sacīja:

      – Jā, kundze ir mājās, bet es nezinu, vai jau ir piecēlusies.

      Ar šiem vārdiem viņa atgrūda vaļā tikai pievērtās salona durvis.

      Diruā iegāja iekšā. Istaba bija diezgan liela, izskatījās neuzposta, mēbeļu tanī nebija daudz. Veci, izbalējuši atzveltnes krēsli bija sarindoti gar sienu, droši vien tos tur atbīdījusi kalpone, jo nekur nebija manāma savu māju mīlošas sievietes gaumīgā roka. Pie četrām sienām nevienāda garuma auklās greizi karājās četras nožēlojamas gleznas, kurās bija attēlota pa upi peldoša laiva, kuģis jūrā, dzirnavas klajumā un malkas cirtējs mežā. Varēja nojaust, ka tās jau ilgi bija tā sašķiebušās un ka tām pāri mēdz slīdēt vienaldzīgas namamātes nevērīgais skatiens.

      Diruā atsēdās un sāka gaidīt. Viņš gaidīja ilgi. Beidzot atvērās durvis un ieskrēja de Marela kundze, ģērbusies sārta zīda kimono, uz kura izšūtas zeltainas ainavas, zili ziedi un balti putni.

      – Iedomājieties, es vēl biju gultā! – viņa iesaucās. – Cik tas mīļi no jums, ka mani apmeklējat! Domāju, ka esat mani aizmirsis.

      Gluži sajūsmināta viņa sniedza viesim abas rokas, un Diruā, ko istabas vienkāršais iekārtojums bija iedrošinājis, satvēra tās un vienu noskūpstīja, kā bija redzējis darām Norbēru de Varenu.

      De Marela kundze uzaicināja Diruā atsēsties. Nopētījusi jauno vīrieti no galvas līdz kājām, viņa sacīja:

      – Kā jūs esat pārvērties! Jūs izskatāties daudz labāk. Parīze atstājusi uz jums labu iespaidu. Tagad stāstiet, – kas jauns?

      Tūlīt abi sāka tērzēt kā veci paziņas, juzdami, ka starp viņiem uzreiz radusies tuvība, mostas paļāvība vienam pret otru, intīma sirsnība, kas piecās minūtēs padara par draugiem divas līdzīga rakstura un līdzīgas iedabas būtnes.

      Piepeši jaunā sieviete pārtrauca tērzēšanu.

      – Cik dīvaini, ka jūtos ar jums tik nepiespiesti, – viņa ar izbrīnu sacīja. – Man šķiet, ka pazīstu jūs jau desmit gadus. Mēs droši vien kļūsim labi draugi. Vai jūs to vēlētos?

      – Bez šaubām, – Diruā atbildēja ar smaidu, kas izteica kaut ko vairāk.

      Viņam šī spožajā, mīkstajā kimono tērpusies sieviete likās pievilcīga, ne tik izsmalcināta, ne tik sievišķīga un maiga kā tā otra, baltajos rītasvārkos, toties kārdinošāka, pikantāka.

      Forestjē kundze ar nemainīgi laipno smaidu uz lūpām, kurš vilināja un tai pašā laikā brīdināja, kurš šķita sakām: “Jūs man patīkat,” – un arī: “Uzmanieties,” – ar smaidu, kura īstenā jēga bija neizdibināma, modināja it īpaši vēlēšanos mesties viņai pie kājām vai arī skūpstīt viņas ņiebura smalkās mežģīnes un lēnām ieelpot smaržīgo siltumu, kas izplūst no liegās miesas. De Marela kundzes klātbūtnē Diruā juta sevī mostamies brutālākas tieksmes, izteiktu iekāri, kuras dēļ viņam drebēja rokas, kad zem vieglā zīda iezīmējās jaunās sievietes auguma līnijas.

      Viņa tērzēja nemitīgi, katrā teikumā bārstīdama savas parastās, draiskās asprātības, tāpat kā strādnieks, apguvis kādu noteiktu paņēmienu, citiem par lielu brīnumu it kā rotaļādamies veic grūtu darbu. Viņš klausījās un domāja: “Būtu labi to visu atcerēties. No viņas čalošanas par dienas notikumiem varētu uzrakstīt burvīgus feļetonus no Parīzes dzīves.”

      Kāds klusītēm, tikko dzirdami pieklauvēja pie durvīm, pa kurām de Marela kundze bija ienākusi.

      – Nāc iekšā, mīlulīt! – viņa uzsauca.

      Mazā meitene no durvīm taisnā ceļā devās pie Diruā un sniedza tam roku.

      – Tā ir īsta uzvara! – māte brīnījās. – Es vairs nepazīstu savu Lorinu.

      Noskūpstījis bērnu un atsēdinājis sev blakus, Diruā ar jauku nopietnību izvaicāja, ko meitene darījusi, kopš viņi nebija tikušies. Lorina atbildēja dzidrā balstiņā, svinīgi kā pieaugusi dāma.

      Pulkstenis nosita trīs. Žurnālists piecēlās.

      – Apmeklējiet mūs bieži, – de Marela kundze aicināja, – mēs papļāpāsim tāpat kā šodien, jūs man vienmēr sagādāsiet prieku. Kāpēc jūs vairs neredz Forestjē mājās?

      – Tāpat vien, – viņš izvairīgi СКАЧАТЬ