Džekpots. Deivids Baldači

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un nobrukušām, saplēstām pusgarajām zeķēm sagrāba savas plastikāta iepirkumu somas un nikni palūkojās uz Lūenu. Vai nu viņa tiešām zināja par pirmītējo sarunu, vai arī gluži vienkārši ņēma ļaunā viņas jaunību, izskatu un skaisto mazulīti. Par to Lūena īsti nevarēja būt droša.

      Viņa apsēdās un ļāvās apcerēm par to, kāda būtu viņas dzīve atkarībā no tā, vai viņa priekšlikumam atbildētu ar "jā" vai "nē". Piedāvājuma noraidīšana šķita nesam līdzi zināmas sekas, saistītas ar Dveinu vai viņam līdzīgiem, bet piedāvājuma pieņemšana varēja radīt citas problēmas. Šis vīrietis bija sacījis, ka viņa piepildītu visus sapņus, ja laimētu loterijā un iegūtu neaprēķināmo bagātību. Visus! Doties jebkur. Darīt visu, kas patīk. Ak mūžs! Doma par tādu neierobežotu brīvību, ko pēc četrām dienām dotu viens vienīgs tālruņa zvans, raisīja vēlēšanos no prieka spiegt un skraidīt pa visu šauro autobusa eju. Lūena bija aizgaiņājusi bažas par to, ka tas ir kāds ekscentrisks plāns acu apmānam. Naudu Džeksons neprasīja, un viņai jau tādas arī nebija. Viņš nebija devis nekādus mājienus, ka vēlētos seksuālus pakalpojumus, kaut gan pilnīga vienošanās, vismaz pagaidām, nebija noslēgta. Taču neizskatījās, ka Džeksons būtu seksuāli ieinteresēts. Viņš nemēģināja Lūenu aizskart, neizteica piezīmes par ārieni, vismaz ne tiešā veidā, un visādā ziņā šķita, ka viņš ir profesionālis un runā vaļsirdīgi. "Varbūt viņš ir sajucis, bet tādā gadījumā ir pratis apbrīnojami notēlot tādu, kam ir skaidrs prāts. Turklāt viņš maksā naudu par telpu, algo sekretāri un tā joprojām. Ja arī Džeksons ir traks, viņam noteikti ir normāli brīži." Lūena papurināja galvu. "Un dienas izlozē viņš pareizi nosauca visus numurus, iekams nolāpītā mašīna izsvieda bumbiņas. To nevar noliegt." Tātad, ja Džeksons sacījis patiesību, tad vienīgais drauds bija tas, ka darījums ir saistīts ar pretlikumību, ar krāpšanu, ar vēl sliktākām lietām, par ko viņa sargājās domāt. Tas bija ļoti bīstami. "Ja nu es piekrītu, mani notver un visa patiesība nāk gaismā? Es varu nokļūt cietumā – varbūt uz visu atlikušo mūžu. Kas tad notiktu ar Līzu?" Piepeši Lūena jutās nelaimīga. Līdzīgi vairumam cilvēku, viņa bieži bija sapņojusi par podu ar zeltu. Šī vīzija viņu vadīja caur daudziem bezcerības brīžiem, kad pārņēma žēlums pret sevi. Tomēr zelta pods sapņos nebija saistīts ar cietuma važām. "Nolādēts!" Viņa nopūtās. "Vai tā ir izvēle starp debesīm un elli? Un kādi ir Džeksona noteikumi? Es esmu pārliecināta, ka par pārvēršanu no pelnrušķītes princesē šis vīrietis pieprasīs ļoti augstu maksu."

      Lūena patiešām nezināja, ko iesāks ar laimestu. Šādas brīvības potenciālu bija viegli redzēt, sagaršot, dzirdēt un sajust. Īstenošana bija kaut kas gluži cits. Ceļot pa pasauli? Lūena nekad nebija izbraukusi ārpus Raikersvilas, ko citi labāk pazina pēc gadskārtējiem gadatirgiem un smirdošajām lopkautuvēm. Uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt reizes, kad viņa bija kāpusi liftā. Viņai nekad nebija piederējusi māja, automašīna vai bankas konts; faktiski nekad nebija piederējis nekas. Viņa ciešami lasīja, rakstīja un runāja literārā angļu valodā, bet noteikti nepretendēja uz iekļūšanu ievērojamo augstākās sabiedrības personu sarakstos. "Džeksons solīja, ka es varēšu iegūt visu. Taču – vai tā patiešām būs? Vai gan iespējams noticēt, ka no dīķa dubļiem izvilkts krupis varētu iedzīvoties kādā Francijas pilī? Bet man nemaz nevajag tik krasi mainīt dzīvi, kļūstot par tādu cilvēku, kāda es noteikti neesmu." Viņai pārskrēja drebuļi.

      "Tur jau tā lieta!" Viņa atglauda no sejas garos matus, noliecās pār Līzu un noglāstīja meitas pieri un zeltainos matiņus. Dziļi ievilkusi elpu, Lūena juta, kā plaušas piepilda pa atvērto autobusa logu ieplūstošais svaigais pavasara gaiss. "Es izmisīgi vēlos būt kaut kas vairāk, kaut kas cits nekā patlaban." Lielāko dzīves daļu viņa bija jutusi, ticējusi un gaidījusi, ka būs iespējams kādudien kaut ko izmainīt. Tomēr ar katru gadu vairāk un vairāk tās kļuva par tukšām cerībām, vairāk un vairāk līdzinājās sapnim, kurš izplēnēs pavisam. "Vadīdama šādu ātri zūdošu, nenozīmīgu dzīvi, es palēnām izžūšu, kļūšu grumbaina un pat neatcerēšos, ka man šāds sapnis jelkad vispār bijis.” Katra drūmās nākamības diena kļuva arvien skaidrāk saskatāma – kā televizorā, kuram beidzot pievienota antena.

      Nu lietas piepeši sāka mainīties. Viņa cieši lūkojās uz tālruņa numuru, kamēr autobuss pa bedraino ielu aizrāva abas ar Līzu atpakaļ pie zemesceļa, kas veda uz netīro treileru, kur viņu atgriešanos gaidīja Dveins Hārvijs, droši vien sliktā omā, jo gribēs naudu alum. Atcerēdamās divus papildus dabūtos dolārus kabatā, viņa atplauka. "Zināms labums no mistera Džeksona jau ir ticis. Kad Dveins būs prom no ceļa, iesākumam varēs visu apdomāt. Šovakar Dveina iecienītajā midzenī "Sēdi un ēd" paredzēts lielo atlaižu vakars. Lai Dveins iet un piedzeras līdz nemaņai!" Pa logu bija redzama no ziemas miega pamodusies pasaule. "Pavasaris ir klāt! Jauns sākums. Varbūt arī man? Tas sāksies pēc divām dienām desmitos no rīta vai arī agrāk." Viņa ar Līzu labu laiciņu skatījās viena otrā, tad apmainījās mīļiem smaidiem. Ļoti gribējās gan raudāt, gan smieties. Lūena maigi piespieda galvu meitas krūtīm.

      Piektā nodaļa

      Salauztās durvis ar insektu tīklu čīkstēdamas atvērās, un Lūena ar Līzu uz rokām iegāja treilerā, kur bija tumšs, auksts un kluss. "Varbūt Dveins vēl guļ." Taču, virzīdamās pa šauro eju, viņa turēja acis un ausis vaļā, gatava jebkurai kustībai vai skaņai. No Dveina pārāk nevajadzēja baidīties, ja vien viņš neuzklupa negaidīti. Godīgā cīņā Lūena spēja viņu savaldīt un ne vienu vien reizi piekāva, kad Dveins bija stipri piedzēries. Skaidrā viņš parasti neizturējās varmācīgi. "Un patlaban viņam vajadzētu būt skaidrā vai gandrīz skaidrā. Mjā, dīvainas attiecības, ja pieņem, ka Dveins skaitās mana otrā pusīte." Tomēr Lūena varēja nosaukt vismaz desmit pazīstamas sievietes, kurām ir līdzīgas attiecības – vairāk ekonomiski apsvērumi, ierobežota izvēle un būtībā inertums, nevis maigas jūtas. Viņai tika izteikti arī citi piedāvājumi, taču zāle neapšaubāmi tikai retumis citur bija zaļāka. Izdzirdusi guļamistabā krākšanu, viņa paātrināja soli un, pieliekusi galvu, ielūkojās mazajā telpā. Viņa strauji ievilka elpu, jo ieraudzīja zem palagiem divus augumus. Pa labi gulēja Dveins. Otru personu palags apsedza visā pilnībā, taču divi apaļumi krūšu apvidū lika noprast, ka tas nav kāds pudeles brālis.

      Lūena klusi izslīdēja gaitenī un, nemierīgo Līzu ar visu sēdekli novietojusi mazgājamā telpā, aizvēra durvis. Negribējās, lai gaidāmie notikumi satrauktu meitu. Kad viņa guļamistabas durvis atvēra no jauna, Dveins vēl aizvien skaļi krāca, turpretī piegulētāja acīmredzot bija pakustējusies, jo Lūena ieraudzīja tumšsarkanu matu šķipsnu un jau pēc sekundes to sagrāba un rāva no visa spēka. Nelaimīgā garo cirtu īpašniece, izvilkta no gultas, puskaila tika triekta pret sienu.

      – Pie joda! – sieviete ieaurojās, noveldamās uz pēcpuses, bet Lūena viņu nesaudzīgi vilka pa raupjo, skrandaino tepiķi. – Nolādēts, ļauj iet!

      Nepilnu sekundi Lūena lūkojās uz savu upuri. – Šērlij… Ja tu, padauza, vēl kādreiz te parādīsies, tad es zvēru pie Dieva, ka pārlauzīšu tev sprandu!

      – Dvein! Kristus vārdā, palīdzi man! Viņa ir traka! – veltīgi pūlēdamās atbrīvot matus no Lūenas tvēriena, vaimanāja Šērlija, kura bija maza auguma un svēra kādas divdesmit mārciņas virs normas. Abām sievietēm virzoties uz guļamistabas durvju pusi, viņas tuklās kājas un pilnīgās, ļenganās krūtis šūpojās šurpu turpu.

      Dveins sakustējās. – Kas te notiek? – viņš miegaini vaicāja.

      – Aizveries! – Lūena СКАЧАТЬ