Džekpots. Deivids Baldači

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ par apciemojumu. Tu sagādāji man jauku rītu. – Skanīgi iesmiedamies, viņš papliķēja sev pa augšstilbu un atzvēlās spilvenā. Lūena un Šērlija pazuda aiz durvīm.

      Aizvadījusi Šērliju līdz sarūsējušajam Ford motora blokam priekšpagalmā, Lūena devās atpakaļ uz treileru.

      – Tu izrāvi man pusi matu, nelietīgā kuce! – Šērlija pieceldamās iespiedzās, bet Lūena pat neatskatījās. – Es gribu savas drēbes! Atdod manas drēbes, sasodīts!

      Lūena apgriezās. – Ja tev tās nebija vajadzīgas, kamēr biji šeit, tad es nesaprotu, kāpēc tās tev būtu vajadzīgas tagad.

      – Es šāda nevaru iet mājās.

      – Tad neej! – Lūena pieveica izdedžu bloku pakāpienus un aizcirta aiz sevis treilera durvis.

      Dveins, uzrāvis bokseršortus, sagaidīja viņu priekštelpā; mutē viņam šūpojās neaizdegta cigarete. – Vīrietim sagādā prieku tas, ka viņa dēļ kaujas divas kaķenes. Tas uzlabo asinsriti, Lūena. Kā būtu, ja es tagad ņemtu priekšā tevi? Nāc šurp, mazā, dod buču! – Dveins plati pasmaidīja un mēģināja aplikt roku viņai ap slaido kaklu, bet nepaguva ne ievilkt elpu, kad Lūena labās rokas dūri trieca viņam pa muti, izkustinot pāris zobu. Lai cik smeldzošs sitiens arī bija, nākamais izrādījās vēl sāpīgāks, jo spēcīgi trāpīja Dveinam tieši starp kājām. Viņš smagi novēlās uz grīdas.

      Lūena pārliecās viņam pāri. – Ja tu, Dvein Hārvij, uzdrošināsies to pieprasīt, es tev kaut ko noraušu un noskalošu tualetē.

      – Trakā muļķe, – sagrābis cirksni, vīrietis nosmilkstēja; no lūpām viņam sūcās asinis.

      Viņa pastiepa roku un tēraudcietā tvērienā saspieda viņa vaigus. – Nē, traks esi tu, ja kaut uz sekundi vari iedomāties, ka es samierināšos ar tādu preteklību!

      – Mēs neesam precējušies.

      – Tā gan, bet mēs dzīvojam kopā. Mums ir kopīgs bērns. Un šis miteklis tikpat labi ir mans kā tavs.

      – Šērla man neko nenozīmē. Ko tu dusmojies? – Viņš raudzījās Lūenā un joprojām cieši turēja savas darīšanas, acu kaktiņos riešoties sīkām asaru lāsītēm.

      – Tā treknā bāba taču aizgāzelēsies uz veikalu, uz skaistumkopšanas salonu un arī uz nolādēto "Sēdi un ēd" un tur piedziedās ausis ikvienam, kas vien būs ar mieru klausīties. Tad es izskatīšos pēc lielākās muļķes pasaulē.

      – Tev nevajadzēja mani šorīt atstāt. – Dveins pūlējās piecelties no grīdas. – Saproti, tā ir tava vaina. Viņa atnāca kaut kādās darīšanās pie tevis. Ko man bija darīt?

      – Nezinu, Dvein. Varbūt vajadzēja viņai piedāvāt nevis savu daiktu, bet labāk tasīti kafijas?

      – Es nejūtos labi, mazā. Tik tiešām ne. – Viņš atslējās pret sienu.

      Lūena rupji pagrūda viņu nost un gāja pie Līzas. – Ir nu gan jaunumi!

      Pēc mirkļa viņa atkal aizsoļoja vīrietim garām un iegāja guļamistabā, kur norāva palagus no gultas.

      – Turpini tik tālāk, svied tos prom! – Dveins sabozies stāvēja durvīs un vēroja viņu. – Pati vien pirki.

      Uz viņu pat nepalūkodamās, Lūena atbildēja: – Es tos aiznesīšu pie Vandas izmazgāt. Domā, ka es uz tādiem gulēšu, ja tu tur esi mīcījies ar paklīdeni? – Viņa pacēla matraci, ieraudzīja kaut ko zaļu, pievērsās Dveinam un stingri noprasīja: – Pie joda, kas tad tas?

      Dveins dzedri palūkojās uz viņu. Laiski ieslājis istabā, viņš sarausa naudu kaudzītē un iebāza papīra maisiņā, kas stāvēja uz galda blakus gultai. Maisiņu aizdarījis, viņš turpināja Lūenu vērot un uzpūtīgi pavēstīja: – Teiksim, es vinnēju loterijā.

      To dzirdot, viņa gluži vai sastinga. Uz mirkli likās, ka teju būs jākrīt nemaņā. "Vai tiešām Džeksonu sūtījis Dveins? Vai viņi ir uz vienu roku? Neko neticamāku nevarētu iztēloties. Tas nevar būt!" Ātri atguvusies, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Muļķības! Kur tu to dabūji, Dvein?

      – Teiksim, tas tev ir lielisks iemesls būt pret mani labai un turēt muti.

      Lūena nikni izgrūda viņu no istabas un aizslēdza durvis. Pārģērbusies džinsos, tenisa kurpēs un sporta krekliņā, viņa steigšus sakravāja ceļasomu. Kad viņa durvis atkal atslēdza un atvēra, Dveins nebija pakustējies; rokā viņš vēl arvien cieši turēja maisiņu. Viņa strauji pagāja garām, attaisīja durvis uz mazgājamo telpu un, ar vienu roku pacēlusi nemierīgo Līzu, ar otru satvērusi netīro veļu un ceļasomu, devās ārā no treilera.

      – Uz kurieni, Lūena?

      – Nav tava darīšana, nolādēts!

      – Cik ilgi tu dusmosies? Es taču nebiju nikns, kad tu man iespēri pa olām, vai ne? Faktiski es to esmu jau aizmirsis.

      Viņa uzreiz apcirtās. – Dvein, tu esi stulbākais nekauņa pasaulē!

      – Vai tiešām? Un kas tad, pēc tavām domām, esi tu pati? Nu, ja nebijis manis, tev nebūtu pat šī nolādētā mitekļa. Es tevi pieņēmu, citādi tev nebūtu nekā! – Piesardzīgi turēdamies drošā atstatumā, Dveins aizdedza nākamo cigareti un nometa sērkociņu uz skrandainā paklāja. – Varbūt labāk būtu, ja tu nevis visu laiku kauktu, bet pacenstos būt pret mani laba. – Viņš pacēla augšup ar naudu piebāzto papīra maisiņu. – Tur, no kurienes tā nāk, meitenīt, naudas vēl ir daudz vairāk. Ilgāk šai suņubūdā es vairs netaisos dzīvot. Labāk padomā par to! Padomā labi! Man ne no tevis, ne kāda cita vairs nebūs vajadzīgs nekas. Vai dzirdi?

      Lūena atvēra ārdurvis. – Es tūlīt pat sākšu būt pret tevi laba, Dvein! Vai zini, kā? Es iešu prom, iekams vēl neesmu tevi nogalinājusi! – Izdzirdējusi mātes nikno balsi, Līza ieraudājās, it kā domādama, ka dusmas vērstas pret viņu. Lūena mazo noskūpstīja un mierinoši padūdoja viņai austiņā.

      Dveins vēroja, kā Lūena aizsoļo pa dubļaino pagalmu, un apbrīnoja viņas džinsos iespīlēto pēcpusi. Brīdi viņš skatījās apkārt, vai nemanīs Šērliju, bet viņa acīmredzot jau bija aizskrējusi prom gluži kaila.

      – Mazā, es tevi mīlu! – viņš vīpsnādams nokliedza pakaļ Lūenai.

      – Vācies pie velna, Dvein!

      Sestā nodaļa

      Tirdzniecības centrā valdīja daudz lielāka rosība nekā iepriekšējā dienā, kad Lūena to apmeklēja. Nopriecājusies par pūli, viņa apmeta Džeksona kantorim lielu līkumu, tomēr lūkojās turp. Caur stikla rūtīm durvju abās pusēs izskatījās, ka iekšā ir tumšs. "Ja paraustīšu durvis, tās izrādīsies aizslēgtas. Diez vai Džeksons pēc manas aiziešanas tur uzkavējies vēl ilgi. Es biju viņa vienīgā kliente. Nav šaubu."

      Piezvanījusi uz darbu un pateikusi, ka ir slima, Lūena pavadīja bezmiega nakti pie kādas draudzenes, pārmaiņus lūkojoties te pilnmēnesī, te uz Līzas mutīti. СКАЧАТЬ