Džekpots. Deivids Baldači

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ paliek? Vai mēs vienojamies par pēcpusdienu?

      Džeksons tūlīt atgriezās savā sēdeklī un lūkojās uz galdu, ar plaukstām lēni berzdams ieplaisājušo virsmu. Sejas izteiksme, kad viņš atkal paraudzījās Lūenā, bija vēl nopietnāka nekā pirms nedaudzām sekundēm.

      – Vai jūs, Lūena, kādreiz esat gribējusi kļūt bagāta? Es domāju tādu bagātību, kas pārsniedz jūsu neprātīgākās fantāzijas. Tāda jums un jūsu meitai ļautu piepildīt burtiski visus sapņus.

      Lūena iesmējās, tad uztvēra viņa skatienu. Tā dzīlēs nebija ne smieklu, ne šaubu, ne līdzjūtības. Tur vīdēja tikai cieša vēlēšanās dzirdēt viņas atbildi.

      – Pie joda, jā! Kuram gan nav bijis tāda sapņa?

      – Tie, kas jau ir neciešami bagāti, sapņo reti. Taču jums ir taisnība, vairumam cilvēku zināmā dzīves posmā ir bijušas tamlīdzīgas fantāzijas. Tomēr neviens šīs fantāzijas nepārvērš realitātē. Iemesls ir vienkāršs. Viņi to nespēj.

      – Taču simt dolāru dienā arī nav slikti. – Lūena atbruņojoši smaidīja.

      Dažas sekundes Džeksons glāstīja savu zodu, noklepojās un pēc tam jautāja: – Vai jūs, Lūena, kādreiz esat piedalījusies loterijā?

      Jautājums Lūenu pārsteidza, taču viņa atbildēja labprāt: – Šad un tad. Tā šeit dara visi. Tomēr tas sanāk dārgi. Dveins spēlē katru nedēļu, dažreiz zaudē pusalgu – tas ir, ja viņam vispār izdodas algas čeku dabūt. Viņš iekarst un domā, ka laimēs. Vienmēr liek uz tiem pašiem skaitļiem, jo redzot tos sapņos. Manuprāt, viņš ir stulbāks par stulbu. Un tad?

      – Vai nacionālajā loterijā jūs kādreiz esat piedalījusies?

      – Jūs domājat to, kas notiek visā valstī?

      Skatienam kavējoties pie viņas, Džeksons pamāja. – Jā, – viņš lēnām sacīja, – tieši to es domāju.

      – Tikai vienreiz. Drīzāk man izdotos pastaigāties pa Mēnesi nekā tur laimēt.

      – Jums ir pilnīga taisnība. Faktiskā varbūtība šomēnes ir viens pret trīsdesmit miljoniem.

      – Tā jau es domāju. Labāk tad piedalīties momentloterijā. Tad vismaz var gadīties izdevība tikt pie divdesmit dolāriem. Es vienmēr apgalvoju, ka nav jēgas naudu izmest bez jēgas, īpaši, ja iznākums tāpat ir skaidrs.

      Džeksons aplaizīja lūpas un atbalstīja elkoņus pret galdu. – Ko jūs atbildētu, ja es sacītu, ka varu krasi uzlabot jūsu izredzes laimēt loterijā? – Viņš cieši raudzījās uz Lūenu.

      – Kā, lūdzu? – Lūena jautāja. Tā kā Džeksons klusēja, viņa aplūkoja telpu, kā sagaidīdama kaut kur ieraudzīt novērošanas kameru. – Kāds tam sakars ar darbu? Es, mister, neesmu te nākusi piedalīties spēlītēs.

      – Ja es varētu jūsu izredzes samazināt uz viens pret vienu, – ignorēdams viņas šaubas, Džeksons turpināja, – vai tad jūs piekristu?

      Lūena vairs nespēja savaldīties. – Vai tas ir kāds liels joks? Es nesaprotu, ko domāt. Varbūt Dveins nolēmis paākstīties? Labāk sakiet, pie joda, kas te notiek, vai arī es patiešām kļūšu traka!

      – Tas nav joks.

      – Muļķojiet kādu citu, man tur nav daļas. – Lūena piecēlās no krēsla. – Es tur nepiedalos! Vai nu soliet simt dolāru dienā, vai arī nekas nesanāks, – viņa sacīja, dziļai nepatikai jaucoties ar vēl dziļāku vilšanos par to, ka viņas plāni par lieliskajiem ienākumiem strauji izgaist. Paņēmusi Līzu un somu, viņa pagriezās uz iešanu.

      Džeksona balss mierīgais tonis panāca viņu no muguras. – Es garantēju, Lūena, ka jūs laimēsiet loterijā. Es garantēju, ka jūs laimēsiet vismaz piecdesmit miljonus dolāru.

      Neraugoties uz to, ka prāts lika skriet no šīs vietas prom, cik tik kājas nes, Lūena apstājās un lēni pagrieza seju uz viņa pusi.

      Vīrietis nebija pakustējies. Viņš vēl arvien sēdēja aiz rakstāmgalda, rokas salicis sev priekšā. – Vairs nekāda Dveina, nekādu naktsmaiņu, nebūs vairs jāuztraucas par pārtiku un tīrām drēbītēm jūsu meitai. Jūs varēsiet dabūt visu, ko vēlēsieties. Varēsiet doties visur, kur vēlēsieties. Varēsiet kļūt par to, par ko vēlēsieties. – Viņa balss tonis palika nemainīgi mierīgs un stingrs.

      – Vai nedomājat man pateikt, kā jūs to varat izdarīt? – "Vai viņš pieminēja piecdesmit miljonus dolāru? Visuvarenais Kungs!" Lūena atspiedās ar plaukstu pret durvīm, lai noturētu līdzsvaru.

      – Man vajadzīga atbilde uz jautājumu.

      – Uz kādu jautājumu?

      Džeksons izpleta rokas. – Vai jūs vēlaties būt bagāta?

      – Vai jūs esat traks? Es esmu stipra, tāpēc… Ja kaut ko mēģināsiet, es speršu jums pa resno galu tā, ka aizriposiet un jums paliks tikai puse to smadzeņu, kas bija dienas sākumā.

      – Vai tas man jāsaprot kā "nē"? – viņš jautāja.

      Lūena pārmeta matus uz vienu pusi un pārlika Līzas sēdekli no labās rokas kreisajā. Meitenīte lūkojās no viena uz otru, it kā piedalīdamās satrauktajā sarunā. – Pie velna, jūs man neko tamlīdzīgu garantēt nevarat. Tāpēc es eju prom un zvanu uz trakomāju, lai nāk jūs savākt.

      Tobrīd Džeksons, palūkojies pulkstenī, piegāja un ieslēdza televizoru.

      – Pēc minūtes notiks nacionālā loterija. Varēs laimēt tikai vienu miljonu, tomēr ilustrācijai noderēs. Saprotiet, man tur nav nekāda labuma, es izmantoju to demonstrēšanas nolūkos, lai mazinātu jūsu pilnīgi saprotamo skepticismu. – Lūena pagriezās un lūkojās uz ekrānu. Sākās izloze, un tika iedarbināta bumbiņu ierīce. Džeksons viņu vēroja. – Laimīgie numuri pēc kārtas būs astoņi, četri, septiņi, vienpadsmit, deviņi un seši. – Izvilcis no kabatas papīru un zīmuli, viņš pierakstīja numurus. Papīru viņš pasniedza Lūenai.

      Valdot smieklus, viņai izlauzās skaļš spurdziens. Taču tas tikpat spēji apklusa, jo pirmais nosauktais numurs bija astoņi. Pēc tam ātri sekoja četri, septiņi, vienpadsmit, deviņi un seši. Nobālējušu seju Lūena lūkojās papīra lapiņā un pēc tam laimīgajos skaitļos uz ekrāna.

      Džeksons televizoru izslēdza. – Ticu, ka tagad jūsu šaubas par manām spējām ir izkliedētas. Varbūt varam atgriezties pie mana piedāvājuma?

      Lūena atbalstījās ar muguru pret sienu. Šķita, ka āda uz kauliem vibrē un dūc, it kā ķermenī mitinātos miljons bišu. Viņa lūkojās uz televizoru. Nebija redzami vadi vai kaut kas tāds, kas palīdzētu izskaidrot viņa pareģojumu. Nekāda videomagnetofona. Tā varēja būt vienīgi tiešraide. Viņa krampjaini norija siekalas un raudzījās vīrietī.

      – Pie joda, kā jūs to darāt? – Vārdi izskanēja klusi un bailīgi.

      – Tas jums nav jāzina. Lūdzu, tikai atbildiet uz jautājumu! – Džeksons СКАЧАТЬ