Название: Džekpots
Автор: Deivids Baldači
Издательство: KONTINENTS
Жанр: Современная зарубежная литература
isbn: 978-9984-35-847-5
isbn:
Kantoris bija koridora galā, ēkas dienvidu pusē. Lūena atvēra durvis un gāja iekšā.
– Lūena?
Izbrīnījusies Lūena raudzījās uz runātāju. Pie letes stāvēja glīts jauneklis melnās biksēs un īspiedurkņu kreklā ar kaklasaiti. Satraukumā viņš klikšķināja labajā rokā satverto pildspalvu. Lūena puisi vērīgi nopētīja, taču neatcerējās itin nemaz.
Jauneklis gandrīz vai pārliecās letei. – Es necerēju, ka tu mani atcerēsies. Džonijs Džārviss. Tagad mani sauc par Džonu. – Viņš profesionāli izstiepa plaukstu, plati smaidīdams, cieši sarokojās ar Lūenu un veselu minūti dudinājās ap Līzu. Lūena izņēma no somas segu, nosēdināja meitu uz tās un iedeva viņai mīksto rotaļlietu.
– Nespēju noticēt, ka tas esi tu, Džonij. Kad es tevi redzēju pēdējo reizi? Laikam sestajā klasē?
– Tu biji septītajā, bet es devītajā.
– Tu izskaties labi. Tiešām labi. Cik sen tu jau te strādā?
Džārviss lepni pasmaidīja. – Pēc vidusskolas es iestājos kopienas koledžā un ieguvu pirmsbakalaura grādu dabaszinātnēs. Tagad es jau divus gadus strādāju šajā tirdzniecības centrā. Sākumā biju datu operators, bet tagad esmu paaugstināts par tirdzniecības centra darbības menedžera palīgu.
– Apsveicu. Tas ir brīnišķīgi, Džonij… tas ir, Džon!
– Pie joda, vari mani saukt par Džoniju. Kad tu ienāci pa šīm durvīm, es gandrīz vai negribēju ticēt savām acīm. Tiklīdz es tevi ieraudzīju, man likās, ka nokritīšu un nomiršu. Nekad nedomāju, ka vēl kādreiz tevi satikšu. Es domāju, ka esi aizbraukusi uz Ņujorku vai tamlīdzīgi.
– Nē, es vēl arvien esmu tepat, – viņa steigšus atbildēja.
– Pārsteidzoši, ka es nekad agrāk tevi te neesmu saticis.
– Šurp es necik bieži nenāku. No turienes, kur tagad dzīvoju, tas ir diezgan patālu.
– Apsēdies un pastāsti, kā tev klājas! Nemaz nezināju, ka tev ir mazulītis. Nezināju pat, ka esi precējusies.
– Es neesmu precējusies.
– Ā! – Džonijs nedaudz pietvīka. – Vai gribēsi kafiju vai kaut ko citu? Es tūlīt uzvārīšu.
– Man ir diezgan maz laika, Džonij.
– Nu labi… Kā es tev varu palīdzēt? – Piepeši viņš izskatījās pārsteigts. – Tu taču nemeklē darbu, vai ne?
Lūena dzedri palūkojās uz viņu. – Un ja meklētu? Vai tur kas slikts?
– Nē, nekādā gadījumā. Saproti, es tikai gribēju sacīt, ka neiedomātos tevi te ieraudzīt, ja tu te nestrādā, tas arī viss. – Viņš pasmaidīja.
– Darbs paliek darbs, vai ne? Tu te strādā. Un, ja mēs par to runājam, tad es nezinu, ko man iesākt ar savu dzīvi.
Džārvisa smaids ātri apdzisa, un viņš nervozi berzēja plaukstas gar bikšu starām. – Es negribēju neko sliktu, Lūena. Es tikai vienmēr biju iztēlojies, ka tu dzīvo kādā pilī, valkā fantastiskas kleitas un brauc ar fantastiskām mašīnām. Piedod!
Atceroties par Džeksona priekšlikumu, Lūenas dusmas noplaka. Iespējams, ka nu viņai pilis būs sasniedzamas. – Ir jau labi, Džonij, šī bijusi gara nedēļa, ja saproti, ko es gribu teikt. Darbu es nemeklēju. Bet es gribētu dabūt informāciju par vienu jūsu īrnieku.
Pār plecu palūkojies dziļāk birojā, kur bija dzirdamas sarunas, tālruņu zvani un tastatūras knikšķi, Džārviss atkal pagriezās pret viņu. – Informāciju?
– Jā. Vakar no rīta es biju šeit uz kādu tikšanos.
– Ar ko?
– Tieši to tu man varbūt varētu pastāstīt. Ienākot tirdzniecības centrā tieši pa durvīm pie autobusa pieturas, tā ir pirmā firma labajā pusē. Tur nav itin nekāda uzraksta, bet tā atrodas blakus saldējuma pārdotavai.
Uz brīdi Džārviss izskatījās apmulsis. – Es domāju, ka tā telpa vēl ir brīva. Mums tādu ir daudz. Mūsu uzņēmums neatrodas pašā iecienītākajā vietā.
– Bet vakar tā nebija brīva.
Piegājis pie datora, Džārviss sāka spaidīt taustiņus. – Sakarā ar ko šī satikšanās bija?
Lūena atbildēja nekavējoties. – Par darbu, kas saistīts ar tiešo pārdošanu.
– Jā, mums ir bijuši daži cilvēki, kas īrē telpas uz īsu laiku tādām kā pārrunām vai tamlīdzīgi. Ja mums ir kāda brīva telpa… un tāda parasti atrodas… mēs to atvēlam, dažreiz pat tikai uz vienu dienu. It īpaši tad, ja telpa jau ir iekārtota kā kantoris.
Drīz Džārviss atrada vajadzīgo failu un pētīja informāciju. Tā kā bija dzirdamas balsis no blakus esošā biroja, viņš devās aiztaisīt durvis un mazliet bažīgi palūkojās Lūenā. – Ko īsti tu vēlies uzzināt?
Skolasbiedrs šķita bažīgs, un viņa paraudzījās uz tikko aizvērtajām durvīm. – Tev taču tāpēc neradīsies nepatikšanas, Džonij?
Viņš noraidoši atvēcinājās. – Pie joda, nē. Atceries, ka es te esmu menedžera palīgs, – viņš svarīgi sacīja.
– Tad stāsti man visu, ko vari! Kas tie ir par ļaudīm, ar ko nodarbojas, kur viņus var atrast…
Jauneklis izskatījās apmulsis. – Vai tad viņi paši intervijas laikā to nepateica?
– Tikai šo to, – Lūena gausi atteica. – Taču es gribētu pārliecināties, ka tas viss ir likumīgi, pirms pieņemu vai noraidu piedāvājumu. Es taisos pirkt labāku apģērbu, un varbūt būs vajadzīga arī mašīna. Ja kaut kas nav kārtībā, es ar viņiem negribu ielaisties.
Džārviss nosprauslājās. – Prātīgi darīts. Tas, ka mēs šiem cilvēkiem izīrējam telpas, vēl nenozīmē, ka viņi nav krāpnieki. – Tad viņš raižpilni piebilda: – Vai viņi tev pieprasīja naudu?
– Nē, faktiski viņi man piesolīja gluži neticamu summu.
– Tad laikam tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesi.
– Tieši par to es baidos. – Lūena vēroja, kā viņa pirksti rotaļīgi slīd pa datora taustiņiem. – Kur tu to iemācījies? – viņa brīnījās.
– Vai šo te? Kopienas koledžā. Tur ir ļoti vispusīgas mācību programmas. Datori ir lieliski.
– Man nebūtu nekas pretī kādreiz atkal atgriezties skolā.
– Skolā tu vienmēr biji ļoti attapīga, Lūena. Varu derēt, ka tu apgūtu visu.
Lūena veltīja viņam piemīlīgu СКАЧАТЬ