Džekpots. Deivids Baldači

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ palikusi nomodā, piekrāsodama savu vienīgo augstpapēžu kurpju plaisas. Kurpes bija tumšbrūnas un kleitai nepiestāvēja, bet vajadzēja vien tās vilkt. Bez tām viņai piederēja vien iecerētajam pasākumam neatbilstošas gumijas sandales un tenisa čības, ko varētu izmantot, lai noietu jūdzi līdz autobusa pieturai. "Šodienai jāsākas ar kaut ko jaunu vai vismaz savādāku. Kas zina? No tā galu galā kaut kas varētu iznākt. Tas mūs ar Līzu varētu novest citā dzīvē, prom no Dveina."

      Lūena dziļi ievilka elpu, attaisīja somiņas iekškabatas rāvējslēdzēju un rūpīgi atlocīja tur ielikto papīriņu. Tur bija pierakstīta adrese un citas ziņas, ko pa tālruni bija pavēstījis kāds, kas dēvējās par misteru Džeksonu. Šim zvanam viņa negrasījās atbildēt, jo toreiz bija tikko pārradusies no darba – no pusnakts līdz septiņiem rītā Lūena strādāja "Pirmā numura autostāvvietā" par viesmīli.

      Tālruņa zvana brīdī Lūenas acis bija ciet un viņa sēdēja uz virtuves grīdas, ar krūti barodama Līzu. Mazajai nāca zobiņi, un Lūenas krūšgali dega kā ugunī, taču bērnu pārtikas maisījums bija sasodīti dārgs un piens bija beidzies. Sākumā Lūena negribēja zvanam atsaukties. Darbs populārajā tālbraucēju stāvvietā starpštatu maģistrāles malā nozīmēja rosīšanos bez apstājas, savukārt Līza bērnu sēdeklī tikmēr bija droši paslēpta zem letes. Meitenīte spēja pati noturēt pudelīti, un arī bufetes vadītājam Lūena diezgan labi patika, tāpēc viņai nedraudēja atlaišana.

      Viņiem nemēdza daudz zvanīt. Galvenokārt pieteicās Dveina draugi, aicinot iedzert kaut ko vai piepelnīties, izjaucot šosejas malā atstātas salūzušas automašīnas. Viņi to sauca par naudu zālītei un meičām – bieži vien Lūenai dzirdot. Nē, Dveina draugi nevarētu zvanīt tik agri! Septiņos no rīta viņi pēc kārtējās uzdzīves jau stundas trīs gulēja dziļā miegā.

      Pēc trešās iezvanīšanās Lūena sazin kādu iemeslu dēļ pastiepa roku un saņēmās, lai atsauktos. Runātāja balss skanēja noteikti un profesionāli. Izklausījās, ka vīrietis lasa iepriekš sagatavotu tekstu, un Lūenas miega apēnotais prāts to uztvēra kā cenšanos kaut ko pārdot. Nu gan joks! Viņai nebija ne atliktā maksājuma kartes, ne konta bankā, un vienīgais naudas mazumiņš tika slēpts plastikāta maisiņā, grozā ar Līzas netīrajiem autiņiem – tur Dveins nekad nemeklētu. "Skaidrs, mister, jūs cenšaties kaut ko pārdot. Kredītkartes numurs? Paklausieties… Visa? MasterCard? AmEx? Platinum? Man ir visas, diemžēl tikai sapņos." Taču Džeksons bija jautājis pēc viņas, nosaukdams vārdā. Un pēc tam pieminējis darbu. Šis cilvēks neko nepārdeva. Viņš tik tiešām piedāvāja darbu! "Kā jūs dabūjāt manu tālruņa numuru?" Lūena bija pavaicājusi. "Šāda informācija nav grūti pieejama," Džeksons attrauca tik pārliecinoši, ka viņa tūlīt noticēja. Kad Lūena aizrādīja, ka viņai jau ir darbs, viņš jautāja par atalgojumu. Sākumā viņa bija atteikusies uz šo jautājumu atbildēt, bet drīz vien atzinās, cik saņem. Tik atklātas atbildes iemeslus viņa pati nezināja. Pēc tam viņai šķita, ka tā bijusi priekšnojauta par to, kas sekos tālāk.

      Tad Džeksons minēja samaksu.

      Divas nedēļas garantēts darbs par simts dolāriem dienā. Lūena ātri aprēķināja galvā. Kopā tūkstotis dolāru, turklāt reāla iespēja dabūt darbu vēl par tādu pašu likmi. Turklāt vajadzēja strādāt nevis pilnu dienu, bet, augstākais, četras stundas. Tas itin nemaz netraucētu darbam autostāvvietā! Tātad – divdesmit pieci dolāri stundā. Neviens no paziņām nekad nebija pelnījis tādu naudu. Tik tiešām, iznāca divdesmit pieci tūkstoši dolāru gadā! Ja rēķina, ka jāstrādā tikai puse darbdienas, gada likme ir piecdesmit tūkstoši! Tik milzīgas summas pelnīja tikai ārsti, juristi un kinozvaigznes, bet ne jau vidusskolu nepabeigusi meiča, kas bezcerīgos nabadzības žņaugos mitinājās kopā ar kaut kādu Dveinu.

      It kā atbildēdams uz Lūenas skaļi neizteiktajām domām, Dveins tobrīd uztrūkās un skatījās viņā ķieģeļsarkanām acīm.

      – Uz kurieni, pie joda, tu taisies? – Vārdus Dveins stiepa apvidum atbilstošā manierē. Piepeši radās iespaids, ka viņai visu mūžu līdzīgus vārdus tādā pašā tonī būtu teikuši daudzi un dažādi vīrieši. Par atbildi viņa no kumodes paņēma tukšu alus kārbu.

      – Kā būtu ar vēl kādu alu, mazulīt? – Viņa vāri smaidīja, samāksloti raukdama uzacis. Biezās lūpas vilinoši izrunāja katru skaņu. Vēlamais efekts neizpalika. Ieraugot savu iesala un alumīnija dievu, Dveins smagi nopūtās un atkrita atpakaļ tuvīno paģiru skavās. Neskatoties uz biežo dzeršanu, viņš alkoholu nepanesa. Nākamajā minūtē Dveins jau atkal bija aizmidzis. Lelles smaids no Lūenas sejas tūlīt pazuda, un viņa no jauna ielūkojās zīmītē. Zvanītājs bija teicis, ka darbs saistīts ar jaunu ražojumu izmēģināšanu un reklāmu klausīšanos, par ko būšot jāizsaka savs viedoklis. Kaut kas līdzīgs pētījumam. Džeksons to bija nosaucis par demogrāfisko analīzi. Viņi ar to nodarbojoties visu laiku. Tās esot tādas lietas, kas saistītas ar sludinājumu izvietošanas cenām un reklāmām televīzijā. "Simts dolāru dienā par manu viedokli, ja es to visu mūžu esmu izteikusi par velti! Tik tiešām pārāk labi, lai būtu patiesi."

      Kopš tālruņa zvana Lūenai neskaitāmas reizes tas atkal un atkal nāca prātā. Viņa nebija ne tuvu tik dumja, kā tēvs domāja. Aiz izskatīgās sejas patiesībā mājoja daudz spēcīgāks intelekts, nekā nelaiķis Benijs Tailers varētu iztēloties, turklāt intelekts bija savienots ar atjautību, kas viņai jau gadiem ilgi ļāva būt apsviedīgai dzīvē. Diemžēl apkārtējie tikai retumis centās ieraudzīt kaut ko vairāk par izskatu. Viņa bieži sapņoja par tādu eksistenci, kurā krūtis un pēcpuse nebūtu pirmā, pēdējā un vienīgā lieta, ko viņā ievēro un par ko izsaka piezīmes.

      Viņa palūkojās uz Līzu. Meita nu bija pamodusies, viņas actiņas aplūkoja istabu, kamēr līksmi apstājās pie mātes sejas. Lūenas skatiens kavējās pie mazās. "Vai kaut kas varētu būt vēl ļaunāks par mūsu pašreizējo realitāti? Darbu es varēšu paturēt pāris mēnešu vai, ja patiešām palaimēsies, pusgadu, un tad sekos atlaišana un solījums ņemt atpakaļ, kad laiki kļūs labāki, kas, šķiet, nenotiks nekad. Bez vidusskolas diploma mani teju vai neglābjami ierindo stulbeņu kategorijā." Pateicoties dzīvei ar Dveinu, viņa šo etiķeti jau sen bija pieņēmusi kā pelnītu. Viņš bija Līzas tēvs, lai arī viņam nebija nolūka Lūenu precēt. Taisnības labad vajadzētu piebilst, ka viņa pārāk nealka ne pēc Dveina uzvārda, ne arī pēc šī vīrieša bērna prātā, kas nāktu tam līdzi. Un tomēr – Lūena, pati neuzaugusi laimīgā, mīlošā ģimenē, jutās cieši pārliecināta, ka meitas labklājībai vienota ģimene ir vitāli svarīga. Par šo tematu viņa bija lasījusi laikrakstos un daudz dzirdējusi dažādos šovos. Labklājības ziņā Lūena Raikersvilā lielākoties atradās soli priekšā citiem, jo uz katru nožēlojamāko darba vietu pretendēja apmēram divdesmit cilvēku. "Līzai jādzīvo daudz labāk par savu māti" – šīs domas Lūena bija izlēmusi pārvērst realitātē. "Ar tūkstoš dolāriem lietas labā kaut ko varbūt tiešām varētu izdarīt. Nopirkt autobusa biļeti uz kādu citu vietu. Būtu mazliet naudas dzīvošanai, kamēr izdotos atrast darbu." Viņa gadiem ilgi bija izmisīgi vēlējusies mazu ietaupījumu nebaltai dienai, bet nekad nebija spējusi neko ietaupīt.

      Raikersvila nozīmēja nāvi, bet treilers – Dveina neoficiālās kapenes. Viņš nekad nedabūtu neko labāku, un, pirms viņu aprītu zeme, varbūt sāktos vēl daudz sliktāki laiki. Lūena saprata, ka tas būtu arī viņas kaps, taču tas nedrīkst notikt. "Ne jau pēc šīs dienas. Ne pēc norunātās tikšanās." Viņa salocīja papīriņu un atlika atpakaļ makā. Izņēmusi no kādas atvilktnes kārbiņu, viņa tajā sameklēja sīknaudu autobusam. Tad viņa pabeidza kārtot matus, aizpogāja kleitu, СКАЧАТЬ