Džekpots. Deivids Baldači

Чтение книги онлайн.

      Otrā nodaļa

      Abās pusēs šaurajam, dubļainajam ceļam kuploja biezi koki, un tajā virzienā pūta spirdzinošs vējš. Piepeši ceļš pagriezās uz ziemeļiem un austrumos tikpat strauji nolaidās lejup. No uzkalniņa skatienam pavērās citi koki, daži mirstoši, vēja, slimību un sliktā laika saliekti mokošās formās, taču vairums taisnu; resnie stumbri slēja augšup lapotus zarus. Ceļa kreisajā pusē čaklāks vērotājs varētu ieraudzīt brīvu pusapli no dubļiem un jaunas pavasara zāles plankumiņiem. Turpat vietu bija atradušas sarūsējušas motoru daļas, atkritumu grēdas, kaudzīte iztukšotu alus kārbu, nolietotas mēbeles un citas drazas, kas apsnigušas kalpoja par vizuālās mākslas objektiem un kur, laikam kļūstot aukstākam, mājvietu atrada čūskas un citas dzīvas būtnes. Šīs pusapļa saliņas pašā vidū virs drūpošu izdedžu blāķa stāvēja īss, plats treilers. Šķita, ka tā vienīgā saskarsme ar ārpasauli būtu elektropārvades un tālruņu līnijas, kas no zemajiem, slīpajiem stabiem stiepās lejup gar ceļu, vienā treilera pusē saskaroties. Šīs nekurienes vidū treilers neapstrīdami izskatījās neglīti. Tā iemītnieki šādam savas apkārtnes atainojumam piekristu, ka apzīmējumu "nekurienes vidus" tikpat labi varētu attiecināt arī uz viņiem pašiem.

      Treilerā Lūena Tailere lūkojās ieslīpi novietotā spogulītī, uztupinātā uz šķības kumodes. Seju viņa turēja neparastā leņķī ne vien tāpēc, ka apbružātajai mēbelei vienā pusē bija nolauzta kāja, bet arī tāpēc, ka spogulītis bija sašķaidīts un stikla virsmu šķērsoja līkumotas līnijas, līdzīgas sīkiem koka zariņiem. Lūkodamās spogulī taisni, Lūena atspulgā redzētu nevis vienu, bet trīs sejas.

      Sevi pētīdama, Lūena nesmaidīja; viņa vispār neatcerējās, ka jebkad būtu par savu izskatu smaidījusi. "Izskats ir tava vienīgā vērtība." Tas viņai bija dzīts galvā kopš neatminamiem laikiem. "Kaut gan nenāktu par ļaunu salabot zobus." Viņa kopš mazotnes bija lietojusi nefluorizētu akas ūdeni un savu mūžu nebija spērusi kāju pāri zobārsta kabineta slieksnim, un tas atstāja savas sekas.

      Atjautīga viņa, protams, nebija; tēvs to bija atkal un atkal atkārtojis. Atjautības trūka vispār vai varbūt neradās iespējas to izmantot? Šādu jautājumu viņa nekad nebija uzdevusi, un nu Benijs Tailers jau piecus gadus kā bija miris. Lūenas māte Džoja, kopš kuras nāves bija pagājuši gandrīz trīs gadi, nekad nebija jutusies laimīgāka kā pēc sava vīra aiziešanas. Tas Benija Tailera uzskatus par viņas prāta spējām būtu pilnīgi mainījis, bet mazas meitenes parasti bez vārda runas tic tam, ko tēvi iestāsta.

      Lūena pameta skatienu uz sienu, kur karājās pulkstenis. Tā bija vienīgā lieta, kas palikusi no mātes, kaut kas līdzīgs ģimenes īpašumam, jo Džojai Tailerei to bija dāvājusi viņas māte todien, kad viņa apprecēja Beniju. Pulkstenim nekādas īstas vērtības nebija; par desmit dolāriem tādu varētu nopirkt katrā lombardā. Tomēr Lūena to glabāja kā dārgumu. Bērnībā viņa naktīs bija ieklausījusies tā lēnajos, ritmiskajos tikšķos. Visdziļākajā tumsā meitene zināja, ka pulkstenis arvien ir tuvumā, tas vienmēr ieaijāja miegā un rītos atkal sagaidīja. Viņai pieaugot, tas bija kalpojis par vienu no viņas nedaudzajiem pieturas punktiem. Turklāt tas bija piederējis vecmāmiņai, kuru Lūena dievināja. Pulksteņa klātbūtne vienmēr lika sajust vecmāmiņu blakus. Gadiem ejot, mehānisms ievērojami nodila, tāpēc tam bija unikāla skaņa. Pulkstenis Lūenu bija vadījis vairāk cauri sliktiem nekā labiem laikiem, un Džoja bija viņai to atdevusi pirms pašas nāves un likusi rūpīgi glabāt. Un nu Lūena taupīja to savai meitai.

      Viņa atglauda biezos kastaņkrāsas matus, tad izmēģināja mezglu pakausī, pēc tam veikli sapina franču bizi. Nebūdama apmierināta ne ar vienu no šīm frizūrām, viņa galu galā savija galvvidū biezas pīnes, nostiprināja ar milzum daudzām matadatām un, pārbaudīdama rezultātu, laiku pa laikam pacēla galvu. Lai redzētu sevi spogulī, viņai nācās pieliekt savu piecas pēdas un desmit collas garo augumu.

      Ik piecas sekundes viņa palūkojās sev blakus uz krēsla. Skatienam slīdot pār pievērtajiem plakstiņiem, savilkto mutīti, apaļajiem vaidziņiem un mazajām dūrītēm, sieviete smaidīja. Astoņos mēnešos meitiņa ātri izaugusi un jau sākusi rāpot ar bērniem raksturīgām smieklīgām kustībām. Drīz bērnam būtu jāsāk staigāt. Lūena paraudzījās visapkārt, un smaids apdzisa. "Nepaies ilgs laiks, un Līzai te kļūs par šauru." Visi Lūenas centīgie pūliņi ieturēt kārtību neko nelīdzēja, jo Dveinam Hārvijam bija brāzmains raksturs; telpa stipri atgādināja treilera apkārtni. Torīt četros viņš iestreipuļoja iekšā, norāva drēbes, ierāpās gultā, pāris reižu pagrozījās un tālāk gulēja nekustīgs. Lūena ar patiku atcerējās, kā vienvakar neilgi pēc viņu attiecību sākuma Dveins bija atnācis skaidrā. Līza bija šī vakara iznākums. Uz īsu brīdi Lūenas gaišbrūnajās acīs iemirdzējās asaras. To liešanai parasti neatlika ne daudz laika, ne līdzcietības. Viņa domāja, ka savos divdesmit gados ir raudājusi pietiekoši, lai ar to būtu diezgan līdz mūža galam.

      Lūena atgriezās pie spoguļa. Kamēr viena roka spēlējās ar Līzas dūrīti, ar otru viņa izvilka visas matadatas no frizūras, tad atglauda matus un atstāja uz augstās pieres dabiski krītošu poniju. Tā viņa bija staigājusi skolā, vismaz septītajā klasē, pēc kuras pievienojās daudziem draugiem, kas atstāja mācības, lai laucinieciskajā apgabalā meklētu darbu un naudu. Viņiem toreiz bija šķitis, ka regulāri ik nedēļu saņemta nauda ir daudz labāka par izglītību. Vēlāk šīs domas izrādījās maldīgas. Lūenai lielas izvēles nebija. Puse algas aizgāja, lai palīdzētu vienmēr bez darba esošajiem vecākiem. Otra puse tika iztērēta tādām lietām kā pārtika un apģērbs, ko vecāki nevarēja atļauties viņai dot.

      Vispirms viņa piesardzīgi uzlūkoja Dveinu un tikai tad nometa savu skrandaino ietērpu, atkailinot ķermeni, un aši uzvilka apakšveļu. Savulaik viņas ziedošais augums vietējiem zēniem bija sagādājis īstu pārsteigumu un pamodinājis viņos vīrietību vēl pirms dabas noteiktā laika.

      Daudzi Džordžijas štata Raikersvilas apgabala iedzīvotāji Lūenai Tailerei prognozēja kinozvaigznes un supermodeles nākotni un loloja lielas cerības. Esot skaidri redzams, ka šī meitene ilgi viņu dzīvē nepaliks, pasludināja vietējās grumbainās sievietes ar kuplajām miesām, rīkodamas saietus savos plašajos, satrupējušajos balkonos, un neviens tur neko neiebilda. Meitenei piemītošais dabiskais skaistums solīja labklājību un veiksmi. Vietējiem viņa bija uzvaru nesošā cerība, kuru noteikti gaida Ņujorka vai Losandželosa. Taču viņa vēl arvien dzīvoja tepat, vēl arvien tajā pašā apgabalā, kur pavadījusi visu mūžu. Kaut gan tikko izkļuvusi no pusaudzes vecuma, Lūena juta tādu kā vilšanos, ka nav iespējams realizēt nevienu no saviem sapņiem. Pilsētnieki justos pārsteigti, ja uzzinātu, ka viņas centienos neietilpst gulēt kailai blakus kārtējam Holivudas mēneša varonim vai, tērptai jaunākajā augstās modes nama darinājumā, soļot pa mēli. Tagad, uzliekot krūšturi, viņai iešāvās prātā, ka valkāt jaunākos modeļus par desmittūkstoš dolāriem dienā nemaz nebūtu tik slikti.

      Viņas seja. Un viņas augums. Tēvs to bieži raksturoja kā "baudkāru un pilnīgu", it kā ķermenis būtu no viņas nošķirta realitāte. Par laimi, viņš nekad nebija gājis tālāk par vārdiem. Nereti naktī Lūena prātoja, ka varbūt tēvs to bija tīkojis, bet gluži vienkārši viņam trūcis drosmes vai izdevības. Dažreiz viņš bija tā savādi uz meitu glūnējis. Paretam dziļi zemapziņā līdzīgi piepešam un tikko manāmam adatas dūrienam uzplaiksnīja saraustītas atmiņas, likdamas prātot par to, kas varētu notikt, ja šī izdevība būtu radusies. Nonākusi savā apcerē tiktāl, Lūena vienmēr nodrebēja un iestāstīja sev, СКАЧАТЬ