Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

      – Es gribu izrunāties ar Gēriju. Es vēlos pārliecināties, ka viņam nav iebildumu.

      – Kopš kura laika tev ir būtiskas viņa domas?

      – Tieši viņa dēļ es aizgāju no darba. Es gribu, lai viņam vēl ir tēvs…

      – Negvelz, Koton. Tu aizgāji pats sevis dēļ. Neaizbildinies ar puiku! Visi tavi plāni saistīti ar tevi pašu, nevis ar viņu.

      – Man nevajag, lai tu man norādi, ko domāt.

      – Kurš tad tev norādīs? Mēs tik ilgi bijām precējušies. Vai tu domā, ka tas ir viegli? Gaidīt tevi mājās sazin no kurienes? Baidīties, vai tevi neatvedīs melnā maisā? Es par to dārgi samaksāju, Koton. Gērijs arī. Bet zēns tevi mīl. Pareizāk sakot, viņš tevi dievina, bez nosacījumiem. Mēs abi zinām, ko viņš sacīs, jo viņam, atšķirībā no mums, galva ir īstajā vietā. Par spīti mūsu abu kopīgajām neveiksmēm, dēls mums ir izdevies.

      Sievai bija taisnība.

      – Paklau, Koton, mani neinteresē, kāpēc tu pārcelies uz dzīvi viņpus okeānam. Tā ir tava darīšana. Ja tev tā ir labāk, dari tā. Tikai neizmanto Gēriju par ieganstu. Viņam vismazāk ir vajadzīgs neapmierināts tēvs, kurš mēģina kompensēt paša bērnības nepatīkamos brīžus.

      – Tev tā patīk mani aizskart?

      – Patiesība ir jāpasaka skaļi, un tu pats to zini.

      Patiesība? Kas tā par patiesību, ja viņa nebilda ne vārda par visbūtiskāko!

      “Gērijs nav tavs bioloģiskais dēls.”

      Pilnīgi Pemas garā. Uz viņu attiecas vieni noteikumi, uz pārējiem – pavisam citi.

      Tagad viņus abus nomāca liela problēma.

      Viņš gāja pa ietvi, un Īans soļoja līdzās. Zēns ilgi nebija teicis ne vārda. Interesanti, kā instinkts sekmē izdzīvošanas spēju rašanos pat pusaudža vecumā. Pagalmā Malons bija noskaities uz Īanu, taču arī ievēroja – Īans šķiet klusībā piekrītam, ka attiecībā uz Gēriju ir nošāvis greizi. Malons sev nosolījās nepieļaut, lai Īanam misējas vēlreiz – šim zēnam nepieciešama līdzcietība, nevis naidīgi uzbrukumi.

      Kas ir vajadzīgs Gērijam?

      Iepazīt savu bioloģisko tēvu?

      Vai no tā varētu celties kaut mazākais labums – tagad, kad neziņā aizritējuši piecpadsmit gadi? Diemžēl par to Pemai galva nesāpēja. Par ko gan viņa vispār domāja?

      Atbilde šķita skaidra.

      Nedomāja vispār.

      Tikai rīkojās.

      Attiecības ar sievietēm nebija Malona stiprā puse. Ne viņš tās izprata, ne mācēja ar viņām sadzīvot. Tādēļ viņš no tām vairījās. Tā bija daudz vienkāršāk.

      Taču palaikam kļuva vientuļi.

      Gērijs bija teju vienīgais, ko viņam neviens nevarēja atņemt.

      Bet – ja nu varēja?

      Piepeši Malons atskārta, kālab dzīvojis vienās bažās, kad uzzinājis patiesību. Kā tēvs viņš vairs nebija vienīgais. Piedalīšanās bērna radīšanas procesā bija kā zīmogs uz mūžu. Pat tad, ja tēva tiesības tiek atņemtas ar tiesas lēmumu, vīrietis ir sava bērna tēvs mūžīgi, lai kādas kļūdas dzīves laikā pieļautu. Un viņam bija gadījušies daudzi misēkļi.

      Un tagad šo godu viņam var laupīt.

      Vismaz daļēji.

      Varēja gadīties, ka Gērijs atrod savu īsto tēvu, un tas varēja izrādīties itin patīkams cilvēks. Varbūt justos satriekts par to, ka viņam ir dēls. Abi saprastos. Gērija mīlestība būtu sašķelta. Pagaidām visa zēna mīlestība pret tēvu piederēja Malonam, bet tad nāktos dalīties.

      Varbūt nāktos zaudēt dēlu pavisam?

      Un šāda iespēja sāpināja.

      15. nodaļa

      Ketlīna pārlūkoja informāciju klēpjdatorā. Sera Tomasa stāstījums par notikumiem ap Henrija VII un Henrija VIII pirmsnāves brīžiem bija intriģējošs, taču ekrānā varēja izlasīt pilnīgāku aprakstu.

      Henrijs VII, pirmais Tjūdoru dinastijas karalis, bija sarausis no valsts lielas bagātības, kuras mantojumā nodeva savam dēlam Henrijam VIII. Pēdējos piecus no trīsdesmit astoņiem Henrija VIII valdīšanas gadiem lauvas tiesa Tjūdoru bagātību glabājās dzelzs lādēs Vestminsterā un vairākos slepenajos kambaros viņa pilīs. No tēva Henrijs bija iemācījies uzkrāt valsts naudu – no karaliskajām nodevām, nodokļiem, Kroņa iestāžu pirkumiem un Francijas maksājumiem par ieturētajām pensijām tika ievāktas milzīgas summas. Vēl vairāk turības ienesa klosteru iznīdēšana. Henrija VIII kronēšanas brīdī, tūkstoš piecsimt devītajā gadā, Anglijā bija vairāk nekā astoņsimt piecdesmit klosteri. Līdz tūkstoš piecsimt četrdesmitajam gadam bija likvidēti gandrīz visi – palikuši tikai piecdesmit –, un to bagātības bija konfiscētas. Pēc puslīdz saprātīgiem aprēķiniem spriežot, guvums lēšams desmitos miljonu mārciņu (mūsdienās tie būtu miljardi). Taču nav atrasts neviens izsmeļošs Henrija VIII apslēpto dārgumu krātuves reģistrs. Līdz mūsu laikiem nonākušie saraksti ir labākajā gadījumā nepilnīgi. Taču zināms, ka Henrija dēls Edvards VI, kurš kāpa tronī pēc tēva nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvārī, saņēma tikai mazu daļu šo bagātību.

      Tobrīd Edvardam bija desmit gadi, un Henrija testaments paredzēja izveidot reģenta padomi, kas valdītu ar vairākuma balsošanu. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada martā Edvards Seimūrs, nelaiķa karalienes Džeinas Seimūras brālis un karaļa tēvocis, jau bija ieguvis Lorda protektora titulu un tiesības paturēt to līdz dienai, kad Edvards kļūs pilngadīgs. Seimūrs nekavējoties pārņēma savā pārziņā visas piecas dārgumu istabas, kuras Henrijs bija novēlējis Edvardam. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada nogalē reģenta padomes norīkota komisija pārmeklēja šīs telpas un atrada Henrija slepenās krātuves atlikumu – nieka vienpadsmit tūkstošus četrsimt trīsdesmit piecas mārciņas endželos, sovrinos un spāņu reālos.

      Nav zināms, kur palikusi pārējā daļa.

      Toties Seimūru liktenis gan nav noslēpums.

      Henrija VIII jūtas pret Džeinu Seimūru bija stiprākas nekā pret visām pārējām piecām sievām. Viņa karalim bija dāvājusi likumīgā laulībā dzimušu dēlu, pēc kura viņš tik ļoti ilgojās, taču dažas dienas pēc dzemdībām nomirusi. Seimūru dzimta Henrija VIII valdīšanas laikā baudīja lielu labvēlību, bet pēc viņa nāves piedzīvoja vien bēdu dienas. Edvardu Seimūru atcēla no varas posteņiem tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā un piecdesmit otrajā sodīja ar nāvi par nodevību. Viņa jaunākajam brālim neveicās labāk. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā viņš apprecēja Ketrīnu СКАЧАТЬ