Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ notikumiem Mazajā Venēcijā un par to, kā Īans bija nolēcis no tilta.

      – Tie vīri sagūstīja Gēriju, – Īans pabeidza.

      Izrāvis viņam no rokām plastmasas maisiņu, Malons noprasīja: – Kur ir tā zibatmiņa, kas tiem vajadzīga?

      Īans neatbildēja. Bet – ko citu varēja gaidīt? Ielaspuika zina, ka izdzīvo tikai tie, kuri tur muti ciet.

      – Sarunāsim tā, – Malons sacīja. – Lai ar tevi skaidrojas policija. Tad es varēšu sameklēt Gēriju. – Ar labo roku vīrietis sagrāba ciešā tvērienā Īana kreiso delmu. – Tu tikai norausties, un es tevi atskaldīšu zilimelnu.

      Tas nebija joks.

      Viņš bija vairāk nekā nikns. Viņš zvēroja dusmās. Gan uz šo mazgadīgo noziedznieku, gan uz sevi, un dusmām piejaucās paralizējošas bailes un izmisums. Šī puikas dēļ viņš gandrīz bija dabūjis lodi, un viņa dēlam tagad draudēja briesmas.

      Malons lika sev nomierināties.

      – Ko jūs grasāties ar mani darīt? – Īans vaicāja.

      – Tu esi manā aizbildniecībā.

      – Es neesmu jūsu dēls.

      – Tas ir labi, citādi es šobrīd tevi pārliecinātu… bez vārdiem. – Bija skaidrs, ka zēns saprot brīdinājuma jēgu. Malons turpināja: – Dodu tev pēdējo izdevību. Kāpēc Norss un Devīns tevi vajā?

      – Todien, pirms mēneša, kad tas vīrs aizgāja bojā, es atrados turpat Oksfordas loka stacijā.

      8. nodaļa

      Īans stāvēja pasažieru platformas galā zem apgaismotās izkārtnes, kas rādīja ceļu ārā no stacijas, un pētīja pārpildīto peronu.

      Kurš būs nākamais?

      Kā pirmo viņš izvēlējās pelēkā tvīda mētelī ģērbušos vecu sievieti, kas klumburēja kā suns ar sakropļotu kāju. Viņa nesa rokassomiņu, uzkarinājusi to elkoņa locītavā. Zeltainais slēdzis bija vaļā, un pārloks plivinājās pie katra gājējas mokošā soļa – un pirmajā mirklī Īans pat noturēja viņu par kabatzagļu pievilinātāju. Policija palaikam izsūtīja šādus cilvēkus pastaigāties stacijā. Taču, kādu brīdi uzmanīgi sievieti pavērojis, viņš secināja, ka vecenīte nav policijas ēsma, tādēļ izlauza ceļu pie tās cauri sastrēgumstundas drūzmai.

      Oksfordas loks bija viņa iecienītākā uzturēšanās vieta. Tur krustojās Beikerlū, Centrālā un Viktorijas metro līnijas. Katru rītu un vakaru tur cauri plūda desmitiem tūkstošu cilvēku, un vairums devās uz modernajiem veikaliem un universālveikaliem, kas simt pēdu augstāk rindojās Oksfordstrītā un Bondstrītā. Daudzus – tāpat kā šo cienīgo večiņu, no kuras viņš nenolaida acu, – nospieda smago iepirkšanās maisiņu nasta. Viegls mērķis ikvienam, kuram piemīt prasme, kādu viņš bija slīpējis piecus no saviem piecpadsmit mūža gadiem.

      Turklāt tikai retais viņā saskatīja draudus. Nepilnas piecas pēdas garš zēns ar bieziem, gaišiem matiem, kurus viņš apgrieza ar pērngad Harrod’s veikalā nozagtām šķērēm. Patiesībā viņam matu griezums visnotaļ labi padevās, un viņš pat apsvēra iespēju apgūt friziera amatu – kādudien, kad ielas dzīve būs palikusi aiz muguras. Pagaidām ar šīm dotībām bija pietiekami, lai nepazīstamu cilvēku acīs izskatītos pieklājīgi. Par laimi, pilsētas labdarības veikali piedāvāja plašu apģērba izvēli par zemām cenām vai pat par velti. Viņš bija iecienījis velveta bikses un kreklus ar piepogātām apkaklītēm. Tāds bezrūpīgs ģērbšanās stils atgādināja vienu no viņa iecienītākajiem varoņiem – Oliveru Tvistu. Ideāls uzņēmīga kabatzagļa tēls.

      Viņa māte bija skotiete un nosauca dēlu par Īanu – tas bija vienīgais, neskaitot dzīvību, ko viņa tam bija dāvājusi. Kad puisēnam bija trīs mēneši, māte aizbēga, un viņas vietu ieņēma radiniece angliete un dāvāja zēnam uzvārdu Danns. Radinieci viņš nebija redzējis nu jau trīs gadus – kopš dienas, kad izlēca pa otrā stāva logu un devās Londonas ielās, kur izdzīvoja, pateicoties labdarībai un noziedzībai.

      Policijai viņš nebija svešs, jo vairākkārt tika aizturēts citās stacijās un vienreiz arī Trafalgaras laukumā, taču ieslodzījumā tā arī nenonāca. Laika gaitā Īans bija paviesojies trijās audžuģimenēs, kur tomēr neiedzīvojās, jo ikreiz aizbēga. Vecums sekmēja to, cik neapskaužamā stāvoklī viņš nonāca. Ar žēlsirdību ir viegli manipulēt.

      Slēpdamies pūlī aiz cilvēku mugurām, viņš tuvojās vecajai sievietei. Paņēmiens bija vienkāršs un gadu gaitā bieži izmēģināts – viņš viegli uzgrūdās upurim.

      – Piedošanu, – viņš, aši pasmaidījis, izgrūda.

      Sieviņa uzreiz atmaiga un reaģēja tikpat draudzīgi. – Tas nekas, jauno cilvēk.

      Šī vārdu apmaiņa ilga trīs sekundes – pietiekami, lai iebāztu roku viņas somiņā un satvertu to, kam tika klāt. Guvumu viņš nekavējoties paslēpa zem jakas atloka un ieslīdēja dziļāk pūlī. Pametis ašu skatienu atpakaļ, viņš pārliecinājās, ka sievietei par notikušo uzbrukumu nav ne jausmas. Izlīkumojis cauri arvien biezākajai drūzmai, viņš zagšus palūkojās uz atradumu.

      Mazs, sarkanbrūns cilindrs ar melnu plastmasas uzgali.

      Viņš bija cerējis, ka tās būs šķiltavas vai kāda cita lieta, ko varētu ieķīlāt lombardā vai pārdot. Taču tas izrādījās piparu gāzes baloniņš. Arī agrāk bija gadījies vienu vai divus tādus pievākt. Neapmierināts pašūpojis galvu, viņš ielika priekšmetu kabatā.

      Skatiens sameklēja otru upuri.

      Aptuveni piecdesmit gadus vecu vīrieti vilnas žaketē, kam labās puses kabatas pārloks bija ielocījies uz iekšu. Tā bija lieliska izdevība. Eleganti ģērbtu vīriešu kabatās viņam šad tad bija gadījies vislabākais ķēriens. Šis konkrētais mērķis bija gara auguma un izstīdzējis, ar ērgļa degunu. Viņš stāvēja ar muguru pret Īanu, ar seju pret sliedēm un nemitīgi raudzījās pulkstenī, ik pa palaikam pievērsdamies elektroniskajam tablo, kas vēstīja, ka vilciena pienākšana gaidāma pēc nepilnas minūtes.

      No melnā tuneļa izbangoja spēcīga vēja plūsma, kam sekoja pieaugoša rīboņa. Cilvēki sāka drūzmēties pie perona malas, gatavodamies ieplūst vagonos, kolīdz durvis atvērsies un elektroniska balss brīdinās par spraugu starp vilcienu un peronu.

      Kabatzaglēna otrais upuris ienira pūlī un izspraucās priekšā, lai tiktu vagonā viens no pirmajiem. Šajā laikā cilvēki piesargājas vismazāk. Visi ir noguruši, dedzīgi vēlas nokļūt mājās. Modrība mazinājusies.

      Ar pirmo upuri nebija paveicies.

      Viņš cerēja, ka otrreiz laime uzsmaidīs vairāk.

      Nokļuvis līdz eleganti ģērbtajam vīrietim, zēns bez kavēšanās ieslidināja labo roku viņa žaketes kabatā. Apkārtējo grūstīšanās sniedza nevainojamu aizsegu. Pirksti satvēra taisnstūrainu plastmasas priekšmetu. Viņš izvilka plaukstu no СКАЧАТЬ