Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ beigās es pajautāju brālim, kā viņš pavadījis dienu. – Normāli. – Viņš ar nazi pabikstīja brieža gaļas cepeša gabalu.

      – Neizklausās, ka viss būtu normāli. – Es nopētīju Alfonso. – Kas noticis? Vai jums pārāk daudz jāmācās? Ja vēlaties, es palūgšu, lai arhibīskaps Karriljo jums palīdz…

      – Tu neko nesaproti, Izabella! – Alfonso saniknots paziņoja. – Tu esi tikai muļķa meitene.

      Enrike palūkojās uz mums. Es centos pasmaidīt, kaut gan brāļa negaidītais uzbrukums mani sāpināja. Viņš vienmēr bija bezrūpīgs zēns un reti ļāvās nelāgai omai. Tagad viņš šķita svešāds, un es sapratu, ka mēģinu apvaldīt biedējošu asaru lēkmi. Nupat nosaukta par muļķa meiteni, es nepavisam negribēju sākt raudāt un pierādīt, ka tāda tiešām esmu.

      – Alfonso, – karalis pārmetoši noteica, atklādams, ka ir dzirdējis mūsu vārdu apmaiņu. – Izabella noteikti raizējas par jums un…

      Zāles durvis skaļi atsprāga vaļā, un ienāca Viljenas marķīzs kopā ar savu milzīgo brāli Hironu un sešiem sargiem. Viņi tuvojās mums, un Hirons izvilka no maksts zobenu;

      švīksts piepešajā klusumā atgādināja čūskas šņācienu.

      Alfonso sastinga un zem galda satvēra manu ceļgalu. Arī Enrike nekustējās, tronī sēdēdams. Kad grandi nostājās pie paaugstinājuma, karaliene izbijusies iekliedzās, un Beltrans de la Kveva pielēca kājās.

      Viljens pasmaidīja. Hirons spēji pagriezās pret karalienes favorītu un tikai par mata tiesu tam netrāpīja, spēcīgi novēzējot zobenu.

      – Kuces dēls! – Hirons ierēcās. – Sper tuvāk kaut soli, un es tevi uzduršu uz sava ieroča un izbarošu suņiem!

      Kveva nebija apbruņots; likums liedza galminiekiem nēsāt ieroci karaļa klātbūtnē. Viņš stāvēja, strauji elpodams, un pārāk vēlu aptvēra savu kļūdu. Hirons draudīgi paliecās uz priekšu. Mensija un pārējās dāmas steidzās pamest bīstamo vietu, un Hirons spēcīgi trieca dūri Kvevam sejā. Karalienes favorīts nokrita uz galda; piederumi, kausi un šķīvji nokrita zemē un saplīsa.

      Karaliene ieraudājās. Tumsnējie sargi pameta savu vietu pie sienas un, satvēruši sirpjus, sastājās rindā pie paaugstinājuma. Enrike ieķērās troņa roku balstos.

      – Kas… kas te notiek, marķīz? – viņš drebošā balsī iejautājās.

      Viljens norādīja uz Kvevu. Izskatīgais vīrietis bija notraipījies ar vīnu un ēdienu, un viņa sejā jau veidojās milzīgs zilums. Mensija raudādama palīdzēja viņam piecelties. Galminieki bija atkāpušies, un daži jau skrēja uz tālāko durvju pusi, it kā gatavodamies ugunsgrēkam.

      – Jūs piešķīrāt šim dižmanīgajam muļķim diženā Santjago ordeņa mestra titulu! – Viljens skanīgi iesaucās. – Es esmu jūsu labā tik daudz darījis, bet godu jūs izrādāt viņam!

      – Kā jūs uzdrošināties! – spalgi iesaucās Žuana.

      – Jūs esat aizmirsis, ar ko runājat, marķīz, – Enrike attrauca. – Karalis esmu es. Un es pagodinu tos, kurus vēlos pagodināt.

      – Nē, jūs pagodināt tos, kas prot izpatikt jūsu palaistuvei no Portugāles, – Viljens atcirta. Viņa dzeltenīgi zaļajās acīs mirdzēja salts naids, un viņš lūkojās pretī Enrikem. Abus caurstrāvoja sāpju pilna, bet kopīga pagātne, par ko man nekas nebija zināms. Tomēr es nespēju noticēt, ka grands, par spīti aizvainojumam, uzdrošinās tā uzvesties sava valdnieka priekšā. – Viņa nav jūsējā, – Viljens turpināja. – Zīdainis, ko iecēlāt par savu mantinieci, ir svešs. Man šķita, ka jūs to nenojaušat, bet tagad saprotu, ka esmu maldījies. Tikai ragnesis, kurš visu saprot, spēj piešķirt titulu savas sievas mīļākajam.

      – Jā, – Hirons piebalsoja, siekalām šķīstot no mutes. Viņš cieši satvēra savu zobenu un pētīja sargus, it kā alkdams mesties virsū bezkaislīgajiem mauriem. – Varat slēpties aiz saviem netīrajiem melnajiem, cik vien vēlaties, bet beigu beigās Dieva taisnība uzvarēs!

      Vienu šausmu pilnu mirkli man šķita, ka Enrike tūlīt pavēlēs sargiem nogalināt marķīzu, viņa brāli un visus vīrus, bet karalis tikai sēdēja tronī, nedaudz trīsēdams, un apjukums viņa sejā liecināja par nespēju noticēt šādam pavērsienam.

      – Dariet kaut ko! – Žuana nošņāca. – Aizturiet šos neģēļus. Viņi melo, un tā ir valsts nodevība.

      – Vai tiešām? – Enrike salti painteresējās, un karaliene satrūkās. Mans pusbrālis palūkojās uz Viljenu. – Jūs drīkstat pamest galmu, ja vairs neesat vienisprātis ar maniem lēmumiem. Tomēr es jūs brīdinu, ka necietīšu nodevību, lai cik taisns, pēc jūsu domām, būtu tās mērķis.

      – Es to paturēšu prātā, – Viljens solīja un, izsmējīgi paklanījies, devās prom. Hirons vēlreiz piedraudēja ar zobenu Kvevam, kurš nobālēja kā audekls. Pēc tam arī marķīza brālis izsoļoja ārā no zāles, veltīdams dažus rupjus vārdus pārbiedētajām galminiecēm, kas pulcējās pie durvīm.

      Sargi palika savā vietā; Enrike pateica kaut ko viņu dzimtajā valodā, un tie visi vienlaikus atkāpās gluži kā labi apmācīti suņi. Man nebija nekādu šaubu, ka pietiktu ar karaļa pavēli, lai mauri nevilcinoties nogalinātu Viljenu un Hironu.

      Žuana strauji devās prom no paaugstinājuma un, dāmu pavadīta, pameta zāli. Kveva palika stāvam, apjucis un vientuļš, un lūdzoši skatījās uz Enriki, bet karalis novērsās. Tikai tad es pamanīju Karriljo, kas iesteidzās zālē pa sānu ieeju. Arhibīskapa koši pietvīkušajā sejā vīdēja raizes, un viņam sekoja vairāki pils sargi.

      – Jūsu Majestāte, es nupat saņēmu ziņu, – viņš sacīja.

      – Kāds neprāts! Viljens spēris soli par tālu. Vai drīkstu…

      – Vediet viņus prom, – Enrike nočukstēja.

      Karriljo pamāja. – Nāciet man līdzi, bērni. Ātri!

      Mēs ar Alfonso neveikli piecēlāmies. Beatrisa iznira no galminieku pūļa un pievienojās mums. Karriljo izveda mūs ārā no zāles, un es paguvu ieraudzīt, kā Enrike sabrūk savā tronī, ieslēpis seju plaukstās, it kā būtu saņēmis nāvējošu triecienu.

      Gaitenī Karriljo pavēlēja Kavreram vest mūs uz apartamentiem. – Parūpējieties, lai viņi šonakt paliek savās istabās, – arhibīskaps noteica, un viņa balsī ieskanējās kaut kas tik drūms, ka es palūkojos uz Alfonso. Mans brālis stāvēja blakus Karriljo un sargiem, pagalam nobijies.

      Kavrera mudināja mūs iet tālāk; es dzirdēju, kā nograb sargu bruņas, kad tie sekoja Karriljo un Alfonso uz citu pusi.

      – Izabella! – mans brālis piepeši iesaucās, un es apcirtos. Viņš skrēja atpakaļ un metās manās skavās. – Piedod, – viņš izdvesa.

      – Es negribēju tā teikt. Tu neesi muļķe. Es tikai… ļoti baidos.

      – Kāpēc? СКАЧАТЬ