Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

      – Vai jūs apgalvojat, ka pazīstat mana brāļa galmu labāk nekā es? – Biju grasījusies viņu nokaunināt, tomēr, tiklīdz vārdi izspruka pār lūpām, es apjautu, cik naivi tie izklausās. Fernando zināja, ka esmu dzīvojusi tālu no galma un viņš, jau sen mums naidīgās un reizēm arī sabiedrotās valsts princis, to izprot tik skaidri, kā es nekad nespētu.

      Tomēr viņš necentās pierādīt savu pārākumu un neapvainojās par maniem vārdiem. Viņš tikai pieliecās man tuvāk un klusi noteica: – Neapmierinātība ar troņa mantošanas pēctecību pieņemsies spēkā.

      – Kāpēc jūs tā sakāt? Manam brālim ir mantiniece. Tas nevar būt cēlonis neapmierinātībai.

      Fernando skatienā pavīdēja gandrīz sāpjpilna neizpratne.

      – Jūs zināt, par ko es runāju.

      – Jā, – es vēsi atbildēju. – Šķiet, mēs atkal esam ķērušies pie nepiedienīgām baumām.

      – Tās nav tikai baumas. Daudziem Kastīlijas augstmaņiem ir nopietni iebildumi pret karali un viņa izvēlēto mantinieku. Viņi neuzticas Beltranam de la Kvevam un karalienei un uzskata, ka troņmantnieka tiesības pieder jūsu brālim Alfonso…

      – To visu es jau esmu dzirdējusi, – es viņu pārtraucu.

      – Vai vēlaties mani atkal mocīt ar šādām runām?

      – Lūdzu, piedodiet! – Fernando satvēra manu roku, un es pārsteigta ievilku elpu. – Tomēr gribu jūs brīdināt, pirms dodos prom, – viņš sacīja, – jo uz spēles likta šo karaļvalstu nākotne.

      – Vai jūsu tēvs, karalis Huans, lika nodot man šo vēsti? – es painteresējos.

      Fernando sarāvās. – Es nemūžam nepildītu mana tēva ziņneša lomu. Gribu tikai jums palīdzēt, lai jūs varētu aizsargāt savu troni.

      – Troni? – es skarbi jautāju. – Par kādu troni jūs runājat? Mana brāļameita ir Astūrijas princese, Kastīlijas troņmantniece. Ja ar viņu, lai Dievs nedod, notiek kaut kas slikts, nākamais pēctecības rindā ir mans brālis Alfonso. Viņš apprecēsies un radīs pats savus bērnus, kas valdīs pēc viņa. Es nemūžam nebūšu karaliene.

      – Būsiet! Mans tēvs vienmēr kvēli alcis panākt, lai mēs apprecamies. Jūs būsiet karaliene, Izabella. Aragonas karaliene un mana sieva. – Es sastingusi lūkojos uz viņu. – Tā būtu laba savienība, – viņš piebilda, satverdams manus pirkstus ciešāk. Man nekad vēl nebija pieskāries kāds ar tik siltām plaukstām. – Es apzinos, ka Aragona ir mazāka un nav tik ietekmīga vai bagāta kā jūsu Kastīlija, bet mums ir daudz asinssaišu. Mēs varam ciešāk apvienot savas zemes, atjaunot mieru starp tām. – Fernando brīdi klusēja, lūkodamies uz mani. – Ko jūs domājat? Vai jūs nevēlaties ar mani apprecēties?

      Es biju gatava visam, ko viņš varētu teikt, tikai ne šiem vārdiem. Sastapusi viņa kvēlo skatienu, es izstomīju: – Jūs esat tikai zēns, es esmu vēl jauna meitene…

      – Nē! – Fernando ierunājās skaļāk. – Es neesmu zēns. Nākamgad man būs trīspadsmit gadu; esmu iecelts bruņinieka godā un slacījis zobenu asinīm, aizstāvot Aragonu. Savā karaļvalstī es jau esmu vīrietis.

      Šis lielībnieka paziņojums bija tieši tāds, kādu varētu gaidīt no pārdroša zēna. Tomēr, kad lūkojos uz mūsu savītajām plaukstām, tās izskatījās pēc atsevišķiem vienas zīda šķeteres pavedieniem, manējās likās baltas un smalkas, viņa – stūrainas un iedegušas, bet izmērā abas gandrīz vienādas un jauneklīgi maigas.

      Kāpēc šis zēns manī modināja tādas jūtas? Viņš bija skarbs un iedomīgs, pārāk tiešs, kaut gan runāja par izlikšanos. Es viņu gandrīz nemaz nepazinu. Tomēr, sev neko neslēpjot, es biju spiesta atzīt, ka iespēja kļūt par viņa sievu man nemaz nešķiet atbaidoša. Visu mūžu es biju dzirdējusi, ka reiz man nāksies precēties ar Kastīlijai izdevīgu cilvēku. Ne reizi es neiedomājos, ka man būs iespēja pašai izvēlēties laulāto draugu, tomēr reizēm prātoju, kādu vīru man paredzējis liktenis, un loloju tādus pašus sapņus kā jebkura cita meitene. Mūsu pasaulē bija daudz vecu, tuklu karaļu; protams, mani vilināja iespēja apprecēties ar šo jauno, lepno princi.

      Tomēr es negrasījos viņam to atklāt. Es nemūžam šādi nepazemotos. Fernando jau todien grasījās atgriezties savā karaļvalstī. Nav zināms, kad es viņu nākamreiz satikšu. Varbūt mēs vispār vairs nesatiksimies?

      Es atrāvu roku. – Kastīlijā infantas parasti apprecas piecpadsmit gadu vecumā. Ja vēlaties atbildi, atgriezieties pēc dažiem gadiem, un es jums to sniegšu… tiklīdz lūgsiet manu roku karalim, – es piebildu, apsteigdama Fernando, kurš jau grasījās iebilst. – Nesagandēsim atlikušo laiku, ko varam pavadīt kopā. – Es pasmaidīju, cenzdamās atgaiņāt aizvainotā lepnuma pilno izteiksmi viņa sejā. – Pastaigāsimies! Jūs varētu man pastāstīt par Aragonu. Nekad neesmu tur bijusi, un es labprāt aplūkotu to ar jūsu acīm.

      To dzirdot, Fernando atplauka un sāka sīki aprakstīt savu dzimteni. Mēs virzījāmies uz priekšu, un viņš sajūsminātā balsī runāja par tēva valstību, kas pletās no bagātās Veskas ziemeļos līdz debeszilajiem Valensijas ūdeņiem dienvidos. Aragona parādījās manu acu priekšā kā dzīva, un es redzēju milzīgos, robotos kalnus, kas mainīja krāsu no violetas uz zilu, ledaino Pireneju vēju šaustīti. Dziļo aizu leknajās ielejās savvaļā auga dažādi augļu koki, un tuksnesīgajās stepēs ganījās govis un aitas. Es redzēju Saragosu, mūru ieskauto galvaspilsētu Ebro upes krastā, redzēju smalkām mežģīnēm līdzīgo Alhaferijas pili un izslavētās bazilikas alabastra retablu, un tirgotāju pārpilno Barselonu, kur dzīvoja mežonīgie kataloņi, neapmierināti ar Aragonas virsvaldību. Es jutu no krabju gaļas pagatavotā sautējuma garšu, kas novēršot slimošanu, un izslavēto pata negra šķiņķi, ko pasniedza Tervelā. Uzzināju arī, cik drosmīgi aragonieši atvairījuši nepārtrauktos viltīgo franču uzbrukumus un cik gadsimtus ilgusi cīņa par varu tālajās, saules cepinātajās Sicīlijas un Neapoles valstīs.

      – Reiz mēs valdījām gandrīz visos Itālijas dienvidos, – Fernando sacīja. – Mums piederēja arī Korsikas un Atēnu hercogistes. Mēs bijām Vidusjūras pavēlnieki.

      Es zināju, cik tālu reiz pletusies mana dzimtā Kastīlijas un Leonas valsts, bet Fernando mani aizrāva ar šo atklāsmi par Aragonas īpašumiem tālumā, kur izmanīgi jūrasbraucēji meklēja bagātības svešās zemēs un atgriezās ar garšvielām, dārgakmeņiem un zīdu, kā arī kāroto alaunu, par ko tirgotāji maksāja veselu bagātību, lai varētu nostiprināt krāsu audumā.

      – Jūs līdzināties romiešiem, – es izdvesu. – Jums ir impērija!

      – Un mēs kritām tieši tāpat kā romieši. – Fernando iesmējās, atklājot spraugu starp abiem priekšzobiem, kas man šķita neizskaidrojami pievilcīga. – Mūsu mantnīca nekad nav spējusi mēroties ar mūsu godkāri, un tik tālu īpašumu uzturēšanai nepieciešama nauda. Daudz naudas. – Fernando apklusa, piepeši atguvis nopietnību. – Kopš Konstantinopole kritusi osmaņu turku rokās, neticīgie mūs apdraud daudz vairāk. Šī iekarojuma dēļ Eiropa ir neaizsargāta. Jau pirms gadsimtiem mauri šādi sāka savu uzvaras gājienu; tas varētu notikt vēlreiz. Turki izmantotu Granadu kā СКАЧАТЬ