Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bija dārgakmeņiem rotāts kronis, un ap pleciem aplikta mantija. Vaigus un zodu sedza rugāji, zem apsārtušajām acīm ēnojās tumši loki. Viņš neskatījās uz mani, tikai satraukts pētīja sanākušos, kamēr herolds lasīja pavēli piešķirt mazajai Huanai karalisko Astūrijas princeses titulu, kas viņu padarīja par troņmantnieci. Kastīlijas kortesiem jeb parlamentam, ko veidoja visu karaļvalsts ietekmīgo provinču pārstāvji, vajadzēja balsojumā apstiprināt jauno pēctecības rindu. Grandi tuvojās paaugstinājumam, metās ceļos un zvērēja atbalstīt princeses tiesības, bet visiem sejas šķita kā pārakmeņojušās, un viņi norunāja vārdus vienmuļā balsī, tāpēc pasākums vairāk līdzinājās bērēm.

      – Kur ir Albas, Kavras un Paredesas grāfi? – karaliene caur sakostiem zobiem jautāja Enrikem, kad pēdējais no grandiem bija devis zvērestu. – Kur ir Andalūzijas grandi, Medina–Sidonija un Kadisa? Vai viņi mūs aizvaino? Mēs viņus uzaicinājām jau pirms vairākām nedēļām; visiem jābūt šeit, lai pagodinātu mūsu meitu.

      Enrike iespieda zodu sermuļādas apkaklē. Pienāca Alfonso kārta, un Karriljo pastiepa roku. Vienu stindzinošu mirkli man šķita, ka viņš atturēs Alfonso. Bet viņš tikai papliķēja manam brālim pa delmu, it kā viņu iedrošinādams. Alfonso noskaitīja zvērestu un atkāpās, un es biju pēdējā. Es nometos ceļos, ielūkojos Enrikes sāpju pilnajās acīs un sacīju: – Es, Trastamaru Izabella, Kastīlijas infanta, svinīgi apsolu uzskatīt princesi Huanu par likumīgo troņmantnieci, pirmo starp visiem pārējiem.

      Vārdi manā mutē garšoja pēc pelniem. Es pati nezināju, vai tiem ticu vai nupat esmu grēkojusi, atzīstot šo apšaubāmas izcelsmes bērnu. Tomēr, atgriezusies savā vietā, es atvieglota uzelpoju. Māte droši vien dusmās trakos, to dzirdot; augstmaņi kurnēs, galminieki arī turpmāk izplatīs savus zemiskos apmelojumus, bet viss bija izdarīts. Mazā Huana kļuva par Enrikes mantinieci, ja vien kortesi neiebildīs. Mēs bijām zvērējuši padevību un nevarējām lauzt solījumu.

      Zālē iestājās stindzinošs klusums.

      Enrike piecēlās; greznais tērps piešķīra viņam neveiklu majestātiskumu. Es domāju, ka viņš kaut ko teiks, bet karalis spēji pagriezās un strauji pameta paaugstinājumu. No pūļa iznāca viņa iepriekšējā vakara pavadonis, šoreiz ģērbies vienkāršā kamzolī un šosēs. Abi kopā izgāja pa sānu durvīm, un pārējie steidzīgi izklīda.

      Tikai Fernando palika stāvam un skatījās uz mani.

      Es pievērsos Alfonso. – Nāciet man līdzi, brāli. Mums nekaitētu pirms pusdienām paelpot svaigu gaisu.

      Tiklīdz Alfonso sakustējās, Karriljo noteica: – Diemžēl atpūta jāatliek uz vēlāku laiku. Viņa Augstībai jāpilda svarīgi pienākumi. Vai ne, princi?

      Mans brālis nopūtās. – Jā, laikam. Ej vien, Izabella. Varbūt varam satikties vēlāk?

      – Protams. – Es pamāju. Man nepatika arhibīskapa īpašnieka tonis, bet neatlika nekas cits, kā vien ticēt, ka viņš parūpēsies par manu brāli. Tomēr, skūpstīdama Alfonso uz vaiga, es nočukstēju: – Tikai nevajag neko apsolīt.

      Alfonso satrūkās. Es nepiespiesti atkāpos un uzsmaidīju Karriljo, kurš atbildēja uz manu smaidu tikpat starojoši. Pēc tam es nokāpu lejā, kur mani jau gaidīja jaunais Aragonas princis.

      – Pastaigāsimies, Izabella! – Fernando sniedza man roku.

      Mēs devāmies uz dārzu, un Beatrisa kopā ar Andresu de Kavreru mums neuzkrītoši sekoja.

      Gaiss vēl bija dzestrs, tomēr vasara jau šķita jaušama siltajā vēja pūsmā un rožu pumpuros uz ērkšķainiem kātiem. Uz taciņas mums zem kājām mirgoja kvarcs; atstatu cits no cita bija izvietoti krāsainām flīzēm rotāti soliņi, un uz tiem atainoti seno karaļu varoņdarbi. Tie visi cīnījās, lai izrautu Kastīliju no mauru rokām.

      Fernando gāja man blakus, sperdams vienmērīgus soļus.

      Es negribēju pirmā pārtraukt mūsu draudzīgo klusēšanu;

      mani priecēja šī atelpa, iespēja pabūt ārpus sienām un izbaudīt svaigo gaisu. Kad tuvojāmies strūklakai un Beatrisa kopā ar Kavreru aizgriezās, lai mūs netraucētu, es dzirdēju Fernando nokremšļojamies.

      – Es atvainojos par savu uzvedību vakar. Negribēju jūs aizvainot.

      Pēc šiem vārdiem es brīdi vēroju Fernando. Likās, ka viņš gan ir jauns, tomēr nav radis kādam lūgt piedošanu, it īpaši meitenei. Fernando bija Aragonas Huana vienīgais mantinieks un noteikti lutināts, kaut gan man šķita, ka greznību viņš nav baudījis. Rupja auduma dublets un ādas zābaki bija tīri, bet novalkāti, un uz šosu ceļgala bija ielāps, kaut gan šuves bija nevainojamas un tik tikko pamanāmas. Es prātoju, vai šo ielāpu uzlikusi viņa māte, Kastīlijā dzimusī Aragonas karaliene. Šuvums bija prasmīgas rokas darināts, un tikai karaliskās dzimtas sievietēm vai mūķenēm pietika laika to apgūt.

      – Es jau teicu, ka tas nav nepieciešams. Jūsu vārdi mani neaizvainoja.

      – Tomēr man nevajadzēja tā izteikties par karalieni, – viņš sacīja.

      – Taisnība. – Es sakārtoju tērpu un apsēdos uz akmens soliņa pie strūklakas. Saules stari rotaļājās mirguļojošajā ūdenī; duļķainajās dzīlēs šaudījās sīkas, krāsainas zivtiņas. Es pacēlu galvu, ielūkodamās Fernando acīs. Šajā gaismā tās bija brīnumskaistas, tumši brūnas ar kausēta medus krāsas dzirkstīm, un ieslīpie kaktiņi paspilgtināja acu mirdzumu. Reiz viņš spēs iekarot sirdis ar vienu vienīgu skatienu. Viņš jau bija neatvairāmi pievilcīgs, pat nesasniedzis vīra gadus. Fernando piepeši ierunājās: – Šodien es došos uz Aragonu.

      Es vīlusies jutu, ka sažņaudzas sirds. – Tik drīz?

      – Diemžēl jā. Es saņēmu vēsti no tēva. Mana māte… Esmu viņai nepieciešams. – Fernando lūpas iedrebējās; ieraudzījusi asaras viņa acīs, es pavirzījās sānis, lai atbrīvotu viņam vietu uz soliņa.

      – Lūdzu, apsēdieties, – es aicināju, un viņš paklausīja, bet sēdēja sasprindzis, it kā baidītos ļaut vaļu izjūtām. Es pagaidīju, līdz Fernando savaldījās un atkal ierunājās.

      Tagad viņa balss tikai viegli ietrīsējās: – Viņa ir smagi slima. Ārsti nesaprot, kas viņai kaiš. Viņa tikai kļūst arvien vārgāka. Senāk viņa vienmēr cēlās pati pirmā, vienmēr gāja gulēt pēdējā; viņa vadīja mūsu galmu. Un tagad, kad mans tēvs arvien vairāk zaudē acu gaismu, māte palīdz viņam valdīt. Bet tēvs raksta, ka viņa sabrukusi dažas dienas pēc manas aizbraukšanas un lūdz mani atgriezties.

      Fernando sejā atspoguļojās mokas; viņš centās apslāpēt savas bēdas. Man gribējās viņu apskaut un mierināt, bet tas nebūtu piedienīgi. Mums nemaz nevajadzētu pavadīt laiku divatā, kaut gan Beatrisa un Andress de Kavrera bija tepat tuvumā, radot mānīgo iespaidu, ka esam droši uzraudzīti.

      – Man ir ļoti žēl, – es beigu beigās noteicu. – Zaudēt mīļotu cilvēku noteikti ir grūti.

      Sasprindzinājis žokļus, Fernando pamāja un pievērsās man. – Jūs zaudējāt tēvu. Jums labāk nekā daudziem citiem zināms, kādas sāpes tas rada.

      – Kad tēvs nomira, man СКАЧАТЬ