Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tā, kā to darīja Fernando – tā, ka mēs bijām nevis tās kodols, bet gan daļa no veseluma. Viņā klausoties, es ļāvos jūsmai, it kā stāvētu uz galjonas klāja, kas šķeltu putainos viļņus ceļā uz neizpētītiem krastiem…

      Fernando nopūtās. – Un tagad Aragonas ziemeļu robežu apdraud Francijas zirneklis Luijs Vienpadsmitais, tāpēc mēs esam spiesti uzturēt pastāvīgu armiju. Arī kareivjiem jāmaksā, turklāt vairāk, nekā spējat iedomāties. Augstmaņi atsakās sasaukt savus atkarīgos feodāļus, ja nedodam naudu, un vasaļi negrib cīnīties bez pietiekamām pārtikas devām. Mana māte prata visu kārtot labāk nekā jebkurš cits; viņa lieliski zināja, kā taupīt galma līdzekļus, lai mēs varētu… – Fernando apklusa un novērsās. – Nespēju noticēt, ka nupat par viņu runāju tā, it kā viņa jau būtu aizgājusi.

      – Tas noteikti nebija tīšām, – es mierināju puisi.

      Viņš uzlūkoja mani. – Ir pārāk viegli aizmirst savas sāpes, kad man blakus esat jūs.

      Kādu brīdi es klusēju. Mēs bijām sasnieguši velvētās krustejas; paši to nemaz nepamanījuši, mēs divas reizes bijām apmetuši loku ap dārzu. Kad tajā iegājām, man dārzs šķita milzīgs, gluži kā labirints. Tagad, kad man prātā virpuļoja Fernando vārdi, dārzs likās visnotaļ mazs, pilns ar cilvēku veidotiem, pārāk nevainojamiem krūmiem, nedabiski apgraizītiem kokiem un vienādām taciņām, kas visas veda uz nekurieni.

      – Vai tā nav jūsu draudzene? – Fernando iejautājās, un es pievērsu skatienu krustejām. Beatrisa sēdēja uz akmens soliņa blakus Kavreram. Viņš sparīgi žestikulēja, un es nekad vēl nebiju redzējusi viņu runājam tik aizrautīgi. Beatrisa aizgrābta lūkojās uz viņu un neteica ne vārda.

      Fernando iesmējās. – Varbūt dons Kavrera viņai ir par vecu, tomēr neizskatās, ka viņai būtu iebildumi.

      Es nekavējoties paudu savu sašutumu, uztvērusi mājienu. – Ko tas nozīmē? Dons Andress de Kavrera pret mums izturējies ļoti labi. Nedomāju, ka viņš plāno… – Tomēr es pati apklusu, palūkojos uz abiem ciešāk un atskārtu, kā Beatrisa ir izslējusies, cik koķeti pieliekusi galvu un plati iepletusi acis, it kā nekad nebūtu sastapusi tik interesantu vīrieti. Kaut gan es stāvēju tikai dažu soļu attālumā, viņa mani pat nepamanīja.

      To apjautusi, es apslāpēju smieklus. Viņa tiešām izskatījās kā apmāta…

      – Es jums iemācīšu dejot, – Fernando klusi izdvesa man pie auss.

      Mana jautrība pagaisa. – Dejot? Mēs jau vakar dejojām.

      Pateicos, bet es pati to diezgan labi protu.

      – Jā, turklāt jūs kustaties lieliski, bet vēl nemākat Aragonas dejas. Vienu jums vajadzētu iemācīties, lai jums būtu kāda piemiņa no manis. – Fernando satvēra manu roku, pirms paguvu iebilst, un veda mani uz flīzēto laukumu pie strūklakas.

      Es centos atbrīvoties. – Nē! – Manā balsī ieskanējās bailes, un es jutu, ka trūkst elpas. – Kāds… var mūs ieraudzīt.

      – Kurš gan? – Viņš iesmējās un pameta skatienu pār plecu krusteju virzienā. – Viņi mūs nepamanītu pat tad, ja mēs izšautu ar lielgabalu. Es tikai vēlos padejot.

      – Nē, tiešām, es nedrīkstu. Ne jau šeit, dārzā. Tas… tas nav piedienīgi.

      Cieši vērodams mani, Fernando sastinga. – Vai jūs vienmēr esat tik apdomīga, ja runa ir par jums? – viņš jautāja. Kaut gan vārdus varēja uztvert kā aizvainojumu, viņa balss tonis man ļāva noprast, ka tā tas nav domāts. Fernando patiesi māca ziņkāre.

      – Protams, – es atbildēju un kā aizstāvēdamās atmetu galvu. – Es esmu Kastīlijas infanta. To es nedrīkstu aizmirst.

      Fernando sarauca uzaci. – Vienmēr? Vai pat infantai nav ļauts reizēm papriecāties?

      – Nedomāju, ka dejas dārzā ir uzskatāmas par… – es iesāku, bet Fernando izlikās to nedzirdam. Klusi dungodams melodiju, viņš nostājās laukumā.

      Fernando bija zaudējis prātu. Viņš patiesi grasījās dejot.

      – Zemnieki, – viņš sacīja, atglauzdams matus no pieres, – laižas šajā dejā pēc ražas novākšanas, svinot dabas dāsnumu.

      Turklāt viņš gribēja man rādīt pagānisku zemnieku deju! Man vajadzētu doties prom. Šādas izklaides bija nepiedienīgas. Viņš uzvedās nepiedienīgi. Tomēr es nespēju pakustēties. Es stāvēju sastingusi un vēroju viņa drukno, pārliecības pilno augumu. Fernando atlieca plecus, izpleta rokas un, skaļi iegavilējies, palēcās gaisā, straujām un ārkārtīgi asām kustībām vairākas reizes sakrustodams kājas.

      – Šie soļi attēlo kviešu siešanu kūlīšos, – viņš man uzsauca un pagriezās, turpinādams pārsteidzošos palēcienus un spērienus. – Nāciet tuvāk! Es jums parādīšu, kas jādara.

      Fernando aicinādams sniedza man roku. Pat tuvodamās viņam, es pati nespēju noticēt tam, ko daru. Pie pils logiem varētu stāvēt galminieki un sašutuši mūs vērot; ikviens, kas ienāktu caur krustejām, mūs ieraudzītu. Es biju pārliecināta, ka Beatrisa jau mani pamanījusi un satriekta nolūkojas, kā es satveru Fernando plaukstu un jūtu viņa karstos pirkstus apkļaujam manējos.

      Viņš bija nosvīdis un plati smaidīja. – Jūs paklupsiet uz tērpa malas, – viņš noteica un palūkojās uz to, saraucis uzaci.

      Es sastingu.

      Fernando pieliecās man tuvāk un pačukstēja: – Esiet drosmīga, Izabella.

      Man izkalta rīkle. Es strauji, izveicīgi pieliecos, satvēru tērpa kuplo malu, sasēju to mezglā pie apakšstilba un tad pievērsu skatienu Fernando.

      – Šī jums nav pirmā reize, – viņš noteica un nepārprotami bezkaunīgi aplūkoja manas potītes ziloņkaula krāsas zeķēs. Man nepatika pašai savas kaulainās potītes; to dēļ manas pēdas izskatījās pārāk lielas.

      – Par spīti jūsu uzskatiem par izlutinātām princesēm, – es sacīju pietiekami spīvā balsī, lai viņš atkal ielūkotos man acīs, – es uzaugu lauku pilī, kur mājo lopi. Dubļi un netīrumi mūs apdraudēja katru dienu. Un man nav tik daudz tērpu, lai es atļautos tos sabojāt.

      Fernando paklanījās un nostājās man blakus, ar roku aptverdams manu vidukli. – Soļus izpildīt ir vienkāršāk, nekā šķiet, – viņš noteica, pieliecies man tik tuvu, ka es saodu viņa ādas sāļo aromātu. – Atkārtojiet manas kustības.

      Sākumā es gandrīz nokritu, jo Fernando palēcās pārāk ātri un negaidīti, tūlīt pēc tam sakrustodams kājas. Otrajā reizē man izdevās to neveikli atkārtot, un Fernando aplaudēja, mani iedrošinādams. Atkal dungodams meldiņu bez vārdiem, kas man atgādināja kazu ganu stabulēšanu uz vēju šaustītas klints, viņš satvēra mani aiz rokas, pagrieza ar seju pret sevi un paziņoja: – Skaitot līdz trīs, mēs lēksim kopā, izspersim kāju uz priekšu, pagriezīsimies un visu izdarīsim vēlreiz.

      – Neiespējami, – es noteicu, sasprindzinādama muskuļus, un aizvēru acis, lai būtu vieglāk uztvert СКАЧАТЬ