Название: Karalienes zvērests
Автор: K. V. Gortners
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
isbn: 978-9984-35-662-4
isbn:
– Jūs sarkstat. – Atrāvis roku, viņš to pacēla un noglāstīja man vaigu. – Jums ir tik gaiša āda, balta kā mēness…
Es nekustējos un ļāvu, lai viņš ar pirkstu galiem skar manu ādu. Siltums, kas ieplūda manās dzīslās, bija tik tīkams, ka es jutu itin visu iekņudamies.
No katedrāles atskanēja spalga zvanīšana, ziņojot par dienvidus sākumu un glābjot mani no nepieciešamības atbildēt. Aiz muguras klaudzēja soļi. Fernando atkāpās, un es pagriezusies ieraudzīju Beatrisu, kas steidzās pie manis. Piesarkušo vaigu dēļ viņa izskatījās tikpat apjukusi kā es. Kavrera samulsis stāvēja pie soliņa. Vai viņi tiešām mūs neredzēja, tā aizrāvušies viens ar otru, ka tikai zvanu dēļ atcerējās pieklājību?
– Lūdzu, jaunkundze, piedodiet man! – Beatrisa neveikli nolaidās reveransā. – Laiks aizskrēja vēja spārniem. Vai esat beigusi pastaigu? Vai jūs mani ilgi gaidījāt? – Viņa steidzīgi bēra jautājumus, bet es saklausīju uzjautrinājumu viņas balsī un secināju, ka mana draudzene gan bija pievērsusi uzmanību kaut kam citam, tomēr redzēja arī mūsu deju.
– Nē, – es attraucu un cerēju, ka mana sajūsma nav tikpat skaidri saskatāma kā viņas prieks. – Ilgi ne… – Dejas radītais reibums izzuda gluži kā smaržīgi dūmi vai skaists sapnis. Man gribējās to satvert un nelaist prom, iekalt perlamutrā kā dārgu pērli. Vienu mirkli man šķita, ka nav nekādu pienākumu, nekādu raižu, baiļu vai šaubu.
Vienu vienīgu mirkli, kas strauji gaisa, es jutos brīva.
– Mums jāiet prom, – es klusi pavēstīju Fernando. – Tūlīt sāksies seksta, un pēc tam mums jāpārģērbjas pirms mielasta. Vai mēs vakarā tiksimies zālē?
– Diemžēl nē, – viņš atbildēja. – Mani kalpotāji noteikti nevar saprast, kur esmu pazudis; mums vajadzēja doties ceļā jau ilgi pirms sekstas. Lai tiktu līdz Aragonai, mums nāksies jāt vismaz divas dienas.
– Saprotu. – Es piespiesti pasmaidīju, kaut gan jutos vīlusies. – Pateicos. Es lieliski pavadīju laiku, Fernando. Ceru, ka mēs vēl tiksimies.
– Es arī, mana infanta, – Fernando atbildēja, un es pamanīju, ka viņš uzsver vārdu “mana”. Viņš noliecās noskūpstīt manu roku. Beatrisa iebikstīja man sānā, un es saniknota uzmetu viņai skatienu. – De Bovadiljas jaunkundze, priecājos jūs satikt, – Fernando sacīja manai draudzenei.
Viņa smaidīdama paklanījās. – Jūtos pagodināta, Jūsu Augstība!
Fernando ielūkojās man acīs. – Es jums rakstīšu.
Pirms paguvu atbildēt, viņš jau aizsoļoja uz savu istabu pusi, it kā būtu gājis pa šīm svešajām, līkumainajām takām jau neskaitāmas reizes.
Es vēroju, kā Fernando nozūd pilī, un apvaldīju vēlmi iesaukties, atzīties, ka viņam ir taisnība. Man tiešām deja ļoti patika.
– Viņš jums ļoti patīk, – Beatrisa noteica.
Tēlotā bezrūpībā es pamāju ar galvu. – Zēns prot izklaidēt.
– Ilgi viņš vairs nebūs zēns. Un viņam jau tagad netrūkst drosmes.
– Taisnība. Un tu savukārt labi pavadīji laiku ar donu Kavreru.
Es apmierināta nolūkojos, kā Beatrisa koši pietvīkst, bet viņa atmeta galvu un nevērīgi paziņoja: – Kavrera? Eh! Viņš man neko nenozīmē.
Pēc lūgšanām mēs atgriezāmies savās istabās un steigšus pārģērbāmies galma tērpos. Kad iegājām alkazarā, es ieminējos Beatrisai, ka mums tiešām būs nepieciešams vairāk apģērbu, jo nāksies apmeklēt daudz pasākumu. Bet doma, ka vajadzētu lūgt palīdzību Mensijai de Mendosai vai karalienei, it īpaši pēc mana pārsteidzīgā atteikuma, nebija patīkama.
– Varbūt varam palūgt Andresam… tas ir, donam Kavreram… viņa mātes palīdzību, – Beatrisa ierosināja. – Viņa pret mums izturējās labvēlīgi. Domāju, ka viņa neiebildīs.
Es pamāju. – Iespējams, turklāt viņa varētu mums palīdzēt arī pašūt tērpus. Es to varu izdarīt, ja vien man paskaidros, kā tas jādara. Toties tava prasme rīkoties ar adatu ir tikpat nožēlojama kā tavi reveransi.
Beatrisa sarauca pieri. – Nevienu neinteresē, kas man mugurā.
– Šķiet, ka donam Andresam tas nav vienalga, – es atbildēju.
Mana draudzene sašutusi iespieda plaukstas gurnos. – Vai jūs visu dienu mani ķircināsiet? Ja tā, lūdzu man par to paziņot, lai varu izlikties jūs nedzirdam.
– Tu esi karstasinīga, Beatrisa! – Es noskūpstīju viņu uz vaiga. – Lūdzu piedošanu. Apsolu vairs par to neieminēties.
– Lieliski. Jo nav jau nekā, par ko ieminēties. Man tikai labpatika ar viņu aprunāties. – Beatrisa piemiedza aci, un mēs abas apslāpējām spurdzienus, ieejot zālē, kur mums zem kājām čaukstēja pa grīdu izkaisītais rozmarīns.
Es virzījos uz paaugstinājuma pusi, kur blakus Enrikem un karalienei jau sēdēja Alfonso. Kad es aizelsusies apsēdos, Žuana veltīja man ļaunuma pilnu skatienu, un es nospriedu, ka turpmāk vajadzēs ierasties laikus. Līdz šim es vienmēr nokavēju.
Karalienei mugurā bija purpurkrāsas samta tērps, kas īpaši izcēla viņas nevainojamās krūtis. Kaklu rotāja mirdzoša briljantu un pērļu rota, kas uztvēra gaismu un pārvērta to par ugunīgu spozmi. Pamanījusi, ka es to pētu (nekad vēl nebiju redzējusi tik brīnišķīgus dārgakmeņus), Žuana pieskārās rotai un pajautāja: – Vai jums patīk?
– Ļoti skaista. – Es nepiebildu, ka rota izskatās arī neticami dārga.
– Tā ir Enrikes dāvana par godu mūsu meitas dzimšanai. – Viņa iecietīgi uzsmaidīja karalim un atkal pievērsās man. Pieklājīgais pārmetums viņas balsī tik tikko slēpa nicinājumu. – Vai šis pats tērps jums nebija mugurā arī vakar? Izabella, bērns, ļaujiet man parūpēties par jūsu garderobi! Jums vienmēr jāparādās savam stāvoklim atbilstošos tērpos. Te nav Arevalo. Galmā izskats ir ļoti svarīgs.
Tobrīd es jutos kā aplieta ar aukstu ūdeni. Kā Žuana varēja nojaust, ka es nupat domāju tieši par to pašu? Es piepeši atcerējos, kā uz mani skatījās Fernando, kad dejojām dārzā, un apbrīnu viņa acīs. Viņam nerūpēja, kā esmu ģērbusies. Enrike man bikli uzsmaidīja. – Jā, Izabella, pieņemiet Žuanas palīdzību. Viņa zina visu par jaunākajiem apģērbiem.
– Turklāt, – karaliene turpināja, medainajā balsī ieskanoties ļaunīgumam, – varu jums aizdot arī dažas vecākas dārglietas. Katrai princesei nepieciešamas skaistas rotas, vai ne? Es nodūru skatienu. – Jūsu Augstība ir ļoti labsirdīga. Es justos pagodināta.
– Neapšaubāmi. – Viņa СКАЧАТЬ