Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

      Kavrera mūs jau gaidīja kopā ar četriem baismīgiem mauru izcelsmes sargiem un lāpu nesēju. – Diemžēl naktī nav droši pārvietoties pa alkazaru, – viņš paskaidroja, ieraudzījis mulsuma pilno skatienu, ko es uzmetu sargiem.

      – Nav droši? Es esmu karaļa māsa; kā gan man var draudēt briesmas viņa pilī?

      Kavrera noskumis uzlūkoja mani. – Diemžēl šeit daudzi neatzīst likuma varu. Es nemūžam sev nepiedotu, ja Jūsu Augstībai kaut kas notiktu.

      Es palūkojos uz Beatrisu, kas drūmi vērās man pretī, it kā brīdinādama neiebilst. Pacēlusi kapuci, es sekoju Kavreram pa alkazara gaiteņiem, kur piedzērušies galminieki gulēja stūros, blakus nolikuši karafes. Gaisā vējoja kodīgais izlieta vīna smārds; grandu svītas pavadoņi, ko varēja pazīt pēc īpašajām zīmotnēm uz piedurknes, vāļājās uz grīdas pie svecēm, kas iestiprinātas izkausētā vaskā. Viņi alkatīgi uzlūkoja mūs;

      viens no tiem ieķērās sev kājstarpē un uzsauca: – Nāciet tik šurp, meitenes, un parotaļājieties ar šo! – Pārējie smiedamies ierēcās un izteica arī savus neķītros priekšlikumus.

      Sargi pievirzījās mums tuvāk; mēs paātrinājām gaitu. Šķita, ka šī cietokšņa svētītā greznība kritusi par upuri pusnakts burvestībai. Es dzirdēju vaidus un elsas, un visapkārt rūkdami klaiņoja suņi, bet nišās pāri kopojās kā dzīvnieki.

      Beidzot mēs sasniedzām tukšās arkādes un izgājām ārā zem zvaigžņotajām nakts debesīm. Kavrera atslēdza zemas koka durvis augstā mūra sienā. Mūs sagaidīja spējš klusums, un gaisā novējoja mikluma aromāts; aiz durvīm pavērās smaržīgais casa real dārzs, ko varēja aplūkot no manām jaunajām istabām.

      Iepriekš mēs neizmantojām šo ceļu. Citos apstākļos es jūsmotu par agrīnā pavasara ziediem, skaistajām strūklakām un flīzētajiem celiņiem, kas man atgādināja Svētās Annas klosteri. Tomēr es to visu gandrīz neredzēju; mani bija pārņēmusi trauksme. Tikai pēc tam, kad Kavrera mūs pavadīja līdz istabām, iededza sveces un pavēlēja sargiem nostāties pie durvīm, es ļāvu vaļu savām izjūtām.

      – Mēs te nedrīkstam palikt vairs nevienu dienu! Jau rīt es runāšu ar Enriki. Pat viņam jāsaprot, ka šādos apstākļos te nav vietas ne man, ne Alfonso.

      – Sakiet, ko vien vēlaties, bet domāju, ka viņš neko nedarīs. – Beatrisa ielūkojās man acīs. – Viņš pameta zāli, tiklīdz jūs ar princi sākāt dejot. Viņam līdzi bija… draugs. – Es sastingu, un Beatrisa turpināja: – Jau iepriekš mēģināju jums pateikt… – Viņa pieklusināja balsi, it kā sienām būtu ausis. Arevalo mēs nekad nejutām vajadzību tā slēpties. – Es dzirdēju galminiekus runājam; karaliene ienīstot jūs ar Alfonso, jo jūs apdraudat viņas meitu. Viņa jūs ieslodzīšot un darīšot visu iespējamo, lai jūs vairs nebūtu troņmantnieku rindā. Un, ja karaliene tik ļoti baidās un ir gatava uz tādiem soļiem, varbūt baumas ir patiesas. Varbūt šis bērns nav… – Beatrisa piesardzīgi apklusa; ceļā uz Avilu es viņu norāju par šādiem vārdiem, bet tagad to slēptā, draudīgā nozīme vairs nebija noliedzama.

      Es aizvēru acis. Netālu atskanēja ieslodzīto zvēru rēcieni, un es iztēlojos baudkārās izpriecas un samaitātību, kas pārņēma alkazaru. Jau atkal es redzēju, kā izkrāšļotais jauneklis glāsta Enriki, atkal pārdzīvoju šausmas, pamanot Hironu un Alfonso. Atcerējusies Beltrana de la Kvevas smaidu un karalienes dusmas, es nespēju ievilkt elpu.

      Vai tiešām karaliene uzņēmusies palaistuves lomu, lai glābtos? Vai tiešām jaunā princese ir ārlaulības bērns, radusies no karalienes un Beltrana de la Kvevas netiklā sakara? Tādā gadījumā piepildītos nelaime, ko pareģoja mana māte: ja Enrike padarīs par troņmantnieku bastardu, viņš noliegs savas dievišķās tiesības valdīt. Viņš sašķels valsti, sadusmos grandus un izraisīs jukas. Viņš izsauks Dieva dusmas pār Kastīliju… un mums visiem.

      “Galmā jums jāmācās tēlot, ja gribat izdzīvot.”

      – Ko mēs darīsim? – Beatrisa čukstēja, un es atvēru acis. Viņa bija saspiedusi plaukstas kopā un bailēs nobālējusi. Man vajadzēja būt stiprai viņas un Alfonso dēļ. Man vajadzēja parūpēties par mūsu drošību.

      – Visu, kas būs nepieciešams.

      7. nodaļa

      Es pavadīju nemierpilnu nakti, sapnī iedama pa nebeidzamu, tumšu gaiteni. Priekšā mani vilināja arkveida durvis, un tajās mirdzēja spoža ziemas gaisma, bet es, par spīti visām savām pūlēm, nevarēju to aizsniegt.

      Spēji uztrūkusies no miega, es atklāju, ka esmu sapinusies palagos. Beatrisa gulēja man pavisam blakus; acīmredzot mēs bijām tik satrauktas, ka tvērāmies viena pie otras pat miegā. Kad pastāstīju viņai par sapni, viņa paziņoja, ka tas esot pareģojums, proti, mana nākotne esot daudzsološa, bet briesmu pilna. Kaut gan mana draudzene bija skaidri domājošs cilvēks, viņai piemita arī neliels māņticīgums. Viņa pati apgalvoja, ka to esot mantojusi no saviem konversu senčiem. Es atvairīju viņas runas par ļaunām zīmēm; ebreju pēcteči kaut kam tādam ticēja, bet es ne. Mani stiprināja ticība Dievam; tā man rādīs pareizo ceļu.

      Nedaudz pavērušas durvis, mēs ieraudzījām, ka sargi nozuduši un dārzs ir pielijis ar vēso maija saules gaismu. Kavrera atnesa mums brokastis – siltu maizi, svaigus augļus un sieru. Istabene elegantas, vecākas dāmas uzraudzībā sagatavoja man vannu. Kundze paskaidroja, ka ir donja Kavrera, Andresa māte. Mēs ar Beatrisu pateicīgas izbaudījām karsto ūdeni ar rozmarīna aromātu, šļakstījāmies un spurdzām kā mazas meitenes.

      Tomēr, tiklīdz apģērbāmies un devāmies uz alkazara Karaļu zāli ar apzeltītajiem, izgreznotajiem griestiem, es atkal nokļuvu raižu varā. Man nebija ne jausmas, kas todien gaidāms, un es jutos neizskaidrojami priecīga, kad ieraudzīju Fernando. Mani nomierināja viņa klātbūtne un ašais smaids, ko viņš man veltīja, kad pagāju viņam garām ceļā uz paaugstinājumu. Viņš vienīgais šajā galmā šķita normāls un neiesaistījies nekādos slepenos plānos un intrigās.

      Alfonso jau bija klāt un stāvēja uz paaugstinājuma kopā ar karaļa ģimeni. Mans brālis izskatījās noguris un bāls, acīmredzami izjuzdams vakar izdzertā vīna sekas. Ar ziliem un zeltītiem izšuvumiem rotātais dublets un švītīgā cepurīte ar spalvu vēl vairāk izcēla viņa krīta krāsas ādu. Viņam blakus stāvēja arhibīskaps Karriljo un veltīja man tikpat siltu smaidu kā parasti, bet šoreiz es to uztvēru daudz piesardzīgāk. Tagad es zināju, ka viņš, iespējams, tīši liedzis mūsu mātei doties uz galmu kopā ar mums. Aprēķina pilnais miers viņa skatienā mani biedēja, it kā viņš lūkotos man cauri uz nākotni, kas redzama tikai viņam.

      Princese gulēja karalienei Žuanai uz rokām, ievīstīta garā, baltā, ar pērlēm rotātā samtā. Es nolaidos reveransā, un Žuana pastiepa bērnu man pretī, lai es noskūpstu mīksto, pienbalto vaidziņu; mazā Huana bija iemigusi, un mana sirds uz brīdi izkusa. Tik nevainīga būtne nekādā ziņā nespētu kļūt par juku cēloni.

      – Tu būsi viņas krustmāte, – Žuana paziņoja. Viņas smaids bija tikpat neīsts kā tumši sarkano lūpu krāsa. – Mēs īpaši pasūtījām dāvanu, ko tu viņai pasniegsi šovakar svinību laikā. Tas ir sudraba kristību trauks, kurā iegravēts viņas vārds. Nebūtu skaisti, ja krustmāte ierastos tukšām rokām!

СКАЧАТЬ