Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ šeit, pie mums, – es uzrunāju Alfonso. – Lūdzu, neejiet viņam līdzi.

      Mans brālis papurināja galvu. – Nevaru. Es apsolīju pildīt savu pienākumu. Lūdzu, piedod, Izabella. – Viņš mīloši noskūpstīja mani un atgriezās pie Karriljo. Es stāvēju sastingusi, un gaisma no augstajiem logiem plūda man apkārt, veidojot dūmakainus starus, kamēr es vēroju arhibīskapu apliekam ozolkoka bluķim līdzīgo roku manam brālim ap pleciem un aizvedam viņu prom.

      Es gribēju skriet viņiem līdzi un izspiest no Alfonso solījumu, ka viņš nedarīs neko tādu, kas varētu apdraudēt viņa dzīvību.

      Tomēr es jau sapratu, ka nekādi vārdi vai rīcība nemainītu turpmākos notikumus. Alfonso teica patiesību; es biju tikai muļķa meitene bez varas un ietekmes. Man nebija nekādu iespēju lemt mūsu nākotni.

      Tobrīd es apjautu, ka aizritēs ilgs laiks, līdz es atkal sastapšu savu brāli.

      Pēc divām dienām, kad mēs ar Beatrisu sēdējām savā sveču izgaismotajā istabā un klausījāmies, kā menažērijā šņāc neapmierinātie leopardi, ieradās Kavrera un pavēstīja jaunumus.

      – Arhibīskaps Karriljo ir pametis galmu. Viņš aizveda sev līdzi arī infantu Alfonso un paziņoja, ka jūsu māte uzticējusi viņam sava dēla dzīvību. Karalis pavēlējis abiem atgriezties, bet neviens nezina, kur viņi pazuduši. Karriljo ir daudz īpašumu, un vasaļi viņu atbalsta. Viņš varētu būt jebkur. Es darīšu visu iespējamo Jūsu Augstības labā, bet…

      – Arī man pašai par sevi jāparūpējas, – es pabeidzu viņa teikumu, piespiesti smaidīdama. Kopš Karriljo un Alfonso nozušanas šis krietnais cilvēks un Beatrisa bija mani vienīgie draugi galmā.

      Kavrera izņēma no kamzoļa salocītu papīra lapu. Beatrisa klusēdama ieģērbās apmetnī. – Mēs atstāsim jūs vienu, lai varat izlasīt vēstuli, – viņa noteica un sekoja Kavreram ārā pa durvīm.

      Es ilgi lūkojos uz lapu, tad uzlauzu vaska zīmogu ar Aragonas ģerboni un nesteidzīgi atlocīju stingro papīru.

      Vēsts bija īsa.

      “Nezaudējiet drosmi, Izabella. Gaidiet mani.”

      8. nodaļa

      Pēc pavasara sākās svelmīga vasara, un jaunumi izplatījās visā Kastīlijā. Tirgotāji tos aizveda uz tālākajām provincēm un pilsētām, kur pilsoņu sievas izsēja tos kā sēklas vasaļu vidū, un tie savukārt steidzās ziņot augstmaņiem pilīs. Rudenim sākoties, visi jau bija dzirdējuši par Alfonso spējo nozušanu no galma un Viljenas marķīza sacelšanos, kuras dēļ šaubas par princeses Huanas izcelsmi nokļuva ļaužu mutēs.

      Es nesaņēmu vēstis no brāļa un Karriljo un arī pati neuzdrošinājos neko sūtīt. Kaut gan dzīvoju savās istabās pilī, kur manā rīcībā bija vairāki karaļa apmaksāti un donjas Kavreras uzraudzīti kalpotāji, katrs mans solis tika novērots, un mana brīvība bija ierobežota. Ja vēlējos spert soli aiz vārtiem, man nācās lūgt karaļa atļauju un doties ceļā sargu pavadībā.

      Beatrisa man ziņoja par visām galma baumām; ar viņas starpniecību es noskaidroju, ka Viljens un vairāki citi grandi pulcējušies Burgosā valsts ziemeļos un tur izsludinājuši savienības veidošanu mana brāļa tiesību aizstāvībai. Pilsoņu kara drauds milza pār Kastīliju kā mākonis pirms pērkona negaisa, un nepagāja neviena diena, kad Žuana nekūdītu Enriki sūtīt armiju pret dumpiniekiem.

      Viņa neiekoda mēlē pat kādu rītu, kad klāt biju es un sēdēju karalienes istabas stūrī, cenšoties sarauties tik maza, cik vien iespējams.

      – Visu sarīkojis Karriljo! – Žuana uzsauca manam apjukušajam pusbrālim. – Viņš atradis iespēju atriebties un grasās to izmantot pret jums. Nedrīkstēja pieļaut, lai viņš aizved Alfonso. Jums vajadzēja viņu apturēt, kamēr tas vēl bija izdarāms!

      – Lūdzu, Žuana! – Enrike žņaudzīja rokās savu sarkano vilnas turbānu. – Alfonso vēl ir bērns. Kā viņš varētu apdraudēt…

      – Tas bērns, kā viņu dēvējat, varētu noskaņot visu valsti pret mums! Dievs Tēvs Debesīs, vai tiešām esat tik akls, ka nesaskatāt patiesību? Viljens un Karriljo vada šo muļķīgo savienību; viņi kopā iecerēja sarīkot izrādi galmā, lai varētu aizlavīties kopā ar Alfonso. Pielieciet punktu šai nodevībai, kamēr vēl nav par vēlu!

      Enrike pielieca galvu un klusi noteica, ka neesot nekādu pierādījumu par valsts nodevību un viņš neko nevarot darīt. Pēc tam viņš kā atvainodamies palūkojās uz mani un steigšus aizbēga uz savu Elpardo pili meža ielokā pie Madrides, kā mēdza rīkoties bieži. Es paliku, un pār mani gāzās karalienes neapvaldītās dusmas.

      – Es nepieļaušu, lai ļaundari apmelo manu meitu, kas ir Kastīlijas likumīgā mantiniece, – viņa paziņoja, norādīdama uz mani ar gredzeniem rotātu pirkstu. – Ja Karriljo uzdrošināsies pievienoties tiem nodevējiem Burgosā, viņš samaksās ar savu… un jūsu brāļa galvu. Lūdziet Dievu dedzīgāk, infanta, jo es nogalināšu viņus visus, nevis ļaušu atņemt manam bērnam mantojumu!

      Šos draudus dzirdot, es nodrebinājos, bet vienlaikus kaunējos karalienes vietā. Viņa lieliem soļiem staigāja pa zāli savā košajā tērpā, rokas iepletusi, un zvērēja atriebties tik rupjiem vārdiem, ka izklausījās pēc kādas tavernas meičas. Žuanas skaļā uzvedība un uzstājīgie centieni izrādīt bērna šūpuli katrā galma pasākumā, lai gan nabaga zīdainis raudāja un klepoja, kad lāpu sodrēji bira uz sedziņas, man izklausījās pēc gļēvuļa bravūras vētras laikā.

      Visur, kur vien es palūkojos, pulcējās un sačukstējās galminieki. Arī Žuana noteikti redzēja to pašu. Pat Beltrana de la Kvevas saderināšanās ar Mensiju de Mendosu neapslāpēja baumas. Gluži pretēji, stāvoklis tikai pasliktinājās. Tagad visi runāja, ka Santjago ordeņa mestra tituls nav pietiekami bagātīgs atalgojums par pūliņiem karalienes gultā un de la Kvevu apmierināšot tikai precības ar ietekmīgās Mendosu dzimtas pārstāvi. Viņš pats galu galā bija niecība, kam pieder tikai glīta seja, savukārt Mensija ir augstmaņa meita.

      Dzirdot šīs zemiskās baumas, Žuana nolēma piespiest mani vismaz ārēji pakļauties, it kā šāds pazemojums varētu apvaldīt ļaunās mēles. Viņa man lika iet aiz Huanas visos galma pasākumos, tādējādi uzsverot manu zemāko vietu galmā. Es biju spiesta stundām ilgi sēdēt pie mazās princeses šūpuļa un purināt sudraba grabuļus, kamēr Žuana spēlēja kauliņus ar savām dāmām. Drīz vien es apjautu, ka sabiedrībā karaliene visiem atgādināja par sava bērna tiesībām, bet patiesībā mazā Huana viņai bija vienaldzīga. Es ne reizi neredzēju karalieni paņemam zīdaini rokās, ja neviens viņu nevēroja, un Huana mātes klātbūtnē vienmēr kļuva nemierīga, it kā sajustu šo saltumu. Man bija žēl mazās meitenes, un es centos viņai dāvāt pieķeršanos, kaut gan jutu, ka ap mani lēnām savelkas cilpa.

      Tūkstoš četrsimt sešdesmit piektā gada aprīlī es klusi nosvinēju savu četrpadsmito dzimšanas dienu. Bija aizritējis gads, kopš pēdējo reizi redzēju savu brāli. Mandeļkoku ziedus aiznesa vējš; zeme uzsūca Kastīlijas svelmainos saules starus, un Huana bikli spēra pirmos soļus, turēdamās pie auduma lentēm. Tiklīdz laiks kļuva pietiekami silts, mēs ar Beatrisu katrā izdevīgā mirklī lavījāmies uz dārzu, alkstot aizbēgt no stingā galma un saīgušās karalienes.

СКАЧАТЬ