Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tas neinteresē, – es atcirtu, un man izkalta rīkle, kad ieraudzīju pūli.

      Tēvs sēdēja uz paaugstinājuma, uzposies pāvesta tērpā, un bārkstains brokāta palankīns milza aiz viņa krēsla kā negaisa mākonis. Uz pakāpieniem bija samesti krāsaini spilveni, paredzēti augstākajiem viesiem, bet Džūlija ar savām dāmām uzurpēja šo priekšrocību un iekārtojās, pat nepaklanījušās pāvestam. Galma ceremonijmeistars, vācietis Johans Burhards, kurš rīkoja visus svinīgos Vatikāna pasākumus, pārsteigts lūkojās uz viņām. Nabaga vācieti šausmināja tik klaja nevērība pret sen iedibinātām paražām. Es Huana vadībā pagāju garām čalojošām dāmām un kāpu augšā, lai noskūpstītu tēvam roku.

      – Mana farfallina, – viņš noteica. Tēva elpa smaržoja skābeni, un acis bija apsārtušas. – Nedomāju, ka pienāks diena, kad būšu spiests atdot savu mīļāko dārgumu citam. – Viņam aizlūza balss. Vienu asinis stindzinošu mirkli man šķita, ka viņš raudās. Tēvs nekad neslēpa savu pieķeršanos man, bet arī nekā nebija paudis, ka mana laulība ir kaut kas vairāk par politisku savienību, kas nemainīs manas dzīves ierasto plūdumu. Līdz šim es smēlos spēku viņa bezrūpībā, bet tagad apjukusi uzlūkoju Huanu. Brālis spēra soli uz priekšu, un tēvs vārgi pasmaidīja, bet es sajutu, ka mūs vēro kāds cits.

      Es palūkojos garām garīdzniekiem paaugstinājuma malās, garām stingajiem sargiem un galminiekiem, kas sačukstējās. Manu skatienu it kā pievilka niša zem augstajiem logiem, kur bija manāms vientuļš stāvs tāpat kā tēva svētku mielasta naktī. Tagad Čezāre izskatījās pēc sastingušu asiņu statujas, ģērbies kardināla tumši sarkanajā tērpā.

      Viņa lūpas sakustējās. Šķita, ka viņš saka manu vārdu.

      Burhards sasita plaukstas, un visi satrūkās. Es palūkojos uz Džovanni Sforcu, kurš bija piegājis pie paaugstinājuma.

      Piepeša satraukuma pārņemta, es gandrīz iesmējos, jo atskārtu, ka arī līgavainis ģērbies turka garajā tunikā. Huans smīkņāja; viņš acīmredzot bija pamudinājis Džovanni uz to, vienlaikus panākot, ka viņš ieslīgst vēl dziļāk parādos. Džovanni bija līgavainis, bet viņam mugurā šis tērps izskatījās smieklīgi, savukārt Huans to prata nēsāt eleganti, lai cik nepiemērots tas būtu.

      Es nostājos blakus Džovanni. Pār deniņiem viņam noritēja sviedru lāse. Viņš metās ceļos tēva priekšā, lai saņemtu svētību.

      Pāvesta gvardes kapteinis turēja pār mums paceltu zobenu, simboliski brīdinot par likteni, kas sagaida zvēresta lauzējus. Tēva notārs jautāja, vai esam gatavi savienoties laulībā. Mēs abi apliecinājām, ka esam gatavi, un bīskaps uzvilka mums divus gredzenus uz kreisās plaukstas ceturtā un rādītājpirksta. No tiem dzīslas aizstiepās tieši uz sirdi. Mēs noliecām galvu, kapteinis nolaida zobenu, bet mēs tupējām uz ceļiem, klausoties garu sprediķi par jaunā statusa svētumu. Paldies Dievam, tēvs pamāja, to pārtraukdams.

      Džūlija kopā ar savām dāmām pielēca kājās un bārstīja pār mums baltas zīda ziedlapiņas, ko izņēma no groziņiem blakus spilveniem. Aizvainotie viesi, kuru vietu bija uzurpējušas šīs sievietes, stājās rindā, lai sniegtu mums ar Džovanni dāvanas. Pēc tam viņi kāpa augšā, lai noskūpstītu tēva satīna kurpi.

      Pārējie sāka aplaudēt.

      Es stāvēju blakus vīram un stundām ilgi pieņēmu apsveikumus, bet manas dāmas tikmēr savāca dāvanas. Man nebija ne jausmas, ko es ar tām darīšu. Kad pienāca brīvs brīdis, es pagriezos un ielūkojos tumšajā nišā zem logiem.

      Čezāre bija nozudis.

      Atgriezās Huans. – Laiks dzīrēm. Mēs visi esam izbadējušies. – Viņš sniedzās pēc manas rokas. Es pretojos, un viņš iesmējās. – Vari negaidīt. Čezāre aizgāja, tiklīdz sākās ceremonija. Viņš nespēj to izturēt, ienīst gan šīs kāzas, gan Sforcas. Visu. Viņš ir zaudējis hercogisti, brīvību un tagad arī mīļoto māsu.

      – Viņš nav mani zaudējis, – es atcirtu. – Es nemūžam viņu nepamestu.

      – Tas jau ir izdarīts, – Huans noteica un ieveda mani blakus zālē, kur pie diviem ziedu vītnēm rotātiem paaugstinājumiem bija salikti galdi. Es klusējot apsēdos uz galvenā paaugstinājuma kopā ar Džovanni. Mans tēvs un Džūlija ieņēma vietu pie otrā.

      Sākās dzīres. Kalpotāji nesa ceptus putnus, Ibērijas kūpināto šķiņķi, mežacūkas un brieža gaļu, svaigus salātus un augļus, kā arī vīnu. Viesu līksmie smiekli pastiprināja manu nelabumu. Es tik tikko spēju norīt kaut kumosu un ar skatienu pārmeklēju zāli, velti cenšoties saskatīt Čezāri. Bija grūti noticēt, ka viņš mani pametis tik svarīgā dienā. “Vai tiešām viņš nesaprot, cik ļoti ir man vajadzīgs, cik svarīgi man ir zināt, ka nekas mūsu attiecībās nemainīsies?”

      Pēc vairākām stundām, kad zāles vidū aktieri centās pārkliegt troksni un spēlēt komēdiju, vecākie un nespēcīgākie garīdznieki piecēlās un izkliboja ārā. Runas kļuva nekautrākas. Tēvs acīmredzot bija atmetis savas skumjas, kas viņu pārņēma ceremonijas laikā, un čukstēja Džūlijai ausī. Viņa laimīga smaidīja. Huans skaļi līksmoja kopā ar saviem pārmērīgi grezni ģērbtajiem draugiem un Džemu. Starp viņiem sēdēja vulgāri ģērbusies sieviete, kas pūlējās kāri uztvert katru mana brāļa vārdu.

      Es izmantoju katru izdevību, lai slepus uzmestu skatienu Džovanni. Viņš atšķirībā no manis nebija zaudējis apetīti un ēda jau trešo cepto gaili, aizlicis servjeti aiz Mantujas hercoga aizdotās ķēdes. Gredzeniem rotātie pirksti bija taukaini. Viņa pāžs atkal piepildīja kausu. Vīns nebija atšķaidīts, tomēr Džovanni nešķita piedzēries, tikai izklaidīgs. Viņš uz maniem skatieniem atbildēja ar neskaidru smaidu, it kā būtu aizmirsis, kāpēc esam šeit.

      Katrs nākamais mirklis tuvināja mani biedējošajai stundai, kad nāksies iet uz laulības gultu. Man gribējās atvieglotai raudāt, kad pāži ar sudraba traukiem rokā notrauca no mūsu galdiem kaulus un cīpslas. Kāds pašķindināja zvaniņu, ziņojot par saldā ēdiena atnešanu. Zālē iesoļoja livrejā ģērbti vīri, šoreiz nesot cukurotas mandeles, marcipānu, saldumus un augļus, kā arī saldā Madeiras vīna krūkas. Izdzirdējusi Džūlijas spiedzienu, es izbrīnīta pagriezos līdz ar vairākumu viesu. Tēvs bija iebāzis roku viņas krūšu izgriezumā. Izzvejojis konfekti, viņš iemeta to mutē, nošmaukstināja lūpas un piemiedza ar aci zemāk sēdošajiem. Tie visi bija kardināli.

      – Nav nekā labāka par sievietes sviedriem, lai iekvēlinātu mēli, – viņš pajokoja. Zāli pāršalca smieklu vētra. Kardināli stūma saldumus aiz tuvākajiem ņieburiem, sievietes spiedza un tēlotās dusmās sita kardināliem pa pirkstiem.

      Tēvs atlaidās krēslā. – Pārējo atdodiet pūlim, – viņš pavēlēja Burhardam, un tas spēji ievilka elpu, it kā būtu saņēmis pavēli ziedot vienkāršajiem ļaudīm pats savu kāju. Kalpotāji atvēra zāles logus, ielaižot tīkamu vakarīgā gaisa vēsmu. Ļaudis, kas pulcējās laukumā, sāka trakot, kad pāži no deserta šķīvjiem pār bruģi nolēja konfekšu lietu.

      Uztvēris manu skatienu, tēvs piemiedza ar aci un skaļi iesaucās: – Mūziku! Līgavai laiks dejot! Kurš dejos ar manu Lukrēciju?

      Aktieri steigšus atkāpās malā, pametot uz grīdas sava nenovērtētā priekšnesuma paliekas – baltu masku, apdilušas СКАЧАТЬ