Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Džūlija pētīja izšūtus roku dvieļus, kas sūtīti no Parīzes. – Sāpēs? – Brīdi klusējusi, viņa atzina: – Domāju, ka jā. Bet ne īpaši, ja vien vīrietis zina, ko dara.

      Lai kā es mēģināju slēpt savas bailes, tās tomēr ieskanējās manā balsī. – Cik ļoti?

      Džūlija aizsūtīja Murilju tālāk, lai viņa mūs nedzirdētu. – Viss atkarīgs no tā, cik ilgi viņš darīs to, kas jādara, – Džūlija klusi paskaidroja. – Vīriešiem mēdz būt savādas iegribas.

      – Man šķita, ka tu zināsi, – es noteicu, bet nepiebildu, ka vairs neesmu tik naiva, lai nezinātu, kas tiek gaidīts no sievas. Man apkārt virmoja pārāk daudz baumu, un es nevarēju saglabāt patiesu naivumu. Tomēr pagaidām es nebiju noskaidrojusi visus sīkumus un man paredzēto lomu laulības piepildīšanā.

      – Neapšaubāmi, ka es zinu. Bet nedomāju, ka Rodrigo gribētu, lai es… – Džūlija aprāvās. – Ieraksti šo kā Francijas karalienes dāvanu, – viņa asi pavēlēja Muriljai, acīmredzot aizmirsusi, ka mana pundurīte neprot lasīt un rakstīt. Noslaucījusi rokas dvielī, viņa atdeva to Muriljai un sniedzās pēc nākamās dāvanas. – Turklāt tas nav svarīgi.

      – Tiešām? – Mani pārņēma šaubas.

      – Protams. Tādi jautājumi ir lieki. Pārējie ir parūpējušies par visu. Mans Dievs, ar ko Adriāna visu šo laiku ir nodarbojusies, ja nav tev neko pastāstījusi?

      – Viņa gatavo manu kāzu kambari, tērpu, dāmas. – Es negribēju novērsties no šī temata, jo beidzot biju saņēmusi drosmi, lai par to ieminētos. – Par ko pārējie būs parūpējušies? Es nesaprotu…

      Džūlija iespiedzās un novicināja man gar degunu briljantu un topāzu auskarus. – Paskaties! Brīnišķīgi, vai ne? No Mantujas marķīzes Izabellas d’Estes. Visi runā, ka viņai ir nevainojama gaume, kaut gan viņa nav tāda skaistule kā viņas māsa Beatriče. – Džūlija pielika dārglietas pie ausīm. – Tev tie nederēs; tavs kakls ir daudz īsāks par manējo. Kā tev šķiet? Vai man piestāv?

      Es nopūtos. Nebija jēgas turpināt iztaujāšanu. – Lieliski piestāv. Vari tos paturēt.

      Acīmredzot Džūlija bija nospriedusi, ka arī pērles, kas jau rotāja viņas kaklu, labāk izskatās viņai, nevis man. Es nevarēju atbrīvoties no aizdomām, ka patiesībā tā ir kaklarota, ko man sūtījis Anglijas karalis. Tomēr es biju pārāk nervoza, lai man tas rūpētu. Labprāt ļautu viņai piesavināties kaut visu manu pūru, ja vien viņa atbildētu uz maniem jautājumiem. Izšķirošais brīdis tuvojās, un vienaldzība, ko tā centos saglabāt, pamazām ira. Saruna ar Džūliju mani tā satrauca, ka es meklēju palīdzību pie Pantalīzijas, un pēc ilgas pierunāšanas viņa man negribīgi pateica vismaz kaut ko.

      – Bet, – viņa piebilda, kad es satriekta centos aptvert dzirdēto, – man stāstīja, ka tas nav nepatīkami. Un, kad ieņemts bērns, tas vairs nenotiek vismaz līdz dzemdībām. Neviens vīrietis neuzdrošinātos tā rīkoties ar grūtnieci sievu. Tam domātas tādas sievietes kā Farneze.

      Man kļuva nelabi. Es nespēju iedomāties, ka es padevīgi guļu, kamēr Džovanni Sforca dara ar mani… kaut ko tādu. Gandrīz nožēloju, ka nevaru aprunāties ar māti. Viņa bija laidusi pasaulē vairākus bērnus, tātad acīmredzot guvusi kādu apmierinājumu. Bet es zināju, ka Vannoca tikai skaļi smietos.

      Bija pagājušas vairākas dienas, un es stāvēju uz nezināmas nākotnes sliekšņa. Pēc šīs dienas es vairs nebūšu tikai Viņa Svētības meita; es būšu Pezāro valdnieka Džovanni Sforcas sieva un, iespējams, viņa mantinieku māte.

      Es piederēšu viņam.

      – Lukrēcija, tu izskaties nelāgi, – Džūlija ieminējās. – Tev nekaitētu vaigu sārtums. Es jau brīdināju, ka tumši sarkans satīns nepiestāvēs tavai sejas ādai.

      – Vaigu sārtums līgavai? – Adriāna nicīgi atkārtoja.

      Iekams viņas atkal sāka strīdēties, es grīļojoties spēru soli uz priekšu. Mans tērps, kam veltīti daudzi simti darba stundu un tūkstoši dukātu, bija smags kā bruņas. Tumši sarkano ņieburu rotāja zelta lentes un rubīni, un piedurknes ar šķēlumiem pletās kā spārni. Apakškrekls bija darināts no caurspīdīga, nedaudz durstīga zīda. Mati bija sapīti bizē, kas sniedzās līdz viduklim, un rotāti ar pērlēm nosētu tīkliņu. Es centos nemanīt sāpes, ko sagādāja jaunie apavi. Adriānas acīs parādījās asaras, un es sapratu – kaut gan jūtos kā ieslodzīta ģipša atveidojumā, ārējais izskats ir apmierinošs.

      – Dosimies, – es aicināju Džūliju. Viņa bija galvenā no manām dāmām un vadīja gājienu uz Vatikānu. Arī par to viņa bija strīdējusies ar Adriānu, kam nācās piekāpties, jo to pavēlēja tēvs. Džūlija nepacietīgi pamāja, un es pasmaidīju. Viņas skaudība bija mans atalgojums par neskaitāmajām pielaikošanas reizēm, sejas krēmiem un matu skalošanām.

      “Šodien visi skatieni būs pievērsti man.”

      Džūlija pievērsās durvīm, un sievietes ieņēma paredzētās vietas. Adriāna nolaida manu plīvuru. Sargi sastājās mums abās pusēs, un mēs visā savā dārglietām rotātajā krāšņumā izgājām pils gaiteņos. Pantalīzija turēja manu trēnu, lai tas neskartu grīdu. Nebija viegli izlaipot līdz Vatikānam, bet tēva apartamentos, kur no ogļu krāsniņām cēlās vīraka dūmi, es varēju uz brīdi atpūsties.

      Bija agra pēcpusdiena. Jūnija saulē izgaisa pēdējās pavasara lietus lāses, bet es jau vairākas dienas nebiju izgājusi ārā un pievērsu savu pēc gaismas izsalkušo skatienu šim kambarim, ko tēvs nesen atjaunoja.

      Viņš netaupīja naudu, pūloties slavināt mūsu dzimtas dievišķību. Kādā no saviem retajiem apciemojumiem es biju pārsteigta vērojusi māksliniekus, kas meistara Pinturikjo vadībā steidzās pabeigt majestātiskās freskas. Džūlija smejot stāstīja par vecāko kardinālu nosodījumu, dzēlīgajiem ņurdieniem par pagāniskām nosliecēm, ko pierādīja Izīdas un viņas brāļa un mīļākā Ozīrisa rotaļas apkārt spēkpilniem vēršiem uz zāles griestiem. Saules stari, kas savijās ar pāvesta atslēgām ģipša arabesku ielokā, atgādināja Spānijas mauru mākslu. Turklāt Džūlija pielēja eļļu ugunij, uzstājot, ka kļūs par modeli Jaunavas tēlam ar Jēzus bērnu rokās. Viņai bija pat nimbs un ķerubs.

      Lai ko teiktu kardināli, tēvs bija parūpējies, lai freskas attēlotu arī visu tradicionālo. No Pontifiku zāles sienām uz mani lūkojās desmit nopietni pāvesti, arī paštaisnais Nikolajs Trešais. Savienoto apartamentu freskās bija uzgleznotas ainas no Derībām, un viens kambaris bija veltīts mūsu ģimenes portretam, kurā esam attēloti kā svētie. Es jau biju pozējusi Pinturikjo ar neērtu kroni galvā. Arī Huans un Čezāre paklausīja, bet Čezāre vēlāk smīnot pavēstīja, ka meistars alcis izpatikt pāvestam un pārsniedzis sava pieticīgā talanta robežas.

      Es nožēloju, ka nav laika paklaiņot pa šīm telpām un novilcināt neizbēgamo. Dāmas jau izklāja manu trēnu, gatavojoties ieiet Audienču zālē, kur mūs gaidīja pāvesta galms. Trūka tikai mana brāļa Huana. Viņam vajadzēja ievest mani zālē.

      Telpā nebrīdinot ienāca turks.

      Adriāna izbijusies iesaucās, un arī dāmas sašutušas ievilka elpu. СКАЧАТЬ