Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ne Gondzagas, ne d’Estes, ne Mediči, kaut gan mans tēvs sēdēja pāvesta tronī. Atcerējos, ko man bērnībā teica tēvs – Itālijā mūs vienmēr uztvers kā svešiniekus no Spānijas.

      – Cik daudz viņš iegūs?

      Čezāre salti iesmējās. – Viņam tā būs vesela bagātība. Bet tev nav jāsatraucas, – viņš atkārtoja. – Nav apsolīts nekas tāds, ko nevar atcelt. Pateikšu tēvam, ka tev viņš šķiet nepiemērots, un…

      – Kardināls Sforca deva izšķirošo balsi, lai tēvs iegūtu troni. – Es palūkojos uz logu. – Nedomāju, ka viņš priecāsies par manu nepatiku.

      – Vai kādu interesē viņa vēlmes? Mēs jau pietiekami esam devuši tai čūskai. Viņš saņēma mūsu bijušo namu un vicekanclera amatu, nemaz nerunājot par draudzēm un zēniem, ar kuriem pietiktu pilsētvalsts apdzīvošanai. Lai tos Sforcas ķer sērga!

      Es uztvēru Čezāres kvēlo skatienu, pasniedzos pēc kausa un iztukšoju to. – Lai nu kā, man vajadzētu ar viņu iepazīties. Tāpēc jau mani šurp atveda, vai ne?

      Brālis samiedza acis. – Tev nav nekādu pienākumu. Tēvs lūdza, lai tev viņu tikai parāda. Tu vari atgriezties pilī, nevienu neaizvainojot.

      – Vai tiešām? Varbūt visi zaudējuši redzi? – Man izdevās iesmieties. – Viņa tēvocis zina, ka esmu šeit, un arī Džovanni mani nupat ieraudzīja. Iesim, Čezāre! – Es sniedzu viņam roku. – Gribu, lai tu pirmais mani iepazīstini ar nākamo vīru.

*

      Abi Sforcas stāvēja pie Veneras, un Džovanni māja, klausoties tēvoča balsī. Es nedzirdēju vārdus, bet acīmredzot runa bija par kaut ko svarīgu, jo abi šķita satrūkušies, kad mēs ar Čezāri iznācām no galerijas.

      Kardināla sejā ātri parādījās pierastā maska, un viņš nāca man pretī. – Donna Lukrēcija, kāds prieks, ka pievienojāties mums! – Viņš palūkojās uz Čezāri. – Un arī jūs, – viņš noteica, vērodams mana brāļa plaukstu, kas bija uz mana elkoņa. Es veikli atbrīvojos un pasmaidīju. Kardināls turpināja: – Lūdzu, iepazīstieties! Mana brālēna dēls Džovanni Sforca, Pezāro valdnieks. Viņš nepacietīgi gaidīja iespēju jūs satikt.

      Tiklīdz kardināls pamāja, Džovanni spēra soli uz priekšu, sasprindzinājis šauros plecus, un tā vēl vairāk izcēla to, cik šaurs ir viņa krūškurvis zem biezajām apģērba ielocēm.

      – Jūtos pagodināta, kungs. – Es nolaidu skatienu, atdarinot Džūliju brīžos, kad viņa centās iegūt mana tēva labvēlību. Džovanni ilgi klusēja un tad drebošā balsī ierunājās: – Arī es jūtos pagodināts, satiekot… tas ir, iepazīstoties ar jums.

      Čezāre nicīgi iespurdzās.

      Es pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka Džovanni piesarkst. Viņš nelikās pievilcīgs, bet zodā bija bedrīte, kas nedaudz mazināja lielā deguna un tuvu izvietoto brūno acu nepatīkamo iespaidu, turklāt viņš šķita jaunāks, nekā biju gaidījusi, un viņa atklātā sejas izteiksme man nedaudz atgādināja Džofri. Tagad, kad bijām vismaz apmainījušies ar sveicieniem, viņš nedaudz nomierinājās, tomēr grozīja pirkstos mana brāļa zelta ķēdi, it kā nebūtu pieradis pie tās svara.

      Mani pārņēma atvieglojums. Viņš nemaz nelīdzinājās savam pārmērīgi koptajam radiniekam.

      – Vai vēlaties pastaigāties? – es ierosināju. Tā bija pārdroša rīcība, tomēr gribēju parunāt ar viņu divatā. Džovanni jautājoši uzlūkoja kardinālu, kurš pamāja un kopā ar Čezāri iegāja galerijā. Mans brālis sadrūmis pameta skatienu pār plecu un vēroja, kā mēs ar Džovanni sākam iet pa taciņu apkārt putnu ūdens traukam.

      Oļi skaļi čirkstēja mums zem kājām. Sākumā domāju, ka Džovanni manu ierosinājumu uztvēris burtiski un apvedīs mani lokā ap trauku, nesakot ne vārda. Tad es pamanīju, ka viņš košļā apakšlūpu. Tāda atturība mani iedrošināja. “Viņam ir tikpat maz izvēles iespēju kā man. Pat mazāk. Šaubos, vai ģimene ļaus viņam atzīt mani par nepiemērotu.”

      – Jūs necerējāt mani šodien satikt, – es ieminējos.

      Džovanni iepleta acis, un es tik tikko apvaldīju smieklus. “Vai viņš mani uzskatīja par bērnu, kurš neko nesaprot?” Viņš papurināja galvu un neskaidri noteica: – Viņa Eminence kardināls un Viņa Svētība lika man uzposties un ierasties dārzā pirms sestās lūgšanu stundas. Bet es nezināju, ka tiksimies. Man teica, ka redzēsiet mani no augšas. Neko citu. – Atkal brīdi klusējis, viņš piebilda: – Es staigāju šeit jau stundu. Lūk! – Viņš noņēma cepuri. Mati mirka sviedros un bija pielipuši pie ādas. Galvvidus bija gandrīz kails; bez cepures bija redzams viņa vecums. – Nodomāju, ka tveicē zaudēšu samaņu. Šīs drānas ir… smagas.

      – Man ļoti žēl, ka jums tika sagādātas neērtības. – Es vēroju, kā viņš nosusina pieri. – Laikam neesat pieradis pie laika apstākļiem Romā. Tagad ir tikai maijs. Augustā sāksies īstais karstums. Visi, kam ir villas pakalnos, dodas prom pirms drudža moskītu ierašanās.

      – Drudzis? – Džovanni izbijies lūkojās uz mani. – No moskītiem?

      – Jā. Nezinu, kā tas notiek, bet pieņemu, ka no kodumiem. Tomēr moskīti purva dēļ šeit mājo visu gadu, bet drudzis parādās tikai vasarā. – Es paraustīju plecus. – Mana tēva ārsts Torelja, kurš ir ebrejs un mācījies medicīnu no mauriem Spānijā, daudz zina par šādām kaitēm un uzskata, ka drudzi pārnēsā īpaši moskīti. Vasarā tas skar veselus kvartālus un… – Es apklusu, jo Džovanni bija biedējoši bāls. – Vai jūtaties nelāgi? – es jautāju un sāku bažīties, ka viņam iekodis kāds moskīts.

      – Nekad… nekad es nebiju par to dzirdējis. Pezāro nav kukaiņu, kas pārnēsā mēri.

      – Nav moskītu? – Šoreiz man neizdevās apvaldīt smieklus. – Pezāro ir ļoti paveicies! Man ir jutīga āda, tāpēc parādās izsitumi visur, kur moskīti iekož. Tomēr tas nav mēris, tikai drudzis, kas parasti nogalina ļoti jaunos vai vecos. Jāatzīst, ka tas tomēr sagādā neērtības. Mans brālis Čezāre reiz saslima ar drudzi, un aizritēja nedēļas, kamēr viņš spēja piecelties… – Es apklusu, sapratusi, ka runāju pārāk daudz, turklāt Džovanni nemierināja mani vārdi. Izskatījās, ka viņš ir gatavs bēgt uz savu pilsētu, kurā nav moskītu, un nekad neatgriezties.

      – Nav nekāda iemesla satraukties. – Es papliķēju viņam pa roku. – Kā jau teicu, ir tikai maijs, un…

      – Mēs augustā būsim prom. – Viņš atrāva roku, it kā būtu apdedzinājies, un es satrūkos. Ierosinājums pastaigāties jau bija pārdrošs, bet pieskāriens… it īpaši tad, ja mūs nav svētījis priesteris… Kļūda! Acīmredzot es biju rīkojusies kā svešzemniece no Spānijas. – Mūsu laulību ceremonija notiks jūnijā, – viņš sacīja. – Tiešām nav jāsatraucas, jo augustā mēs jau dzīvosim Pezāro.

      – Ak tā! – Nebūtu pieklājīgi paskaidrot, ka viņš kļūdās. Tēvs nemūžam nesūtītu mani prom no Romas. Viņš pat neapstiprināja Huana aizbraukšanu uz Spāniju, kā ieganstu izmantojot Katolisko monarhu vilcināšanos ar dokumentu sūtīšanu, kaut gan visi zināja patiesību, proti, tēvs negribēja šķirties no saviem СКАЧАТЬ